sapnis

Jā, šī atklāsme man nāca jau visai sen. Jūs taču ziniet tos dīvainos autobusiņus-vistiņu tirgotājus? Viens tāds piemēram ir pretī botāniskajam dārzam, pie Statoil. Nekad neesmu sapratis, vai tiešām tur kāds pērk tās uz ielas grillētās vistas, un ja jā, tad kāpēc?

Iestādes ļoti aizdomīgas, un pati ideja kā tāda – uz ielas tirgot uz ielas nepatērējamu karstu lielo ēdienu, ir absurda. Padomājiet paši! Tikpat labi tur varēja tirgot kāzu tortes, iesaiņojamas līdznešanai. Does it make any sense? Nope.

Patiesība ir tāda, ka šie mistiskie vistu kioski ir aizsegs narkomafijai. Vairākas reizes esmu redzējis aizdomīga paskata tēlus grozāmies pie šīm iestādēm.

Piemēram pagājušo nedeļ, kad devos pie zobārsta, pa ceļam novēroju aizdomīg paskata vīrieti melnā uzvalkā ar 50Ls banknoti rokā, grozāmies pie kioska. Viņam pasniedza brūnu papīra tūti. Tiklīdz mūsu skatieni sastapās, banknoti viņs paslēpa rokā.

Protams, varētu padomāt ka šis turīgā paskata cilvēks, tāpat vien gāja pastaigāties ap botānisko dārzu, un viņam sagribējās pasēdēt uz ielas apmales, un pagrauzt veselu grillētu vistu. Tapēc viņš izvilka sev kabatā esošo 50Ls banknoti (biezie nepazīst desmitniekus) un norēķinājās tuvākajā vistu kioskā. Ieraudzījis aizdomīgā paskata mani, viņš uz mirkli nobijās.

Joprojām neizklausās ticami, vai ne?

E-talonam nav būtisku priekšrocību?

Kā ko tik stulbu var pateikt?

Ir tik daudz lielisku priekšrocību! Esmu kļuvis par aktīvāku sabiedriskā transporta lietotāju, daļēji pateicoties tieši e-talonam (un sniegam). Nekādu rindu, nekādu staigāšanu uz mistiskiem rīgas satiksmes kioskiem un birojiem. Jebkurā lielveikalā atliek pieiet pie bankomātam līdzīgas ierīces, ielikt e-talonu, ielikt kredītkarti, izvēlēties sev mīļākās abonentu kartiņas, vienreizējās biļetes, jebkādas konfigurācijas, jebkādos daudzumos – samaksāju ar kredītkarti un viss! Nekādu saburzītu papīra biļešu kabatās, nekādu mēnešbiļešu drukāšanas ar krāsainajiem lāzerprinteriem.

Galu galā, e-talona aparāti pat ir lietojami ārzemniekiem. Interfeiss ir vienkāršs un saprotams. Es goda vārds biju pārsteigts, jo kā jau ziniet – parasti esmu visai kritisks un skeptisks dažādos jaunievedumos, kur nu vēl ja tas ir Rīgā un angliski.

Manā zilajā kartītē var ielikt iekšā vienlaicīgi piemēram 33 vienreizējās braukšanas biļetes ar atlaidi, trolejbusa kartiņu darbadienām, autobusa kartiņu visām dienām, un otrā tramvaja kartiņu darbadienām, un prikola pēc pa virsu tam – kartiņu visiem transportiem un visām dienām. Un e-talona lasītājs būs tik gudrs, ka noņems man nost visizdevīgāko no braucieniem, nevis piemēram kādu no 33 biļetēm.

Kontrole savu darbu spēj padarīt četrdesmit sekunžu laikā (esmu pārbaudījis), atliek iekāpt, sadalīties grupās, nopīkstināt visu pasniegtos makus, un izkāpt. Nekādas čamdīšanās ap papīra gabaliņiem.

Neaiztieciet e-talonu! Tieši pretēji, vēl varētu ieviest zonu sistēmu, vai īsās un garās biļetes. Atliktu tikai nopīkstināt pirms izkāpšanas lai saņemtu atlaidi. Ieviešot e-talonu arī vilcienos Rīgas sabiedriskā transporta sistēma beidzot būtu vienota, saprotama un lietojama.

Rokas nost!

Esmu novērojis cilvēkus, kas piekopj līdzīgu taktiku.

• Peter Gibbons: Well, I generally come in at least fifteen minutes late, ah, I use the side door – that way Lumbergh can’t see me, heh heh – and, uh, after that I just sorta space out for about an hour.
• Bob Porter: Da-uh? Space out?
• Peter Gibbons: Yeah, I just stare at my desk; but it looks like I’m working. I do that for probably another hour after lunch, too. I’d say in a given week I probably only do about fifteen minutes of real, actual, work.

No lieliskā Office Space (1999)

Vasarā, kad uz darbu braukāju ar velosipēdu, bieži vien piestāju Olimpijas Daugavas piena veikaliņā. Agrāk man likās, ka Daugavas produkti ir ļoti dārgi un muļķīgi pārcenoti, taču iedziļinoties, sapratu ka tā gluži nav. Rimi tie ir dārgi, bet Daugavas firmas veikaliņā jogurtu un pienu var dabūt par 0.3ls, arī citas cenas ir ļoti konkurētspējīgas. Kāpēc gan tieši to? Daugavas produkti ir ekoloģiski tīrā vidē ražoti, piens iegūts no govīm, kas dzīvojas brīvā dabā, un kurām tiek atskaņota mūzika (nopietni!) Jogurts sastāv no īstām un dabīgām sastāvdaļām – piena, baktērijām, cukura un ogām. Nekā vairāk. Esat pamanījuši cik želatīnu un recētājvielu ir citos jogurtos? TIe nemaz nav jogurti.

Problēma gan ir vienā produktā. Sniega bumbas. Tādas kā svaigā siera bumbiņas eļļā. Ļoti garšīgas, tādas ražo daudz vietējo ražotāju. Bet Daugava savas paprikas Sniega bumbas ir izdomājusi tirgot Spilvas mērcē!

Ir maz pārtikas uzņēmumu kuru produktos ir tik daudz nevajadzīgu sūdu kā tieši Spilvai. Salīdziniet viņu tomātu mērces un majonēzes ar citiem vietējiem ražotājiem. Nevarētu teikt ka garša no šīs E burtiņu kolekcijas ir labāka. Heinz ketčupā ir teju vai desmit reižu mazāk sastāvdaļu, un tas ir garšīgāks.

Tātad pie lietas – garšīgās ekoloģiskās sniega bumbas, spilvas paprikas mērcē no divdesmit E burtiņiem. Absurds! Salīdzinājumam varu iedomāties ka Madara savas eko kosmētikas šķaidītu ar dīzeli. Paldies dievam viņi to nedara, Madara ir fantastiska kompānija!

Tāpēc Daugavas sniega bumbu vietā es izvēlos citu man tuvu ražotāju – Trikātas Sniega bumbas. To sastāvs ir ļoti īss un konkrēts. Trikāta ražo arī vairākus eko sierus, un viņu produktu iesaiņojumu dizains ir lielisks. Es atbalstu vietējos ražotājus, kuru produkti ir skaisti iesaiņoti, labi garšo, un kuru sastāvs ir no dabīgām vielām.

Daugava – lūdzu sekojiet piemēram, un nedraudzējieties ar produktu koncepcijai nedraudzīgiem uzņēmumiem kā Spilva. Pē!

Kopumā šis blogs var lepoties ar 1511 ierakstiem (ieskaitot šo), kā arī gandrīz 8000 komentāriem. Visai daudz, vai ne? Dīvainā kārtā, komentāru formas pie rakstiem jau kādu laiciņu vairs neatradīsi. Kāpēc tā ir?

Kā jau esmu rakstījis iepriekš, manuprāt vidējam Latvietim iedodot rokās komentāru formu, automātiski nostrādā kāds smadzeņu atslēgšanās slēdzītis, un viņš sāk rakstīt lietas, ko aci pret aci nemūžam nepateiktu. Tas protams attiecas arī uz mani. Es gan pēdējā laikā ļoti centos.

Rezultātā bloga uzturēšana vairāk saistījās ar raksta publicēšanu, un tad šausmās ieplestām acīm un aizturētu elpu – komentāru gaidīšanu. Kritika, nesaistītas muļķības, izņemšana no konteksta – tik daudz sliktu lietu var lasīt komentāros (paskatieties kādas šausmas notiek Youtube komentāros, vai jebkurā Latvijas portālā). Tas mani novirzīja no mana personīgā bloga pamata idejas – domu rakstīšana. Tā vietā man bija jākoncentrējas uz pamatotu atbilžu un reakciju rakstīšanas, un neko vairāk kā negatīvas emocijas no tā visa es neguvu. Labi – iemācijos varbūt precīzāk definēt domas, lai nerodas jautājumi.

Taču tagad - ak vai, brīvība un svaigs gaiss. Bez jebkādām briesmīgām sekām, varu droši rakstīt par dievu, gejiem, ebrejiem, melnādainajiem, muhamedu ar suņa ķermeni, un visu pārējo.

Priekš kam man lasīt komentārus no stila “tu esi kretīns un neko nesaproti”? To es pats labi apzinos.

Pat ja arī es esmu kretīns un neko nesaprotu, tāds nu es esmu. Un šeit es rakstu visu kas ienāk man prātā. Man nav redaktora un cenzora. Kas man dotajā brīdī ir galvā, tas nonāk raksta publicēšanas formā. Es pat īpaši necenšos pārdomāt rakstīto, vai pārlasīt.

Tāpēc jau šis ir blogs, nevis publiska avīze, vai diskusiju forums. Man nav vajadzīgs tavs viedoklis, man pašam tāds ir. Tā teikt – viedokļi ir kā dibencaurumi. Katram tāds ir, un tie visi smird.

Es rakstu. Tu lasi.

Pagaidām ar komentāru likvidēšanas eksperimentu esmu visai apmierināts. Vienīgais trūkums – nav īsti saprotams vai kādu vispār interesē tas ko es rakstu, taču tā jau ir problēma, kas ir pretrunā ar uzstādijumu. Man ir jāatradinās no rakstīšanas dēļ reakcijām.

Paldies par uzmanību.

No vienas puses droši vien man šķiet, ka krīzes nav, jo vienkārši neesmu nevienā no tām iedzīvotāju grupām, kuru tā tik ļoti ir ietekmējusi.

Taču no otras puses, krīzes draugus var redzēt visapkārt – atgriezušās lētā paskata TV reklāmas, lombardi, piramīdu sistēmu kompānijas. Bankas aizveras, un tur atveras kreisa paskata šņabja veikaliņi, vai lieli uzraksti “iznomā telpas” (SEB uz Barona ielas un Pērnavas ielas krusta, Rietumu Banka pie Pasta uz Kalnciema ielas).

Tik dīvaini, ka cilvēks krīzes situācijā zaudē skaidro saprātu, un sāk tērēt naudu loterijām un pārcenotām slotām no tēvēšopa.

Lai gan – iespējams tieši šī domāšana ir tā, kas noved cilvēkus tajā krīzes ietekmēto grupā?

Jā jā, ļoti nesmuki, piedodiet.

Let’s have an adventure together– you and me– finally.
Anywhere you wanna go, anywhere in the world.

– “Almost Famous” (2000)

Esmu paņēmis atvaļinājumu aprīļa beigās uz gandrīz trim nedēļām ieskaitot maija sākuma brīvdienas. Sākotnēji mums bija visai stabils plāns ar savu auto aizbraukt uz Holandi, Beļģiju un Franciju. Tā teikt – augšējo tuvās eiropas galu. Apakšu jau esam visu izbraukājuši.

Vakardien, kā jau pierasts darīt kad līdz braucienam ir palicis mēnesis, sākām lietas pārplānot un nonācām tipiskā strupceļā.

Ja tu varētu aizbraukt vienalga uz kurieni visā pasaulē, kurp tu dotos?

Protams, ir arī savi uzstādijumi. Negribētos ceļā uz mērķi pavadīt nogurdinoši ilgu laiku, negribētos šogad braukt uz valstīm ar karsti tropisko klimatu kurā jāpotējas pret visādām dīvainām slimībām, gribētos tīru un sakārtotu valsti – jo šoreiz jāceļo ar mazo Oliveru. Kā tas notiks mēs vēl īsti nezinām, tāpēc testa brauciens nevar būt uz kādu ļoti tālu vietu.

Visai interesanti savukārt ir izmaksu aprēķini. Rietumeiropa ir ļoti dārga, salīdzinot ar dažādām āzijas valstīm. Lidmašīnas biļete kopā ar auto īri, degvielu, dārgām viesnīcām un dārgu ēdienu kopumā izmaksā tikpat, cik aizbraukt uz to pašu Taizemi. Tur ēdiens, viesnīca un transports dienā var izmaksāt pat zem pieciem latiem no cilvēka.

Jebkurā gadījumā pagaidām esam vairāk noskaņojušies uz kādu no relatīvi siltajām Eiropas valstīm, bet tālāk par to vēl neesam tikuši. Cerams izdomāsim laicīgi, pirms viesnīcas ir izpirktas, un lidmašīnu biļetes palikušas dārgākas.

When the Second World War
Came to an end
We forgave the Germans
And we were friends
Though they murdered six million
In the ovens they fried
The Germans now too
Have God on their side

– “With god on our side”, Bob Dylan

And when his humble TV servant
With humble white hair
And humble glasses
And a nice brown suit
And maybe a blond wife who takes
phone calls
Tells us our God says
It’s okay to do this stuff
Then we gotta do it,
‘Cause if we don’t do it,
We ain’t going up to *heaven!*
(Depending on which book you’re using
at the time…Can’t use theirs… it don’t work
…it’s all lies…Gotta use mine…)

– “Dumb all over”, Frank Zappa

Te neliela aptauja par reliģisko piederību. Šis jautājums ir visai sarežģīts daudziem, kuri par to īsi nekad nav aizdomājušies. Tāpēc pievienošu nelielus skaidrojumus balsojuma variantiem:

1. Ticīgs ir tāds, kurš nepieļauj variantu, ka neeksistē kāda augstāka vara kas tieši vai netieši valda pār pasauli un ir to radījusi. Šeit es neieskaitu tādas lietas kā “daba”, vai nenoskaidrotas parādības, es domāju konkrēti visas tās populārās pārliecības kuras tādi vai šādi tiek klasificētas kā reliģijas.

2. Agnostiķis tradicionāli ir uz sētas sēdētājs. Cilvēks, kurš pieļauj ka Dievs eksistē, bet uzskata ka to nav iespējams pierādīt. Tas ir atšķirīgi no ticīgā cilvēka, kura ticība nepieļauj šādu jautājumu apspriešanu.

3. Neticīgs cilvēks ir tieši tāds, kuram nav konkrētas ticības, un kurš neuzskata, ka eksistē kādas dievības. Tas būtībā nenozīmē, ka viņš noliedz reliģiju un ticīgos. Šāds variants pollā netiek apskatīts. Ričards Dokinss piedāvāja salīdzinājumu ar tējkannu kas varbūt orbitē ap Jupiteru. Būtībā tu uzskati ka tur nekādas tējkannas nav un nevar būt, bet neņemsies noliegt šādu varbūtību, jo pats to neesi pārbaudījis. Viņa pamatojums ir, ka zinātnieks nemēdz noliegt lietas bez konkrētiem pierādijumiem.

Sekojot iesāktajai kulta grāmatu sērijai, pēc Pottera un Twilight izlasīšanas izlasīju arī pirmo Bada Spēles grāmatu. Ir iegādāta arī otrā daļa angļu valodā, bet to pagaidām lasa Nora.

Grāmata saistoša un man tīri labi patika, taču nekādi nespēju to nesalīdzināt ar Battle Royale filmu (ekranizācija), ko biju redzējis pirms vairākiem gadiem. Cik salasījos internetā, fanāti protams jebkādas līdzības noliedz, un sižetam ar to neesot vairāk kopīga kā ar Lord of the flies, Running Man vai citām aptuveni līdzīgām grāmatām/filmām.

Ko tur daudz, pasūtiju pats savu Battle Royale grāmatu un ņēmos salīdzināt. Atmiņā filma bija palikusi kā ļoti brutāla un asiņaina, tāpēc īpaši daudz no tās negaidīju.

Pagaidām, lai arī grāmatai esmu tikai pusē (tā ir nenormāli bieza), jau ir izveidojies visai konkrēts priekštats lai varētu salīdzināt.

Sižetu parametri ir vienādi. Totalitārs režīms, kas ik gadu izvēlas grupu ar jauniešiem, lai tos izvietotu slēgtā brīvās dabas teritorijā, kurā uzdevums ir vienkārši definējams – izdzīvos tikai viens. Dalībniekiem tiek izdalītas somas ar nejauši izvēlētiem ieročiem un pārtikas krājumiem, un tiek uzstādīti noteikumi, piemēram laika ierobežojums, metodes kā panākt lai visi nesēž uz vietas, bet pārvietojas. Abām grāmatām visas šīs lietas ir identiskas, arī tas, ka jauniešu nogalināšanai (spēlei kā tādai) nav nekāda reāla pamatojuma.

Taču ja parametri ir vienādi, tas nenozīmē ka grāmatas ir vienādas. Bada spēlēs jau no sākta gala tiek uzstādīts kurš ir galvenais varonis, un nav nekāds brīnums kad Ketnisa arī ir izdzīvotāja. Ketnisa reāli nevienu tā arī nenogalina, un citu dalībnieku nāves ir tikai fons viņas pārdomām, bēguļošanai, un protams augošajām jūtām pret vienu no dalībniekiem.

Battle Royale ir citāda grāmata. Šeit nav konkrēta varoņa, lai arī ir daži kuru stāstiem ir pievērsta lielāka uzmanība. Šī grāmata ir dziļāka, emocionālāka. Tā ne tikai nostāda katru tēlu kā eksistējošu mainīgo spēlē, tā katram tēlam velta daudz laika lai lasītāju ar to iepazīstinātu un emocionāli sasaistītu. Katram šeit ir savs stāsts, un tas reizēm dzen izmisumā, jo tik tiešām visu laiku jāapzinās, ka izdzīvos tikai viens. Arī nelielie romantiskie elementi šeit ir daudz spēcīgāki un parauj pat mani. Pavisam noteikti, šī grāmata ir lielisks romāns, pretstatā Bada Spēles lasās kā multenes romanizācija. Neteikšu ka Hunger Games ir sliktāka. Tā ir vienkāršāka, lineārāka, viendimensionāla. Optimizēta jaunākai auditorijai. Katrai no grāmatām ir sava vieta, neskatoties uz to, ka abas varētu būt sarakstītas sēžot tajā pašā vietā.

Battle Royale pagaidām ļoti aizrautīgi rauju cauri braucot sabiedriskajā transportā, un nevaru sagaidīt kārtējo mājup braukšanu lai tiktu tālāk.