sapnis

Kā es nonācu pie šīs grāmatas, tas bija visai interesanti. Braucu autobusā, un pēkšņi prātā atskanēja vārdu kombinācija “Aldous Huxley”. Nekādi nevarēju atcerēties kas tas ir, nācās pēc tam googlē meklēt. 

Grāmata ir no tā sauktā distopijas žanra, līdzīgi kā 1984. un Laika mašīna. Tā vēsta par nākotni, kur visus cilvēkus attīsta “mēģenēs”, visi jau kopš embrija stadijas tiek sadalīti klasēs no “semi moron” līdz “double alpha plus”. Visiem tiek ar sapņu hipnozi iemācīts mīlēt savu darbu, savu vidi un visus apkārtējos. Šajā pasaulē nav bēdu, nav vientulības, bet nav arī ģimenes, mīlestības un skaistuma. Viss ir perfekts, bet kopīgs. Atšķirībā no nenormāli drūmās 1984., kur nedrīkstēja sapņot vai gribēt – Brave New World pasaulē neviens nevēlas sapņot vai gribēt, jo kopš dzimšanas ir ieprogrammēts naids pret vēsturi un grāmatām un dzīvi jau tā uzskata par perfektu. Un tas šeit izraisa vājprātīgu bezcerības sajūtu. Visiem ir labi savā ierobežotajā utopijas pasaulē. Nav problēmu, nav arī sapņu. Vienkārši! Visiem ik pa brīdim iedod narkotikas, ja nu tomēr darbā gadās kāda ķibele un vajag nomierināties, bet būtībā – neviens pat netiek sodīts, jo neviens nemaz neko nevēlas darīt nepareizi (jo nezin kas tas būtu).

Īstenībā grāmata esot parodija gan par distropijas žanru, gan tā laika (trīsdesmito sākums) amerikāņu sapni. Pārsvarā to ir grūti lasīt, un viņa bieži makes no sense. Vismaz sākumā. Uz beigām parādās filozofija par to kāpēc šī sistēma ir tik perfekta, un tur vismaz paliek interesanti, jo taisnība ir visos punktos. Bet cilvēkam dabā ir tieksme pēc ciešanām, un ja viņam ir dota izvēle, tas labāk izvēlas ciešanas nekā sterīlu perfektu pasauli bez sapņiem. Priekš kam sapņi ja jau viss ir? Nav problēmu, neviens nenoveco, sekss ir ar visiem ko vēlies, jo tā ir sabiedrības norma mainīties ar partneriem. Ja nav problēmu, nav nekādas dzīves. Patiesībā arī parodija par utopijām un paradīzēm. Lenona faniem varētu patikt redzēt kā tad reāli izskatītos tā vide, par kuru ir Imagine dziesmā. Nekādu problēmu, nekādu bēdu.

Idejiski, grāmata lieliska, bet sarakstīta haotiski un sižets visai neinteresants, ar blāķiem apziņas plūsmas cienīgu murgu un šekspīra citātu.

Hakslijs esot iespaidojies no Zamjatina grāmatas “Mēs” lai gan pats noliedz ka būtu to lasījis. Viņiem ar Orvelu pēc tam par to esot bijis strīds. Orvela grāmata iznāca vēl nedaudz pēc Hakslija, un Brave New World beigās ir publicēta vēstuļu sarakste Hakslijam un Orvelam.

Interesanti, ka Haklijs raksta, ka nespēj iedomāties, ka Orvela sistēmas valsts kurā doma tiek uzspiesta ar varu, varētu pastāvēt ilgi, un būtu sacelšanās. Nāktos pielietot sistēmu kā viņa grāmatā. Diemžēl tajā brīdī viņš nevarēja zināt, cik ilgi eksistēs padomju savienība.

Iepriekšējā nedēļas nogalē ļoti daudz kur bijām un izbraukājām, pa ceļam arī iebraucot Igaunijā, beidzot apmeklēt slaveno baltijas lielāko pumpu – Suur Munamägi, lielo Olu kalnu, jebšu tautā runājot – Munameģi. Pirmais pārsteigums bija perfekti skaidrā mājas lapa, kas pieejama arī normālā Latviešu valodā. Gribu redzēt kā Igaunis atradīs šādu mājas lapu pirms Gaiziņa apmeklējuma. Otrs – atšķirībā no totāli nolaistā Gaiziņa torņa un apkārtnes, Hānjē pie Munameģa ir bezmaksas stāvvieta, kafejnīca, suvenīru veikals, un pats skatu tornis – nesen atjaunots, ar liftu, un stiklotu skatu platformu. Igaunijas ceļi arī dziļākajos laukos bija nevainojami, visas cenas norādītas arī Eiro (tas gan saprotamu iemeslu dēļ), un cenas pārtikai – daudz zemākas nekā Latvijā. Piemēram vairākas populāru kafiju šķirnes maksāja 40% lētāk nekā pie mums. Mani vecāki reizēm brauc uz Valgu iepirkties – no Rīgas! Igaunijā ir forši, plānojam drīz braukt vēl, apskatīt Peipusu un Narvu.

Varbūt kādam noderēs, lērumiem dažādu bilžu no interfeisa. Kā redzams, interfeisu iespējams pārmainīt un dažādot, iespējami visādu veidu menu attēlojumi, atšķirīgi Trip Computer izkārtojumi, uz kartes iespejams uzlikt virsū kompasu, atrasto slēpņu skaitu utt. To visu var customizēt caur Profiles menu, katru profilu var pārveidot un var izveidot savus profilus.

Garmin 62 ir biezāks un lielāks par Oregon 450.

Konkrēti menu interfeisā ekrāna papildus daļu aizņem touchscreen pogas. Kartē protams šī papildus daļa lieti noder. Izšķirtspējas starpība ir ļoti manāma, ja skatās tuvu un blakus vienu otram. Telpās ekrāna gaišums atšķiras nedaudz, bez backlight izteikti, ar backlight labi ja par 5% (bildē).

Ienāca prātā garām braucot

Garmin GPSmap 62 sērija ir turpinājums leģendārajam GPSmap 60. Savā majaslapā Garmin to nosauc par “Top-of-the-line, rugged handheld”, blakus Oregona “Advanced, rugged, touchscreen handheld”, kas nozīmē, ka paši to uztver par labāko no saviem šī brīža Recreational (neprofesionālajiem) aparātiem.

Pirmās baumas par šo modeli parādijās 2010. gada Aprīlī, un oficiāli tas tika anonsēts pirmajās Jūnija dienās.

Sērija sastāv no trim ierīcēm 62, 62s un 62st.

62 – Ļoti apgraizīta versija, bez microSD kartes slota, bez kompasa, bez barometra, bez wireless unit-unit transfer un bez USB2.0 (ar lēno 1.1).

62s – Šeit aprakstītais modelis

62st – Tas pats, kas s modelis, bet komplektā ar Europe Topo 100’000 karti, kas ir ļoti zemas precizitātes, un Latvijā praktiski nekam nederīga. Šī karte aizņem lielāko daļu iebūvētās atmiņas, tāpēc tās ir daudz mazāk nekā 62s modelim. Tā vietā lai tērētu naudu par šo modeli, iesaku ņemt 62s un nopirkt klāt Latvia Topo karti, vai drīzumā pieejamo JS Latvia for Garmin (oficiāls nosaukums tiks anonsēts Septembrī, kopā ar pašu karti).

Kopumā tātad Garmin šobrīd piedāvā Dakota (mazāks touchscreen modelis), Oregon (lielāks touchscreen modelis), 62 series (modelis ar pogām). Papildus šiem eksistē arī dažādi specializēto vajadzību modeļi (Astro, 78 series utt).

Aptuveni mēnesi pēc tam kas Series 62 tika anonsēts, tas nonāca arī manā īpašumā. Iegādājos to tepat Latvijā par 214Ls. ASV Dolāra kurss šobrīd mums ir ļoti neizdevīgs, un Latvija ir lētākā vieta kur to iegādāties.

Kastē iekšā ir aparāts, karabīne ar īpašu stiprināšanas mehānismu, USB vads un maza grāmatiņa. microSD karte iekļauta komplektā nav, bet ir taču iebūvētā 1.7Gb atmiņa, kas ir ļoti pietiekama. Tāpat komplektā nav bateriju.

Pirmie iespaidi par 62s – kvalitatīvs korpuss, bet ekrānam prasījās lielāka izšķirtspēja. Priekš tāda ekrāna laukuma, pikseļu blīvums ir par mazu, un vismazākais teksts izskatās dīvaini. Oregonam izšķirtspēja ir labāka. Tas tā esot tāpēc, ka TFT ekrāniem jo lielāks pikseļu blīvums, jo mazāk gaismas atstarojoties tiek cauri tam – kas nozīmē tumšāku bildi. T.i. izvēle starp spilgtu un pikselizētu, vai asu un tumšu ekrānu ir tīri tehnoloģiska.

Atšķirībā no Oregon, lai pārvietotos piemēram no Kartes uz Kompasu vai Geocache aprakstu nav jāiet caur menu, bet pa t.s. Lapām var staigāt ar Page pogu, līdzīgi kā ALT+TAB datoros.

Tāpat ka Oregon sērijā, arī šis aparāts atbalsta Profilus, kur atkarībā no nodarbes (auto/geocaching/sēņošana) var predefinēt konkrētus menu izkārtojumus, krāsas un aktuālākos no parametriem ko attēlot uz ekrāna (atrasto slēpņu skaits vai patreizējais ātrums, piemēram).

Aparāts protams ir IPX7 ūdensizturīgs (gremdējams ieslēgts līdz metra dziļumam), taču nepeld. Baterijas ir aiz hermētiska vāciņa, kas nerada nekādas šaubas par drošību, un microSD karte savukārt ir aiz baterijām. Gumijas vāciņš virs karabīnes aiz sevis slēpj MCX antenas konektoru un mini USB konektoru. Kompass jaunajos modeļos, tāpat kā Oregon 450/550 ir 3 asu, tas nozīmē, ka aparāts vairs nav jātur izcili plakaniski lai tas darbotos. Kompass parezi rāda aparātu turot jebkurā leņķī un pagaidām man par to ir labs priekštats.

Programmatūras atšķirības 62s no Oregon sērijas

• Clear list in Recent Finds – Uz 62 nav jālieto Master Reset lai iztīrītu pēdējo atradumu sarakstu (nesen meklētie punkti) kā tas ir oregon, jo šeit tam ir atsevišķa opcija
• Measure Distance – Iespēja mērīt attālumu starp diviem punktiem uz kartes
• Proximity alarms – Iespēja uzlikt tuvošanās radiusa brīdinājumu konkrētiem punktiem. To var uzlikt gan aprātā, gan iekš GPX pirms tā ielādes. Arī uz kartes ap punktu būs atzīmēts brīdinājuma aplis, kurā iebraucot atskanēs signāls
• Night View – Nakts režīms, kurā pie saules rieta automātiski (vai manuāli) tiek izmantotas citas interfeisa un kartes krāsas, lai netiktu apžilbinātas acis aparātu lietojot tumsā.
• Auto Locate – Iekš satelītu menu iespējams notīrīt visus Almanac datus (kas tiek izmantots priekš Hotfix) lai no jauna uzsāktu lielo auksto startu, kad tiek aptaujāti visi satelīti, tāds kā lielais pozīcijas resets, parasti prasa vairākas minūtes
• Calendar – Kalendārs kurā automātiski parādas ieraksti par katru atrasto vai izveidoto Waypoint, noderīgi lai pa dienām un laikiem redzētu kad atrasti visādi Geocaches
• Ikonas – Waypoint ikonas ir atšķirīgas no Oregon, un ir līdzīgas vecās 60 sērijas ikonām.
• Photos – Interesanti, bet lai arī softā nav atsevišķas bildīšu skatītāja programmas (kāda gan eksistē uz Oregon), toties eksistē Navigate to Photo (arī Oregonā tas ir), kur var izvēlēties geotagotas fotogrāfijas kā mērķi navigācijai. Bildes pirms tam protams jāiekopē aparātā atbilstošā mapītē. Bildītes tiek attēlotas kā nelieli Thumbnails, bet nekāda pilnā skata režīma nav. Ja jau thumbnailus rāda, varēja jau arī pilno skatu atstāt, dīvaini
• Scroll – page up / page down pogas Geocache aprakstos (par tām kalpo IN un OUT pogas). Oregonam ir šausmīgi nogurdinoša skrollēšanās, te ļoti ātri var pārskriet lieliem teksta gabaliem pāri. Tā gan ir tāda uz pusēm – no vienas puses Oregon software trūkums, no otras puses 62s hardware pluss

Hardware atšķirības no Oregon

Šīs opcijas nav atrodamas iekš Oregon sērijas modeļiem, vai tās ir atšķirīgas:

• Whereigo — 62 sērija neatbalsta Whereigo geocache meklēšanu. Tādu gan latvijā ir laikam tikai divi (vai viens?)
• Touchscreen — protams uzkrītošākā atķširība, ka 62 ir pogas, bet Oregonam to nav
• Ekrāna izgaismojums — Oregon ir tumšāks ekrāns, kas saulē ir blāvāks, nekā 62. Ļoti manāms, atšķirība lielāka nekā Oregon 300 pret 550, vēlāk ielikšu bildes
• Ekrāna izķširtspēja — Oregon tā ir augstāka, uz 62s mazs teksts izskatas pikselizēts
• Baterija – 62s dzīvo par 4 stundām ilgāk nekā Oregon (16 pret 20 stundas)
• Iebūvētā atmiņa – Oregon tā ir 850Mb, 62 tā ir 1.7Gb. Protams abiem ir arī microSD, bet 62 gadījumā – tur ir daudz vietas kartēm jau tā.
• Izmērs – 62s ir smagāks un lielāks par Oregon
• Antena – 62 sērijai ir jauna ārēja Quad Helix antena, kā arī ārējas antenas kontakts (MCX) kur pieslēgt pavisam lielu antenu. Īsti precīzi pateikt vai Quad Helix ir labāka antena par Patch antenu nevar, ja nav zināmi tādi parametri kā antenna gain, patch parasti ir pavērsta uz augšu (quad helix uz visām pusēm, līdzīgi kā omni), un signāls var pasliktināties ja aparātu pavērš pret zemi, taču praksē to neesmu novērojis. Vajadzēs izmēģināt blakus Oregon un 62s kaut kur mākoņainā laikā mežā blakus abus.

Dakota, Oregon, 60csx, 62s. Bilde no gpsinformation

Custom maps

Izmantojot programmu MAPC2MAPC ir iespējams ierīcē dabūt iekšā jebkuru karti, kurai ir piesaistes faili (Piemēram tās ko tu izmanto OZI explorer). Ieliku Topo karti patestēt:

DEM

DEM nozīmē Digital Elevation Model, jebšu reljefa iekrāsošana ja papildus topo līnijam kartē ir ierakstīti arī DEM dati.

Protams pie mums tas ir ļoti maznozīmīgi, šo bildi taisīju pie Gaiziņa. Tiesa gan – izrādās arī grīziņkalns iekrāsojas, un DEM dati ir arī par mazajiem pauguriem. Smukāk izskatās.

ANT+

Papildus mistiskajai iespējai no vienas ierīces uz citu pārsūtīt Waypoint informāciju (pagaidām grūti iedomāties, ka to nāktos kādam izmantot ikdienā), šī Wireless iespēja nodrošina arī savienojumu ar dažādiem aksesuāriem. Tas ir tieši tas pats kas Oregon sērijai. Pagaidām šādi aksesuāri ir Sirdsdarbības mērītājs, velosipēda mīšanās mērītājs (ātrumu un attālumu jau mēra pats GPS, paliek tikai mīšanās ātrums).

Šos datus aparāts saglabā, un tos iespējams analizēt tālāk aprakstītajā Garmin Connect

Garmin connect

Garmin savu ierīču lietotājiem piedāvā vairākus bezmaksas pakalpojumus, piemēram lielisko Garmin Connect. Tas savā būtībā ir līdzīgs Everytrail, taču smukāks un interesantāk izveidots. Tiesa gan, tam nav iespēju rediģēt Track posmus (nogriezt galus) vai pievienot Geotagged bildes.

No garmin connect iespējams blogos un citās vietnēs iespraust šādus te lieliskus brauciena maršrutu karšu pārskatus:

Šeit redzams kā es šodien no darba pa ceļam uz mājām sameklēju dažus Ģeoslēpņus. Absolūti pirmo reizi ieslēdzot aparātu (pēc izpakošanas), uz ielas satelīti tika atrasti 35 sekunžu laikā (līdz parādijās lokācija ar precizitāti 20m). Pēc vēl 20 sekundēm precizitāte bija 3m, un tas ļoti mākoņainā laikā, līstot lietum. Neslikti priekš Cold Start. Protams pēc tam nākamās ieslēgšanās reizes ir ātrākas, pirmajā reizē tiek vēl noteikts kurā kontinentā tu vispār atrodies, un uzbūvēts Atlass.

Diemžēl augstāk redzamais track tika veidots ar izslēgtu EGNOS/WAAS, kur precizitāte ir labākais 5m (ar EGNOS 2m), tāpēc īsti nevar spriest par precizitāti. Turklāt bija biezi mākoņi.

Bildes

Spiediet uz bildēm lai aplūkotu kārotās sīkās detaļas un korpusa virsmu.

Papildus informācija

• GPSfix apskats
• Nīderlandiešu apskats ar daudz bildēm
• Garmin reklāmas lapa
• Specifikācijas

Pirms aptuveni minūtes saņēmu jauno rotaļlietu – Garmin GPSMAP 62s, nedaudz pakārdināšu ar kastes atvēršanas pornogrāfiju. Cilvēkiem ar jūtīgiem nerviem tālāk neiesaku skatīties.

Starp citu interesanta sakritība, ka savu iepriekšējo Garmin eTrex Vista HCx nopirku precīzi pirms diviem gadiem. Samaksāju 23. Augustā, un saņēmu 30. Augustā, savā kāzu dienā. Bija baigi smieklīgā situācija, ka mums kāzu pasākuma laikā notika arī Geocaching, kur mēs ar vedējiem, un jaunais pāris, līdām kaut kādā purvā pēc kastes. Oh, those were the times :)

Izlasīju tikko, ka Canon ir izveidojis 120Mpix sensoru APS-H izmērā.

Šķiet ka megapikseļiem nav robežu.

Bet patiesībā es priecājos. Ja tehnoloģijas attīstīsies tiktāl, ka nebūs iespējams nofotografēt bildi bez fokusa, ar nepareizu krāsu nobīdi un nepieļaujamu graudu, un visas bildes sanāks tehniski perfektas, varbūt tad pacelsies prasību latiņa uz bilžu saturisko kvalitāti, un vairāk uzmanības tiks pievērsts kompozīcijai.

Agrāk, kad tev bija normāls fotoaparāts (ar filmiņu), tu biji ciema fotogrāfs. Ja kādam vajadzēja ko nobildēt, visi zināja kam jautāt. Iesaku noskatīties fantastisku interviju (drīzāk – viņa stāstu) ar Rick Smolan, par to kā viņš kļuva par National Geographic fotogrāfu praktiski bez jebkādas pieredzes. Tur ir vairākas daļas, pirmās ir bezmaksas.

Šodien – katram idiotam ir spoguļkamera. Droši vien laikam ritot kameras kļūdīsies arvien retāk, un lietotāja uzdevums būs tikai izvēlēties ko bildēt. Varbūt tas ir labi?

Iedomājies matrjošku. Iedomājies, ka tev ir dotas desmit matrošku lelles, visas iet iekšā viena otrā. Un tad iedomājies, ka tev vajag viņas iesainot kastē, lai nosūtītu kādam. Cik lielām smadzenēm ir jābūt, lai tās sūtītu visas vienā lielā kastē, vienu otrai blakus, tā vietā lai tās nosūtītu vienu otrā iekšā?

Šeit rotaļlieta, ko nopirkām Oliveram. Glāzītes saiet viena otrā, taču kastē tās bija ievietotas viena otrai blakus, aizņemot četras reizes vairāk vietas, izmaksājot gandrīz četras reizes vairāk par transportēšanu, un vairāk par iepakojumu.

Vai pircējam radīt viltus iespaidu, ka iekšā ir kaut kas LIELS atmaksājas dārgākais transports, iepakojums un iespaids uz vidi, ko atstāj patērētie resursi?

Karstajās dienās, kad smacējošā suta izsmeļ visus spēkus, sākām fanot par Cafe Frappe. Nācās dzirdēt dažādus variantus, kas cilvēku uztverē ir Frappe, tāpēc uzreiz paskaidrošu ka es ar to domāju Grieķu Frappe.

Frappe sastāv no saputotas šķīstošās kafijas, ledus, piena un ūdens. Tas viss tiek pasniegts aukstā glāzē, ar salmiņu. Lai to pagatavotu, ir vajadzīgs viens no diviem instumentiem – šeikeris, vai arī piena putotājs.

Ir pat tāds Frappe fanu saits, kur ir gan interesants receptes video ar šeikeri, un var pat t-kreklus pasūtīt.

Ja mājās nav šeikera, toties ir piena putotājs, tad iesaku šo te video, jo tieši tā es taisu savu Frappe.