sapnis

Rezultāts vakardien bija nogatavojies, un tika degustēts. Fantastika! Ņemot vērā sastāvdaļas, likās, ka garšu varēs visai labi paredzēt. Domāju ka sanāks tāds kā standarta bezē cepums, bet nekā! Viegls, gaisīgs, pasakains. Negribas sev celt asti un tā slavēt, bet šķiet šoreiz tiešām bija trāpīts desmitniekā, un mūsu Macaron sanāca perfekti. Tā vien gribas mēģināt atkal.

Process gan ir nežēlīgi čakarīgs, un pagatavošanai vajadzīga armijas disciplīna, perfekti mērijumi un kādas 48 stundas. Receptē visai optimistiski bija rakstīts, ka pirmajās divās reizēs uz labu rezultātu varot necerēt.

Tā visa rezultātā noteikti gribēšu iebraukt Parīzes Lauduree lai pagaršotu nenormāli dārgos, īstos Macaron, kuri maksā pie četriem latiem gabalā (par trīs centimetru diametra cepumiņu). Ak pareizi, jārezervē atvaļinājums, jo aprīļa otrajā pusē dosimies autobraucienā uz centrāleiropu, un arī Francijas ziemeļiem.

Vēl runājot par makaroniem kā tādiem, interesanti, ka vispār Latviešiem pazīstamos makaronus vajadzētu saukt par makeroniem (maccheroni), jo makaroni (macaroni) ir tieši šīs aprakstītās mazās delikateses.

Maccheroni no Pasta atšķiras ar to, ka Maccheroni ir rūpnieciskais masu produkts, parasti pēc izskata mazo trubiņu veidā.

Vakardien skatījāmies Twilight otro daļu “New Moon”. Filma patiesībā tīri normāla, redzams ka palielinājies budžets un sieraini B-filmu efekti vairs acīs nekrīt. Šo filmu skatīties bija atšķirīgi, jo ir izlasītas visas grāmatas, tāpēc sižets šķita saraustīts un ļoti īss. Droši vien grāmatu nelasījušam cilvēkam tā neliktos.

Kāpēc es to daru? Nezinu, varbūt šādas grāmatas mani relaksē. Vienkārši teikumi, bet sava pasaule, nekādas smadzeņu piepūles.

Dīvaini, ka filmā (spoiler alert) tiek lietots vārds Werewolf, lai gan grāmatā tiek īpaši uzsvērts, ka Werewolf ir kas pilnīgi cits, jo tie ir aktīvi tikai pilnmēnesī.

Par to runājot, gribētos zināt, kāda tēma būs nākamā? Mums bija Pirāti, Vampīri, Vilkači, Elfi, Enģeļi, Spoki, pat Citplanētieši. Kāds romantiskais pasaku tēls varētu būt nākamais?

Iedomājos Edvardu nevis kā vampīru, bet piemēram Zombiju. Tas tik būtu jautri! “Braaaaaains….”

Vakardien izcīniju cīņu ar Makarūniem (vells viņu zin kā to pareizi izrunā), un te nu ir rezultāts. Gala garšošana notiks tikai 24 stundas pēc izgatavošanas, t.i. šovakar. Patiesībā grūti tas nebija, vienīgo pieļauto kļūdu es labošu. Čakarīgs process gan.

Macarons uz mana galda, sešos no rīta:

Izskatās līdzīgi, un tā laikam ir laba ziņa.

DSLR kameras vienmēr ir izcēlušās ar savu lielisko baterijas dzīvīguma ilgumu. Atstāj ieslēgtu kaut nedēļām ilgi – baterija tērējas tikai kad skaties bildes, vai spied fotografēšanas pogu. Diemžēl tas ir mainījies, un jaunajām kamerām ir iemontēta tāda ļoti nepatīkama LV poga, kas var samaitāt visu garīgo.

LiveView režīms ļauj uz ekrāna redzēt to, ko redz sensors, izmantojot kameru kā tādu parasto ziepīti (spogulis ir pacelts visu laiku, līdz būsi sadomājis ko bildēt). Šis režīms ir ļoti lēns un kaitinošs, ja nu vienīgi kad to izmanto filmēšanai (kas arī ir briesmīgi kaitinoša uz DSLR kamerām).

Un tad nāk lielākais trūkums. Somā bāžot fotoaparātu netīšām nospiedīsi LV pogu to nepamanot, un pēc pāris stundām brīnies, kāpēc aparāts vispār neslēdzas iekšā – liels paldies, vēja māt, baterija tukša. Lādētājs palika mājās, un rezerves nav.

Te nu mācība, nopērc rezerves bateriju, un vadā līdzi lādētāju, ja no mājām būsi prom vairākas dienas.

Šī diena velkas gaužām lēni, jo papildus tam, ka ir piektdiena, rītdien vēl jālido uz Vroclavu. Divi lidojumi! Esmu visai nepacietīgs cilvēks, un pirms jebkādiem pasākumiem, kas atšķiras no ikdienas, jūtos visai satraukts. Vēl jāsakravā pēdējās mantiņas, nedrīkstu aizmirst divus laptopus, kartīšu printeri, divus svītru kodu skenerus, statīvu, fotoaparātu, videokameru, webkameru, pagarinātāju, bezvadu skaņas sistēmu kamerai, un vēl dažādus citādus niekus. Ak jā, vēl GPS jo Vroclavā ir daži ģeoslēpņi, ja nu man vakarā paliks kāds brīvāks laiciņš. Lieki atgādināt, ka brauciens ir darba uzdevumā, un visus minētos niekus es neņemu līdzi tikai lai uz mani dīvaini skatītos lidostā.

Vakar skatījāmies Kyoto Sonata, Japāņu filmu par vidējās klases ģimeni, kas piedzīvo visādas problēmas, izjūk, un beigās atkal sanāk kopā. Tipiski Japāniski lēnā filma ar klusajiem pārdomu skatiem, bet man jau tādas reizēm patīk, līdz ar to izbaudīju. Nu varbūt nedaudz par miegainu brīžiem.

Aizvakar skatījāmies Imaginarium of Doctor Parnassus, kas sevī satur milzīgu daudzumu atpazīstamu aktieru, tajā skaitā Hītu Ledžeru savā pēdējā lomā, bet diezkāpēc neskatoties uz to visu, ilgstoši nevarēja atrast sev izplatītāju. Beidzot tas ir noticis, un ilgi gaidītā filma tika noskatīta. Man patika. Ļoti krāsaina un murgaina, kā tāda Alise Brīnumzemē. Varbūt nedaudz garāka varēja būt, jo bija sajūta, ka no filmas daudz kas ir izgriezts lai ietilptu standartos.

Dienu pirms tam skatījāmies Where the Wild Things Are, kas man bija ilgi gaidīta filma, taču sagādāja nelielu vilšanos. Iespējams biju gaidījis ko citu? Dīvaina filma par puiku, kas sastrīdas ar māti un savās fantāzijās nonāk uz salas, kur dzīvo dīvainie briesmonīši. Grāmatā esot tā, ka viņš iebēg savā istabā, un tad iegrimst fantāziju pasaulē aizmiegot, bet filmā tas ir uztaisīts visai dīvainā veidā, jo rodas iespaids, ka viņš reāli aizskrien līdz jūrai, iekāpj laivā un kaut kur aizbrauc. Filma liekas īpatnēji šīzīga, taču tāda arī ir grāmata, un tur filmas autori nav pie vainas. Briesmonīši fantastiski, muzikālais pavadījums arīdzan. Situācijas, idejas – labas. Kopumā – dīvains iespaids.

“Half of the people can be part right all of the time,
Some of the people can be alright part of the time.
But all the people can’t be alright all the time.”

I think Abraham Lincoln said that

“I’ll let you be in my dreams if I can be in yours,”

I said that.

— Bob Dylan in Talking World War III Blues

Iedomājies, ja tu pēkšņi nokļūtu 1000 gadu vecā pagātnē, Latvijas teritorijā. Ko tu varētu iemācīt tā brīža šīs teritorijas iedzīvotājiem? Vai tava parādīšanās vispār atstātu jebkādas pēdas vēstures attīstībā?

Ko vispār zina vidējais mūsdienas pasaules iedzīvotājs?

Mēs dzīvojam tehnokrātiskā, attīstītā pasaulē, mums visapkārt ir dažādas ierīces, sākot no eskalatoriem un beidzot ar acij grūti pamanāmiem mikročipiem un nanorobotiem. Nu labi, pēdējie divi varbūt gluži blakām arī nav, bet tomēr eksistē.

Ko tu varētu pastāstīt tūkstoti gadu senā pagātnē, lai reāli izmainītu vēstures gaitu? Kādu praktisku lietu, vai tehnoloģiju ko šie varētu saprast?

Nu labi, es iedomājos vienu praktisku tehnisku lietu – tekstu iespiedsistēmu. Noteikti varētu apsteigt Ķīniešus par pāris gadiem un Gutenbergu par pāris simtiem gadu. Drukas sistēma savā būtībā nav nekas diži sarežģīts, to pat vidējais mūsdienu Latvietis varētu iemācīt uztaisīt.

Protams vispirms vajadzētu standartizēt drukātos rakstību. Tālāk jau atliek tikai izgrebt koka klucīšos spoguļraksta burtus, sataisīt tādus labi daudz, salikt rāmī, un sākt eksperimentēt. Tur gan sāktos lielas problēmas, ne tikai ar instrumentiem un dažādu priekšmetu izgatavošanas paņēmieniem, bet arī ar papīru. Tagadējās Latvijas teritorijā vispārējais attīstības līmenis vēl bija zems tūkstošajā gadā pēc kristus (par kuru vēl praktiski neviens nezināja, jo tikai ap šo laiku te sāka ierasties pirmie kristieši) un problēmu ar pašām primitīvākajām zināšanām noteikti būtu daudz.

Kāda vispār būtu jēga no tava iPhone kabatā, ja tu to parādītu kādam no toreizējo cilšu gudrajiem? Pat ja ignorējam faktu, ka tevi visticamāk nogalinātu kā kādu velna palīgu.

Īstenībā jau ir ļoti maz lietu, ko tu varētu iemācīt senlatvietim (precīzāk gan sēlim vai kursim), un no kā viņš varētu gūt praktisku labumu, un paātrinātu savu attīstību kopumā skatoties.

Liek aizdomāties par to, cik vērtīgas ir mūsu zināšanas vispārīgi skatoties.

Kas to varēja iedomāties, ka šodien būs tieši tā pati problēma kas vakar. Neatnāca trīs autobusi. Šodien biju gudrāks un paspēju iespraukties maršrutniekā, jo neizskatījās, ka ir atrisināta vakardienas lunātiķu parkošanās problēma.

Ja atmiņa neviļ, uz rostokas ielas nevienā pusē nav apstāties vai stāvēt aizlieguma zīmes, vismaz tajā galā kas ir starp staciju un autobusu galapunktu. Iela tur ir plata, un vasarā tie stāvētāji nevienu netraucē. Taču tagad, kad sniega kaudzes pārsniedz divu metru augstumu, tad jau protams automašīnu cieši pie ielas malas pielikt nevar, un rodas šādas problēmas – autobusi garām netiek.

Vienīgais ko varu iedomāties ir pierunāt kādu uzstādīt pagaidu zīmes un evakuēt tos auto.

Bet nu galīgs murgs! Es ceru ka tā nebūs katru dienu, kad autobuss ierodas ar pāris stundu nokavēšanos. Rīt iešu pa taisno uz vilcienu.

Šodien piecēlos kā parasti, īsi pēc septiņiem izgāju no mājas, bet autobusa pieturā apstājās laiks. Neviens nesaprata kas ir noticis, bet neviena maršruta autobusi vienkārši nenāca. Nostāvējām visai ilgu laiku, gandrīz 40 minūtes, līdz uzradās pirmais autobuss. Protams piebāzts.

Nekādi nevarēju saprast – nu kā tas iespējams, kas tāds varēja notikt, lai neviena paša maršruta autobuss nespētu kursēt, turklāt neizskatījās ka jebkādas problēmas būtu vieglajām automašīnām.

Liels paldies 53. autobusa šoferim, kas paskaidroja kāpēc radās šāda problēma.

Daži īpaši apdāvināti ļaudis bija izveidojuši nelielu automašīnu stāvvietu abās Rostokas ielas pusēs pie Zolitūdes autobusu galapunkta, efektīvi iesprostojot visus tur esošos autobusus un paralizējot satiksmi.

Tas autobuss kas beigās ieradās mūs uzņemt bija braucis no pretējās puses, un ticis apgriezts pirms galapunkta. Tie kas tur iesprūduši, tā tur arī palika.

Beigās jau protams vainot var sniegu. Vai netīrītās zolitūdes ielas. Vai šlesakovu. Vai moskviču un BMW vadītājus cepurēs.

Bet problēmas ir. Pie manas mājas reti kad var noparkoties. Tur sniega kupenas pārsniedz divus metrus un neviens tur neko tīrit negrasās. Nama apsaimniekotājs satīra ietves un ar to pietiek.

Izrādās, Googlei ir ienācis prātā, ka tavs privāto kontaktu saraksts Google Gmail ir brīvi izdāļājama informācija, un tiklīdz tu pieslēdzies jaunajam Fail produktam, lai paskatītos kas tas īsti ir, tas tavu adrešu grāmatiņu tā vienkārši pievieno publisko kontaktu sarakstam.

Daži piemēram ir ļoti satraukušies, ka tādejādi pasaulei tiek izstādīti viņu privātie dakteri, mīlnieki, pasarg dies vēl kādi pretvalstiski tēli vai sliktāk.

The New York Times par šo lietu ir lielisks raksts, bet tikmēr – ja tevi satrauc šī problēma, ieej Google Account globālajos uzstādijumos un noņem visus ķeksīšus saistītus ar tavas informācijas dalīšanu citiem, pēc tam ieej Gmail un pašā lapas apakšā uzspied uz “Turn off Buzz”