normis

50/50 ir par cilvēku, kuram atklāj vēzi, un kurš cenšas ar to samierināties. Filmā otrajā plānā (otrajā? neekad nevar zināt, iespējams viņš bija galvenajā lomā) piedalās Sets Rogans, kas kā varžacs uz kājas maisās pa vidu un pārtaisa drāmas par vēmekļu komēdijām. Iespējams tas tagad ir tāds žanrs? Paņemam viduvēju indie drāmu, iemetam tur iekšā pretīgu tipu ar slimiem jociņiem un filmu nosaucam par dramēdiju lai piesaistītu vairāk skatītāju. Kopumā filma likās tīri pieņemama, tēli bija jauki, viss bija kārtībā. Tikai tas Sets Rogans gan tur iederās tik pat labi, kā pozejošam parītim fonā ielecis Hugo ar radziņiem aiz pakauša.

The Big Year kā filma ir ne visai augstas raudzes. Atbilst straight to video komēdiju žanram, kuru arī nekautrējoties pārstāv (ja ne plānoti, tad de facto). Mums ar Noru šī filma likās ļoti interesanta un jautra, jo tā bija par divām mums tuvām tēmām – dzīšanos pēc skaitļiem, un putnu vērošanu. Jā, arī Ģeoslēpņotājiem šis varētu likt nedaudz identificēties. Iespējams šis faktors vien varētu būt gana labs iemesls filmu noskatīties kādā darba dienas vakarā. Džeks Bleks, Ovens Vilsons un Stīvs Martins. Neslikts komplekts. Man patika.

The Sting ir krāpnieku žanra klasika. Pols Ņumens un Roberts Redfords 1973. gadā tēlo krāpniekus, kas no mafijas ar eleganti izstrādātu plānu izkrāpj pamatīgas summas. Gluži kā jau klasikas pirmsākumiem pienākas, šeit nav trīskāršu sižeta pavērsienu, OMFG momentu un komplicētu specefektu. Plāns ir skaidrs jau pirms filma ir pusē un viss notiek visai lineāri. Tas netraucē filmai būt lieliskai savā veidā, tāpat kā interesanti bija redzēt Robertu Redfordu tik jaunu, jo tikko bijām viņu redzējuši Spy Games.

Spy Games ir filma par politiskām spēlītēm un starptautisko spiegošanu, taču šeit ir salīdzinoši maz spriedzes un action, vairāk ir runāšanas un politikas. Filmā spēlē Roberts Redfords (lielisks), un kaut kur fonā reizēm maisās Breds Pits (patiesībā dēļ viņa arī skatījāmies). Kopumā patika, viena no tām filmam kurās iederētos arī Klūnijs.

Nenoliedzami, es esmu Haruki Murakami fans. Kā citādi nosauksi cilvēku, kas izlasījis visas izdotās grāmatas? Tāpēc šo par recenziju nenosauksi. Turklāt – es nekad neesmu rakstījis recenzijas. Tikai izjūtas vai tā brīža pārdomas.

Grāmata ir masīvs darbs. Ja Murakami specializējas uz trīs tipa darbiem – šīzīgi stāstiņi, romantiski romāni, un pārdomu eposi – šis ir pēdējais, līdzīgi kā Kafka un Uzvelkamais Putns (kuri diemžēl nav tulkoti latviešu valodā). Es gan nezinu, man no trijotnes Putns joprojām visvairāk iet pie sirds, šis vairāk līdzinājās tai mierīgajai atmosfērai kas ir Kafkā. Sižeta nav daudz. Ir pat sajūta, ka autors apzināti centies to izstiept. Bet man kā fanam tas nav svarīgi, es Murakami pasaulē ieeju kā aizbraucot atvaļinājumā. Vienkārši tur uzturos, jo man tur patīk, neskatoties uz sižetu, tēliem, vai nobeigumu. Man patīk tā gaisotne, tās miglainās klusās dienas, tās dziļdomīgie vientuļnieki un klasiskā mūzika.

1Q84 stāsta par paralelo pasauli kurā pamazām nonāk abi galvenie varoņi, un dīvaino atgadījumu ar kādu meiteni, kas abus galvenos varoņus velk vienu pie otra. Viņi nenojauš par otra eksistenci, bet visa viņu pasaule patiesībā griežas tikai ap viņu sasaistīšanu kopā. Katra grāmatas nodaļa ir no cita personāža perspektīvas, un pati grāmata ir sadalīta divās vai trīs daļās. Īsti nevar saprast, jo pirmais sējums satur divas daļas, un otrais – vienu. Taču ja pirmās divas daļas ir tik sižetiski tuvu, ka varēja neatdalīt – trešā daļa ir kas savādāks. Izmainās temps, sāk parādīties skaidrojumi, ir teju vai sajūta, ka pirmais sējums ar savām divām daļām ir tipiska Murakami grāmata, ar tipisko “bez beigām” nobeigumu, bet trešā daļa ir uzrakstīta “amerikāņiem”. Iespējams es pārspīlēju. Es nesūdzos, man patika gan līdz otrās daļas beigām, gan arī trešā daļa. Tā neko nesabojā, tā vienkārši ir kā pagarš epilogs.

Tipiskā Murakami stilā šeit ir daudz kaķu, džezs un klasiskā mūzika,  nenormāli daudz erotikas (un vārda “testicles”, kas mani vienu brīdi sāka apnikt), vientuļnieki, rūķi no paralelās pasaules, un kas tik vēl ne. Kopumā – viena no labajām grāmatām. Kā jau fans, es nevaru likt atzīmes, tikai sadalīt grāmatas tajās, kas patika vairāk, un kas patika mazāk. Šī ir viena no pirmajām.

Pēdējās nedēļas braukāju nevis ar velosipēdu vai automašīnu, bet sabiedrisko transportu, jo aizrautīgi lasu jauno Haruki Murakami grāmatu, un tas visraitāk iet uz priekšu tajās 30 minūtēs ko pavadu sēžot autobusa krēslā.

Un fonā notiek tik interesantas lietas! Vienu dienu iekāpa trīs tīņi, ap gadiem četrpadsmit. Divi džeki, viena meitene. Viens no džekiem aizrautīgi čato telefonā, pārējie divi ļoti skaļi uzvedoties klaiņo pa autobusu. Meitene nokliedzas uz čatotāju – nu ko tu tur atkal dari! Atbild – “ar Džesiku sarakstos, man BAIGI vajag pie viņas aizbraukt”.  Meiča: “Nu bļāviens, ko tev no tās mauķeles atkal vajag?”. Viņš: “Man nenormāli vajag nolaist!” Meiča: “Bļin cik var pisties ar to mauķeli!”. Saruna notiek ļoti skaļi. Te pēkšņi man pa diagonāli sēdošais pusmūža vīrietis, ļoti neitrāla paskata, nedaudz zem vidusklases, ap piecdesmit, bez emocijām sejā pilnā balsī noaurojas vēl skaļāk “Tu sīkā kuce aizver muti!!”. Tīņi pierimst, čikse noķiķinās, uzsauc – “paskaties, vienam nepatīk mūsu sarunas” un aizskrien uz otru galu.

Aizvakar iekāpj ļoti interesanta paskata onkulis, visai nošļukuša paskata, bet ne bomzis. Zemē noliek četras sieviešu rokassomas, apsēžas. Uz galvas lielas padomju laika studijas austiņas, kaklā vēl divi pāri austiņu. Kaklā karājas arī aizvēsturiska padomju stila videokamera, divi vai trīs lētākā stila filmu ziepjutrauku fotoaparāti, jakas pogās pieķēdēti kādi 3-4 saišķi atslēgu, kaut kas līdzīgs imitācijas briljantu kaklarotai, visādas pilnīgi randomas nozīmītes, pie jakas piesprausta nozīmīte ar Rembo, ar puspliku sievieti, ar Backstreet Boys un ar vēl kaut ko. Izvelk gigantisku sieviešu maku un skaita naudu biļetei. Viņa neizprotami absurdais aprīkojuma komplekts mani būtiski paralizēja, nevarēju vien nopriecāties – varbūt tas bija hipsters?

Contagion ir filma par vīrusu, kas lielos ātrumos izplatās pasaulē. Sākumā padomāju, ka būs kas līdzīgs zombijfilmām (kuras man, atšķirībā no Kaže, ne pārāk iet pie sirds), bet patiesībā filma ir tāda realistiskāka, pat ticama. Netiek piedāvāti ne galvenie varoņi, ne kādas īpaši laimīgas beigas. Varētu pat teikt, ka ja dzīvē notiktu kas tamlīdzīgs, šis būtu dokumentālas filmas mākslinieciskas adaptācijas ticams variants. Vairāk patika nekā nepatika, varbūt nedaudz pavilka uz “Babel” stilu. Iespējams. Aktieru komanda lieliska. Lika aizdomāties par visādiem ikdienas sīkumiem, piemeram cik bieži tomēr mēs aiztiekam priekšmetus, ko aiztiek citi.

The Ideas of March ir filma par prezidentu kandidātu cīņu. Filma ir saistoša, viegli skatāma, visai interesanta, taču es neredzu īpašu iemeslu tai nocelt balvu kā gada labākā filma jebkurā no kategorijām. Visai tipiska Klūnija filma ar neinteresantām beigām. Noskatīties gan tāpat laikam iesaku.

The Rain maker atšķirībā no citām šeit aprakstītajām ir paveca, viena no agrīnajām Matt Damon filmām. Režisors ir Francis Ford Coppola, kas arī mani piesaistīja viņu noskatīties. Sižets varētu patikt juristiem un advokātiem (hint, Liene), bet arī tādiem kā es viņa visai labi patika. Principā jauna advokāta cīņa ar netaisnību, sliktās korporācijas un nabadzīgā tauta – stāsts no šīs tēmas.

The Help ir filma par melnādaino apspiešanu pilsoņu tiesību kustības laikā, sešdesmito sākumā, precīzāk par mājkalpotājām. Kad kāds no draugiem šo filmu bija pieminējis iepriekš, nebiju iedomājies, ka tā būs šāda tipa filma. Viņa nav depresīva un drūma, bet gan viegli skatāma, jauka, brīžiem ļoti aizkustinoša un iedvesmojoša. Grūti noticēt, ka sabiedrība vēl pavisam nesen bija tik nežēlīga un dzīvnieciska. Komplektā iesaku noskatīties Goodbye Bafana par Dienvidāfrikas aparteīdu, kurš pat lielākos apmēros turpinājās līdz deviņdesmitajiem gadiem.

Drive ir par šoferi-kaskadieri, kas kas paraleli darbam filmu studijā, pa vakariem piepelnās kā zādzību bēgšanas šoferis. Filma ir ļoti atmosfēriska, gandrīz  Linčiska. Tajā ir maz dialogu, hipnotisks astoņdesmito elektronikas skaņu celiņš un dīvaini patosiski monologi. Ja vienā brīdī izrādītos, ka galvenais varonis ir pats sev tēvs, un ļaunais antagonists ir rūķis, noticētu ka režisors ir Linčs. Tīri neko, vienīgi varēja iztikt bez pretīgajām brutalitātēm un pastulbajām beigām. Nosita visu sākotnējo entuziasmu par šo filmu. Iesaku piesardzīgi, daudziem jau šīs atmosfēras filmas nepatīk. Komplicētu filosofisko apakšsižetu šeit nemeklējiet.

Ziemassvētku vecīšu komandai pateicoties, esmu kļuvis par laimīgo Kindle4 īpašnieku. Patiešām fantastiska ierīce, ko tik mazu un plānu ir grūti iztēloties neredzot dzīvē. Lieki teikt, ka uz šī te lasīt grāmatas ir daudz patīkamāk nekā uz jebkura LCD ekrāna, un ja grāmatas patīk lasīt daudz un ilgi, šis te mūsdienās pie nu jau visai nelielās cenas
(79$, uz Latviju caur shipito.com) – ir tāds kā must buy.

Pirmā lieta, ko iegādājos, bija Haruki Murakami jaunā 1Q84, un jāsaka, pirkšanas ērtības ziņā, šis ir vienā līmenī ar iTunes—nopirkt grāmatu ir vieglāk nekā iegūt pirātiskā veidā. Atveram amazon, search logā ierakstam grāmatas nosaukumu, spiežam pogu “one click to buy” un parādās uzraksts “you can now go to your kindle”. Tik tiešām, paņemot Kindle rokās, izrādās, ka grāmata tur jau ir. Fantastika!

Šo grāmatu gan es pagaidām pataupīju un, lai pilnvērtīgi novērtētu Kindle experience, iesāku ar īsāku un vienkāršāku grāmatu – Trīs vīriem laivā.

Ja arī biju pilnībā izlasījis šo darbu, tad noteikti vairāk kā pirms 15 gadiem (ak jēl, tik tiešām ir pienācis laiks, kad varu minēt šādus ciparus?).

Grāmata kopumā ir saraustīta un haotiska, bez īstas sižeta līnijas, bez normāla plāna un idejas. Varētu teikt, ka tas ir anekdošu krājums par trim snobiskiem, iedomīgiem angļu tipiem, kas dodas izbraucienā pa Temzu, un ko kopā satur neizprotamas jēgas vēsturiskas ainas un garlaicīgi dabas apraksti. Brīžiem anekdotēm pa vidu tiek iestarpināts kas tik absurds, kā piemēram sievietes līķa atrašana, un ar to saistītais nelielais izvilkums no mirušās sievietes traģiskās dzīves, kurā nebija nekā smieklīga, un kas absolūti neiederējās atrasties starp divām kārtējām anekdotēm.

Protams nenoliedzami, bija brīži kad es smējos burtiski vēderu turēdams, vairākas ainas kļuvušas par klasiku, un ir it īpaši tuvas arī mūsdienu laivu braukšanas cienītājiem (lai gan veids kā grāmatas varoņi brauc ar laivām, ir kas tāds, ko mūsu zemītē nu nekādi nevarētu realizēt). Taču joprojām, ar trāpīgajiem novērojumiem, smieklīgajām situācijām, un vietām labu izsmiešanos ir par maz, lai šo nosauktu par pilnvērtīgu romānu, vai labu grāmatu. Sešinieks.

Piezīme: Latviski grāmatas legālā veidā no paša amazon nopirkt nav iespējams. Ir dažādi interneta resursi kur tās iespējams iegūt puslegālos veidos, piemēram http://gramataselektroniski.wordpress.com kurā ir pie tūkstoša grāmatu latviešu valodā. Jālieto bezmaksas programma Calibre, lai tās visas sakārtotu, pārveidotu uz Kindle saprotamu formātu, un nosūtītu uz ierīci. Es ļoti ceru, ka mūsu izdevēji nāks pie prāta, un piestrādās pie Kindle fenomena. Es esmu gatavs pirkt grāmatas latviski priekš Kindle, tikai dodiet man veidu kā!

Olivers nejauši ieslēdza televīziju (kuru skatamies labi ja reizi mēnesī), un tur bija ziņu sižets, kurā bija kaut kād a asa diskusija. Kultūras akadēmijas pasniedzējs skarbi noteica – mūsdienu jaunatne televīziju neskatās, uz ko kāda dāmīte teica, ka nepiekrīt, un reitingi atspoguļo visu sabiedrību, neesot nekādas mistiskās daļas kas to neskatās, jo tad jau neesot jēgas vispār raidījumus taisīt.

Kā ir? Tu vismaz stundu dienā skaties televīziju (LTV1, LTV7, LNT, TV3 utt)?

Pagājis ļoti ilgs laiks kopš bijām bijuši uz koncertu, un pirmais koncerts uz kuru aizgājām, bija vienkārši fantastisks. Emocijas bija tik pozitīvas, sajūtas tik dziļas – es tik tiešām uzskatu, ka šeit bija savācies pats pats labākais kas šobrīd notiek Latvijas mūzikā. Godīgi sakot neko citu es nemaz arī no Latvijas mūziķiem neklausos, te bija gan Goran Gora, gan Kazāks, gan Prāta Vētra, gan Māra, gan pat negaidīti – Sus Dungo.

Un pēkšņi, koncerta vidū, pa vidu visām tām superīgajām emocijām, es beidzot sapratu – es atrados sešdesmitajos, uz skatuves bija Dženisa, Džoana, Mamas and Papas, Jefferson Airplane – visi plandošanos raibajos apģērbos, visi draugi, liels tusiņš, visiem prieks, smiekli un jautrība.

Biju patīkami pārsteigts, ka Ziedoņa projektā jau kopš sākta gala piedalījušies (un ne kā valdības pārstāvji) šībrīža kultūras ministre, kā arī ekonomikas ministrs. Žaneta kā maza meitene plandošā kleitiņā lēkāja līdzi trakajām Susdungo meitenēm un emociju pārņemta dziedāja līdzi, kamēr fonā, Daniels pamatīgi uzdeva pa klavierēm. Iespējams, un gribētos cerēt, ka kultūras ministrijas jautājumos turpmāk gaidāmas pozitīvas pārmaiņas, ja jau mums ir tik progresīva ministre.

Koncerts, gluži tāpat kā pats albums, bija vienkārši fantastisks. Un forši, ka papildus tām dziesmām kas albumā, katrs vēl nospēlēja arī pa savai, un koncerts nedaudz vienā brīdī bija Prāva Vētras koncerts, citā brīdī Goran Gora koncerts, un vienā brīdī pat histēriski smieklīga improvizācijas teātra etīde.

Desmit!

Astoņdesmit piecus gadus atpakaļ, rakstnieks AA.Milns, kopā ar mākslinieku E.H.Šepardu radīja Vinniju Pūku, tēlu, kas dzīvo joprojām. Šādi izskatās pats pirmais Šeparda radītais zīmējums ar nu jau slaveno lāci:

Un šāds tas izskatījās pirmajās grāmatās, divdesmitajos gados:

Diemžēl ne visi Pūku pazīst vai atceras. Šo rakstu saraktīt mani iedvesmoja lieliska diskusija kādā filmu ielādes portāla komentāros, tepat pie mums Latvijā. Saruna bija aptuveni no stila – “Pēc vāciņa izskatās ka varētu būt interesanti” “Kāpēc tam ēzelim kāds mēģina asti iespraust dibenā?” “Vai tad neesi dzirdējis par spēli /pin the tail/ tas ir no tās”.

Lieki teikt, ka es biju mēms. Pēc vāciņa nespēt identificēt vienu no klasiskākajiem tēliem multfilmu vēsturē, tā ir mūsdienu jaunatne.

Tāpēc pēdējās dienas kopā ar mazo Oliveru skatāmies dažādas Pūka versijas, visu ko, ko var atrast Youtube. Interesanti, ka ja runa ir par dažādajām Pūka vizuālā tēla versijām, pastāv agresīvs konflikts par to, ka padomju “klasiskais” (tāds jau tas laikam ir tikai mums šeit) Vinnijs ir daudz labāks un sazin tur kāds vēl. Nolēmu arī to salīdzināt.

Youtube komentāros it īpaši bieži var sastapt visai agresīvi noskaņotus postpadomju tēlus, kas atzīst tikai Padomju tumšo Vinniju, un Amerikāņu variants esot izvarots, un pat gejisks. Diez vai kāds maz ir iztēlojies, ka Disneja deviņdesmito gadu pilnmetrāžas multenes nav lētas kopijas no padomju Vinnija multenēm, bet gan ļoti tuvas un patiesas orģinālo stāstu ekranizācijas. Vai zinājāt, ka pirmo Disneja multeni par Vinniju Pūku rādija jau 1966 gadā (jā, pat tā ir pirms padomju varianta). Nevar taču noliegt, ka pirmā Disneja multene ir ļoti tuva Šeparda orģinālajiem zīmējumiem.

Vēl man ļoti patīkams pārsteigums bija tas, ka gan padomju pirmā multene, gan disneja pirmā multene, strikti turas pie grāmatas par “Medus koku” sižeta, un līdz ar to savstarpēji ir teju vai identiskas, ar vienu izņēmumu, ka padomju multenē nav Kristofera Robina (A.A Milna dēla). Sakrīt pat niecīgas detaļas, arī amerikāņu multenē ir lietas kā leģendārais “tučka tučka tūūčka” un citi padomju latvijā tik populārie kultūrcitāti. Nemaz tik sliktāks šis nav, it īpaši ņemot, ka bija pirmais.

Tikko šoruden Disnejs ir uztaisījis pavisam jaunu, skaisti noformētu un sižetam tuvu Vinnija Pūka multeni, kas savā stilā joprojām ļoti tuva sākotnējiem Šeparda zīmējumiem. Salīdzinājumam, 1966 gada pirmā Pūka multene:

Un jaunā multene no 2011:

Lai tur vai kā, bet ar nelielu nokavēšanos – daudz laimes dzimšanas dienā Vinnijam Pūkam, un visiem viņa attēlotājiem, gan omulīgajam ar porlonu pildīdajam Disneja lācim, gan ņiprajam dzejniekam, kurš pildīts ar skaidām – Padomju lācim.

Daudzi no parakstu vākšanas dalībniekiem nemaz īsti nesaprot, ko nozīmē termins “valsts valoda”. Pēc TV intervijām uz ielas, varēja spriest ka daudzi to uztver kā “patīkamu žestu”, “kāpēc ne”, vai ko tamlīdzīgu. Ka tas būtu ķeksītis kādos tur papīros, un viņu valoda tiktu “oficiāli atzīta”. Bet patiesībā valsts valoda ir daudz nopietnāks termins, visiem Valsts dokumentiem, informācijai, uzrakstiem, saziņai – ir jānotiek valsts valodā. Daži izvilkumi no Valsts Valodas Likuma (pasvītrojumi mani):

Latvijas Republikā ikvienam ir tiesības vērsties ar iesniegumiem un sazināties valsts valodā iestādēs, sabiedriskajās un reliģiskajās organizācijās, uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās).

Valsts un pašvaldību iestāžu, tiesu un tiesu sistēmai piederīgo iestāžu, valsts un pašvaldību uzņēmumu, kā arī to uzņēmējsabiedrību darbiniekiem, kurās lielākā kapitāla daļa pieder valstij vai pašvaldībai, jāprot un jālieto valsts valoda tādā apjomā, kāds nepieciešams viņu profesionālo un amata pienākumu veikšanai.

Ārvalstu speciālistiem un uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) ārvalstu pārvaldes locekļiem, kuri strādā Latvijā, jāprot un jālieto valsts valoda tādā apjomā, kāds nepieciešams viņu profesionālo un amata pienākumu veikšanai, vai pašiem jānodrošina tulkojums valsts valodā.

Valsts un pašvaldību iestādēs, tiesās un tiesu sistēmai piederīgās iestādēs, valsts vai pašvaldību uzņēmumos, kā arī uzņēmējsabiedrībās, kurās lielākā kapitāla daļa pieder valstij vai pašvaldībai, sēžu un citu darba sanāksmju valoda ir valsts valoda. Ja rīkotājs uzskata par nepieciešamu sanāksmes laikā lietot svešvalodu, tas nodrošina tulkojumu valsts valodā.

Valsts un pašvaldību iestādēs, tiesās un tiesu sistēmai piederīgās iestādēs, valsts un pašvaldību uzņēmumos, kā arī uzņēmējsabiedrībās, kurās lielākā kapitāla daļa pieder valstij vai pašvaldībai, lietvedībā un dokumentos lietojama valsts valoda. Sarakste un cita veida saziņa ar ārvalstīm var notikt svešvalodā. 

Statistiskie pārskati, gada pārskati, grāmatvedības uzskaites dokumenti un citi dokumenti, kuri, pamatojoties uz likumu vai citu normatīvo aktu, iesniedzami valsts vai pašvaldību iestādēs, sastādāmi valsts valodā.

Ikviena iestāde, organizācija un uzņēmums (uzņēmējsabiedrība) nodrošina valsts valodā noformētu dokumentu pieņemšanu un izskatīšanu.

Valsts un pašvaldību iestāžu, tiesu un tiesu sistēmai piederīgo iestāžu, valsts un pašvaldību uzņēmumu, kā arī uzņēmējsabiedrību, kurās lielākā kapitāla daļa pieder valstij vai pašvaldībai, rīkotie pasākumi notiek valsts valodā. Ja pasākumā tiek lietota svešvaloda, rīkotājs nodrošina tulkojumu valsts valodā.

Tiesvedība Latvijas Republikā notiek valsts valodā. Tiesības lietot tiesā svešvalodu nosaka tiesu iekārtu un procesuālo kārtību regulējošie likumi.

Latvijas Republikā vietu nosaukumi veidojami un lietojami valsts valodā.

Latvijas teritorijā dibināto iestāžu, sabiedrisko organizāciju, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) nosaukumi veidojami un lietojami valsts valodā, izņemot citos likumos noteiktos gadījumus. 

Uzrakstos, izkārtnēs, afišās, plakātos, paziņojumos vai citos ziņojumos ietvertā informācija, ja tā skar likumīgas sabiedriskās intereses un paredzēta sabiedrības informēšanai sabiedrībai pieejamās vietās, sniedzama valsts valodā, izņemot šā panta piektajā daļā noteiktos gadījumus.

Pārdošanai Nikon D90, lietots taču tehniskā kārtībā. Nelieli skrāpējumi uz LCD ekrāna, taču tos neredz kad ekrāns ieslēgts. Padziļas švīkas uz augšējā mazā LCD ekrāna, taču tas lietošanai netraucē. Dažām pogām padiluši uzrakstiņi. Ir pazudusi gumija ap “actiņu” (bildē tā vēl ir) Funkctionē kā nākas, ļoti daudz skaistu bilžu uztaisījis – gandrīz visu kas redzams http://500px.com/normis

Atsevišķi pieejams:

- Nikon Speedlight SB600 zibspuldze, vizuāli daudz lietota, taču funkcionē nevainojami
- Nikon 18-70mm objektīvs
- Neorģinālais Battery grip

- Remote control pults
- GPS ierīce

Viss arī komplektā pieejams. Cenas runājamas.