And now for something completely different!
Nedēļas sviestainais ieraksts, ar nopietnu pētījumu pamatā. Vai tu esi homoseksuāls/-a? Atbildiet godīgi, nebaidieties. Aptauja ir absolūti anonīma, un man nekādi rezultātu IP nav pieejami, tas viss glabāja uz drošiem Polldaddy serveriem kur nevienam nav pieejas.
Es te jau kādu laiku gribu uzrakstīt par Olivera nākšanu pasaulē, bet nekādi nevaru izdomāt koncepciju šādam rakstam, no kādiem aspektiem lai raksta? Uzrakstīšu pa daļām. Sāksim ar vienkāršāko – praktisko aspektu. Protams, emocionālie lasītāji tikko sarauca degunus – fui, kā tā var, dzemdības ir skaists un garīgs pasākums, kā var sākt ar praktiskām lietām? Ļoti vienkārši, garīgums un emocionalitāte arī mūs pamudināja izvēlēties konkrēto vietu dzemdībām.
Vietu jau vairs nav daudz, vairākas no dzemdību iestādēm ir aizvērtas un apvienotas, reāli Rīdziniekiem izvēles nav daudz.
Ņemot vērā, ka vēlējāmies lai šis notikums mums ļautu koncentrēties uz svarīgāko, nevis uz birokrātiju, negatīvu personāla attieksmi (kāda ir dzirdēta no liela daudzuma populāro iestāžu), tad izvēles sašaurinājās uz Bulduriem, Stradiņiem un Ģimenes Centru.
Zinu – daudzi, kas par šo lietu nav aizdomājušies, pieņem ka dzemdības var notikt tikai Dzemdību namā. Taču bēdīgais fakts ir tāds, ka šī pieņēmuma dēļ tas arī ir visnoslogotākais no variantiem – tur bērnus pasaulē laiž visi, sākot no bomžiem un beidzot ar katru otru pārējo Latvieti. Tāpēc individuālu attieksmi un mieru tur nesagaidīt. Tieši pretēji, variet sagaidīt ka grūtniecei darīs visu lai tikai viņa ātrāk piedzemdē, tas nozīmē visādas briesmīgas ārējas stimulācijas un pretdabiskus līdzekļus. Protams ir patīkami izņēmumi – paldies dievam.
Uzreiz varu pateikt – augstāko rakstu balstoties nevis uz paša pieredzi, bet uz populāro viedokli t.i. citu nostāsti, forumi, un galu galā profesionāļiem kas tur strādājuši.
Tātad atgriežoties pie variantiem, izdomājām ka jāaizbrauc uz Stradiņiem. Bulduri likās pārāk tālu, un Stradiņi itkā bija lētākais variants.
Sākās viss ar to, ka lai mūs ielaistu aplūkot dzemdību nodaļu pie durvīm kāda vārdā nenosaukusies darbiniece (vecmāte) paprasīja samaksāt 17Ls. Nu labi, pieņemsim ka tā. Aizsūtīja mani uz kasi, kas brīvdienā ir slēgta, par to painformējot prasītāju, man tika doti mājieni ka varu maksāt arī tāpat pa tiešo viņai. Baigi sabojāja iespaidu.
Stradiņus apmeklējām vēlreiz, tad situācija bija nedaudz mainījusies, mūs pat ielaida iekšā, vecmāte ar kuru bija sarunāts satikties bija jauka, bet kopējais iespaids nebija visai spīdošs. Telpas tādas – kā jau slimnīcā. Kronis visam bija kad mums pavēra vienas durvis paskatīties kā izskatās kāda telpa, un Nora pajautāja vai var apskatīties pēcdzembību istabiņas (kurām ir arī VIP modelis, vismaz cenu lapā), un mums atbidēja – tā jau arī ir pēcdzemdību istabiņa. T.i. standarta slimnīcas palāta bez remonta vai jebkādām ekstrām. Ar vienvietīgu gultu un skapi.
Ģimenes centrā biju jau iepriekš bijis – tālā bērnībā, no skolas, uz kādām tur papardes zieda lekcijām. Dažas telpas likās pazīstamas.
Kopumā Ģimenes Centrs uzreiz atstāja ļoti pozitīvu iespaidu. Kluss, mierīgs, puķes gaiteņos, svaigi remontēts. Nekādi neatstāj slimnīcas iespaidu, drīzāk – bērnudārza. Un tāds tas daļēji arī ir, jo ierīkots bērnudārza telpās. Nekur nevazājas klepojoši onkuļi netīros halātos, kā tas ir Stradiņos vai citās slimnīcās. Tehniski moderni aprīkots, un pats interesantākais – šeit strādā tie paši ārsti kas citās iestādēs. Te viņi nāk relaksēties. Jo te ir kluss mierīgs un bez steigas.
Istabiņa kā hotelī, ar savu vannas istabu, divguļamo gultu, televizoru un jaunām mēbelēm. Maksā protams arī daudz.
Runājot par cenām, tā teorija bija šāda – bērniņa nākšana pasaulē ir ļoti svarīgs notikums. Iespējams svarīgākais notikums dzīvē. Tas nav nekāds LCD televizors ko kredītā paņemt. Šeit naudu var atļauties iztērēt. It īpaši ņemot vērā, ka pārmaksa salīdzinot ar Stradiņiem bija tikai kādi 30%. Kopumā par visu izmaksas bija zem 800Ls, turklāt to varēja samazināt par 85Ls paliekot par vienu dienu mazāk, jo istabiņa ir viens no dārgākajiem elementiem. Cenas mainās atkarībā no visādām niansēm, un pamatīgi sadārdzinās ja vēlies Ģimenes Centrā veikt medicīniski nepamatotu ķeizargriezienu. Bet tas mums nebija aktuāli, jo vēlējāmies visu pēc iespējas dabīgi un mierīgi. Pa skaisto.
Mums ļoti paveicās, jo dzemdības pieņēma fantastiskā Astrīda Millere. Viņa ir ļoti jauks cilvēks, turklāt, kā pati saka – ar 5000 dzemdību pieredzi, līdz ar to nekādas situācijas viņai nav svešas. Interesants fakts – kad Stradiņos pieminējām, ka mums itkā bija doma ar Astrīdu Milleri Ģimenes Centrā, tad turienes personāls reaģēja aptuveni “āāāā … nu ja jau Astrīda, tad labāk brauciet uz centru”. Universāls respekts.
Kamēr mēs bijām ģimenes centrā, tur paraleli bija tikai viena ģimene, līdz ar to visa māsiņu un vecmāšu uzmanība bija veltīta tikai mums.
Pirms tam noteikti iesaku apmeklēt arī Stārķa Ligzdas topošo vecāku kursu sēriju, kas ir patiesi jauki un pat ciniskam skeptiķim kā man ļoti patika. Tiešām vērtīgi un pozitīvi kursi, ar fantastiskām pasniedzējām.
Tātad rezumē – ja vēlies mierīgas dzemdības, kur visa uzmanība ir veltīta tev, dakterīši nav aizņemti ar citiem, viņiem nav stress no negulētām naktīm, tad varam droši ieteikt kombināciju Stārķa Ligzda + Ģimenes Centrs.
Nesaprotu cilvēkus, kas ienīst Apple produktus. Tik tiešām ir tādi cilvēki! Bet esmu novērojis, ka tie parasti ir vai nu aizspriedumaini cilvēki kuri nekad nav lietojuši šos produktus, vai arī ir tādi, kuri šādu vai tādu iemeslu dēļ nevar tādus nopirkt. Tētim ir Windows XP un viss, tāpēc viss pārējais ir jākritizē.
Protams! Aizspriedumu ir tik daudz. Bet palūkojoties garām cenām, lietotājiem, visādām tādām muļķībām – pašā būtībā Apple ražo lieliskus produktus. Tie ir skaisti, vienkārši un eleganti.
Tāpat ar citām lietām. Nenoliedzami, ignorējot visādus blakus faktorus, BMW savā būtībā ražo kvalitatīvas, jaudīgas un izskatīgas automašīnas.
Ignorējot aizspriedumus, tik daudz lietas patiesībā var novērtēt par pavisam citām īpašībām.
Ņemot vērā, ka citu gaumi nekādi ietekmēt nevar, nav vērts būvēt sev aizspriedumus. Man ir vienalga, ka cilvēks pa labi ēd gaļu, cilvēks pa kreisi brauc ar BMW, un cilvēks aiz muguras brauc ar Opeli.
Un tomēr tik daudz laika tiek veltīts šādiem bezjēdzīgiem strīdiem.
Priekš kam?
Cik patīkami rakstīt šādu rakstu, zinot, ka droši varu izpaust savas patiesās domas, neriskējot ar sabojātu garastāvokli no naidpilniem komentāriem.
Noskatījāmies tādu filmu Julie and Julia. Pēc nosaukuma, un šķiet arī plakāta, biju iedomājies, ka tā būs pilnīgi cita tipa filma, noteikti nebiju gaidījis neko daudz.
Patiesībā filma bija ļoti jauka. Tā ir balstīta uz diviem patiesiem dzivesstāstiem, viens ir par vienu no amerikas slavenākajām pavārēm, un otrs ir par meiteni blogeri, kas nolemj gada laikā pagatavot pilnīgi visus ēdienus no slavenās pavāres grāmatas. Filma ir viegla, jauka un pavisam noteikti iesaku to noskatīties. Interesanti, ka praktiski viss ir balstīts uz patiesiem notikumiem, un Džulijas blogs joprojām eksistē. Merila Strīpa ekscentrisko, ļoti garo pavāri notēlo lieliski.
Tā vien sagribējās uzņemties līdzīgu uzdevumu, bet nejūtos pietiekami organizēts, lai tik tiešām spētu pagatavot kādas grāmatas visas receptes noteiktā laikā.
Taču, pamēģināt gan vajag. Paņēmām grāmatu “180 best vegetarian recipes” un sākot ar šodienu sāksim tās gatavot. Jo interesantāk tas ir tāpēc, ka līdz šim visas mūsu pavārgrāmatas stāv plauktā neizmantotas, un ja tā padomā, tā iespējams būs pirmā reize kad gatavošu tieši no grāmatas (parasti izlīdzamies ar interneta recepšu improvizācijām).
Šodien plānoju taisīt burkānu koriandru zupu, un kartupeļu tartu (tarta ir plāna un blīva kūka, kā plātsmaize).
Rakstot par evolūciju atcerējos šo lielisko kampaņu. Man nav lielu pretenziju pret reliģiju, es zinu cik ļoti tā cilvēkiem spēj palīdzēt.
Lasu interesantu grāmatu, kuru sarakstījis tāds kā ateistu pāvests (smejos protams) – Richard Dawkins, biologs un evolūcijas speciālists. Kā jau nojaušat, tā ir par evolūciju. Ļoti interesants materiāls, ļoti izglītojošs, jau pirmajās lappusēs iemācijos vairākas interesantas lietas. 
Viņš starp citu ir medijos pazīstams arī kā Darvina rotveilers, un ir izteicies šādi: “In order not to believe in evolution you must either be ignorant, stupid or insane”.
Izklausās pēc agresīva slavas meklētāja, bet tik traki nemaz nav. Tomēr viens no atzītākajiem speciālistiem savā laukā.
http://en.wikipedia.org/wiki/Richard_Dawkins
Grāmatā ir vairākas interesantas lietas, piemēram tas, ka evolūcija ir skaidri pierādīts fakts, un to atbalsta pat lielākā daļa reliģisko līderu, tikai protams ar niansi, ka evolūciju ir palīdzējis virzīt šāds vai tāds garīgais superspēks. Vienīgie kas evolūcijas faktu apšauba ir mazizglītotā tautas daļa, uz kuru tad arī ir vērsta grāmata (tā jau šie to arī pirks, protams).
Par šo evolūcijas pierādīšanu tad arī ir šī grāmata.
Evolūcijas saprašanā viens no lielākajiem šķēršļiem cilvēkam vulgaris ir esenciālā domāšana, kas ir teju vai iedzimusi. Bērni esot esenciālisti. Tas nozīmē to, ka piemēram iztēlojoties parastu meža zaķi tev galvā ir viens konkrēts ideālā zaķa attēls – tāds kādu var redzēt bioloģijas grāmatās. Un tev nekādi nav saprotams fakts, ka uz šīs planētas nav divu vienādu zaķu, kur nu vēl ideālo grāmatas eksemplāru.
Evolūcija jau nenotiek dienas laikā, tā notiek ģeogrāfiskā laika ietvaros, kas cilvēka saprātam nav tik viegli aptverams. Gluži kā tu nepamani stundas bultiņas kustību analogajā pulkstenī, vai nepamani kā noveco cilvēks.
Tiek minēti visdažādākie piemēri no selekcijas pasaules līdz pat mūsdienu sugu atķirībām un līdzībām, un kā jau teicu – grāmata ir viegli lasāma, saistoša un ļoti izglītojoša.
Noteikti iesaku.
Te pa lēto var nopirkt. Kad es pirku, bija 2.5x dārgāk.
Vakar autobusā braucot nolēmu paklausīties Rammstein “Mutter” albumu. Tik daudz dīvainu lietu man iPodā mētājas, nemaz nezināju ka tur tāds ir. Sen nebija dzirdēts, tāpēc bija iespēja dot tam visam svaigu iespēju. Patiesībā atmiņā bija palicis labāks iespaids. Ir dažas lipīgas melodijas, solista vāciskais hochdeutsch akcents ir fantastisks, ritmi sulīgi, bet dziesmas tādas saraustītas. Baigi kaitina, ja dziesma beidzas ar nemākulīgu fade-out pilnīgā nevietā. Albums pats arī ļoti nesakārtots. Vairāk kā tāda muzikālu izgriezumu kolekcija bez jebkādas noteiktas kārtības. Nepabeigtības sajūta. Brīžiem rodas sajūta, ka kāds būtu mēģinājis no telefona melodijas izstiept kautko četras minūtes garu.
Nepārprotiet – populāru meldiņu un galvas kratāmo gabalu tur ir ļoti daudz, bet ar tīru prātu skatoties uzmanīgāk, dziesmas kā tādas ir nenostrādātas un albums haotisks.
Viena no retajām reizēm, kad daļēji noder vācu valodas zināšanas. Fanastiski, bet divpadsmit gadu apguve man noderējusi ir ļoti maz, pat vairākas reizes esot vācijā labi ja pajautāju kur ir tualete.
Mums te netālu pie darba ir tāds kā kulta ēstūzis. Gribēju te ielikt preses relīzi, lai jūs dārgie lasītāji varētu uz turieni rīkot svētceļojumus :)
Zinājāt, ka kādreizējā Gramiņa vietā tagad atvēries restorāns “Knābis”?
+) reāli uztjūnēts dizains un atmosfērs, teļuks, muzons (nav ruskoje
raģio, bet kaut kāda cita stacija)
+) Ļenačka ir palikusi (klāt nākusi vēl viena pavāre) – ēdieni tik pat
labi, kā agrāk un vēl labāki, atšķirībā no “Pie parka”, kur ēdieni ir
“ciešami”
+) tīri šķīvji un galds, atšķirībā no Gramiņa
+) nav cigarešu dūmu aroma, -||-
+) ir pieejams dienas piedāvājums par Ls 1.50
+) prikolīgs oficiants
+) ir reāli plaša ēdienkarte, ja gribas nevis vienkārši ieēst pusdienas,
bet labi pasēdēt
-) dienas piedāvājumā nav iekšā zupa, maize un dzēriens. Ja gribas maizi
un zupu, sanāks Ls 2.80. Par dzērieniem nezinu
-) nedaudz ilgāk jāgaida – viss ēšanas process sanāk kādas 25min agrāko
15min vietā
-) darba laiks tikai no 12:00Drīkst padot tālāk visiem, kam varētu interesēt. Vienkārši bišķi abidna
skatīties, ka cilvēki ir centušies, remontējuši tur visu un (vismaz
pagaidām) viņiem bizness iet diezgan švaki – vecie klienti kaut kur
izklīduši pa citiem ēstūžie.
Kāda pazīstama meitene gandrīz veselu gadu pavadīja palīdzot nabadzīgākajiem Malāvijas lauku iedzīvotājiem. Darīja viņa tur daudz ko, būvēja skolas, mācija bērnus, palīdzēja ar ražu un visādām ikdienas lietām.
Malāvieši reizēm ir neapķērīgi. Kad jāievāc izaudzētie graudi, tie tos aiznes uz tirgu, un par mazām naudiņām pārdod. Tad ir ražas svētki, un naudiņa tiek nodzerta turpat vakarpusē.
Kad pienāk lietus sezona, graudu nav, bet tirgus onkulis viņu pašu pārdotos graudus atpakaļ pārdod par desmit reizes lielāku naudu. Tad malāvietis sagrabina pēdējās kapeikas, un dažas dienas viņam ir ko ēst.
Ja graudus viņš nebūtu pārdevis, viņam būtu ko ēst visu lietus sezonu.
Bet viņs to nedara, jo “lietus sezona taču vēl tik tālu”.
Vai Latvietis arī ir Malāvietis?
Braucu es autobusā uz mājām. Blakus stāvēja bariņš būdīgu jauniešu, instinktīvi devu viņiem par dažiem gadiem mazāk kā man, bet es jau nojautu ka kļūdos. Sāka runāt par skolu, līdz ar to nojautu ka viņi iet vidusskolā, nu desmitajā, vienpadsmitajā klasē. Runāja par to cik ļoti skolas iekšējās kārtības noteikumi mainījušies no laikiem, kad šie gāja pirmajā klasē.
Un tad tas man iesita pa pakausi. Apziņa, ka tad, kad viņi gāja pirmajā klasē, es biju vidusskolā.
Vai piemēram tas, ka ap to laiku notika vienpadsmitā septembra uzbrukumi dvīņu torņiem.
Liekas tik nesen, bet tas bija pirms deviņiem gadiem.
