Eko veikaliņā uz jūrmalas šosejas, blakus Sky ir parādijušās jaunas limonādes. Bionade ir visai garšīgi dzērieni no Vācijas par 0.85Ls, bet tas sīkums – tur ir arī ekoloģiski bioloģiskā kokakola. Garšo patiešām lieliski, man personīgi patika labāk par īsto. Noteikti iesaku.
Atradu, ka man ir iekrājies vesels lērums dažādu filmu, un vajadzētu saņemties, un tās noskatīties līdz gada beigām. Droši vien pa starpai noskatīšos arī citas ārpus saraksta, bet tāpat – šis saraksts ir jāpiebeidz! Izmantošu šo te ierakstu lai svītrotu ārā to, kas padarīts. Jā – visām šīm filmām man ir DVD un Blu-ray diski, tā ka nemaz nejautājiet. Te ir saraksts, ir idejas ko uzreiz izdzēst izmest un aizmirst?
Redzētajām klāt likšu Movielens stila vērtējumus no 1 līdz 5, kur trīs ir skatāma, 2.5 gribas pārtraukt, bet 4.5 ir izcila.
1 A clockwork orange
2 Adam’s Apples 4.5
3 The African Queen
4 Agora
5 Amelia
6 Antichrist
7 Away from her
8 The Birds
9 The Blind side
10 The Book of Eli
11 Che
12 Confucius
13 Crazy Heart
14 Dalkomhan insaeng
15 Der Untergang
16 Det Sjunde inseglet
17 Dirty Pretty things
18 Drag me to hell
19 Enron
20 Fish Tank
21 The Fourth Kind
22 Fresh
23 Gandhi
24 Grizzly Man
25 Home
26 Il mio viaggio in Italia
27 In the shadow of the moon
28 Inland empire
29 The Kite runner
30 Kozure ôkami: Ko wo kashi ude kashi tsukamatsuru
31 La fille sur le pont
32 La Mome
33 The Limits of Control
34 Man cheng jin dai huang jin jia
35 Manderlay
36 Merchant of Venice
37 Mind Game
38 Mou gaan duo
39 Narrow margin
40 Nueve Reinas 4.5
41 Once upon a time in China
42 Paris
43 Persona
44 Precious
45 Skeleton Key
46 Soom
47 Spoorloos
48 Sweeney Todd
49 Taxi to the dark side
50 Tell no one 4.5
51 Tenku no shiro Rapyuta
52 Unthinkable
53 Wolfman
54 Y tu mama también 4
55 The year my parents went on vacation
56 Yojimbo
57 Zodiac
58 Zombieland
Īstu aukstu ziemu ar daudz sniega es atceros tikai sen agrā bērnībā. Droši vien tad arī sniega bija vairāk, jo es pats biju mazāks izmērā. Tas pats ar vasarām – pēdējos gados karstuma ir bijis maz, un uz īsu periodu. Nedēļa, divas – un tās pašas es parasti palaidu garām, atrodoties kādā tālākā valstī. Sanāca, ka siltu vasaru gadījās neredzēt gandrīz nemaz. Nezinu, kas ir noticis šogad, bet manā atmiņā šis noteikti ir gan karstākais, gan aukstākais gads. Ziemā sniega bija metriem, autobusu pieturu zīmes nereti bija ierakstas sašķūrētajās kupenās, pēc tam papildus tam visam vēl uznāca mīnus 25 grādu sals, kas brīžiem nokrita vēl zemāk, sasniedzot rekordzemus -34C.
Mēdz teikt, ka pēc aukstas ziemas nāk karsta vasara, taču neesot nekādu pierādijumu, ka tā būtu patiesība. Arī statistika par to liecina. Taču ne šogad.
Šovasar mēs dzīvojam tropos. Liels gaisa mitrums un virs 30C temperatūras ir ikdiena. Atceros Aprīlī eiropas galvenā meteoroloģijas organizācija paredzēja ziemeļeiropai aukstu vasaru. Kļūdijās. Pagaidām rekords ir +35C. Bieži vien ēnā novēroju +32C tā kā tas nav izolēts uz mistiskām meteostacijām laukos.
Interesanti kāds laiks mūs sagaida nākamajā ziemā. Pierakstu šīs lietas, jo bieži vien aizmirstas cik grādu kurā vasarā tad bija. Katrā ziņā, vismaz manā atmiņā šis ir gads ar viskrasākajām temperatūras izmaiņām.
Mīļie ļaudis, kādā bezizejas stāvoklī jābūt, lai šādā caurumā ņemtu kredītu? Izskatās pēc viena no tiem mafijas stila kantoriem kur pēc parāda atdošanas tev vēl tiek atsūtīts kāda radinieka nogrieztais pirksts, par brīdinājumu, ka naudas atdošana nenozīmē parāda beigšanos.
Esmu dzirdējis, ka kaut kad drīzumā tuvojoties velēšanas, un atkal priekšā ir lielā dilemma, par kuru no ļaunumiem tad šoreiz balsot.
Atcerējos, ka man kādreiz mājās bija šāda te figūriņa, kura attēlo trīs mērkaķus, viens neredz ļaunumu, viens nedzird ļaunumu un viens nerunā par ļaunumu, un uzreiz radās asociācija ar mūsu lielajām partiju apvienībām.
Par to pašu runājot – braucu es šodien ar velosipēdu uz darbu, un pie septītās videnes man pretī lūkojas gigantisks reketieru paskata tips (SC priekšvēlēšanu plakāts pa visu mājas sienu). Nu klasisks bullis-reketieris. Visu mājas sienu nosedz, ar sarauktu pieri, stīvu stāju, caururbjošu skatienu.
Virsū rakstīts “Vai par šādu dzīvi tu balsoji pirms četriem gadiem?”
Hmm …
Man radās galvā uzreiz pat trīs varianti, kas ar to ir domāts, none of them pretty:
Tikko atgriezāmies no Lapmežciema, kur bijām aizbraukuši paskatīties debesīs. Vēls un miegains. Smukas krītošās zvaigznes. Tik tīras debesis tikai kā minimums tādā distancē varēja atrast, jo gaismas piesārņojums sniedzas līdz aptuveni Engurei.
Tik daudz laika manā dzīvē paiet visādos veidos uztverot fikciju, izdomātas lietas. Es skatos filmas, skatos seriālus, lasu grāmatas – tas viss ir nenoticis, izdomāts. Fikcija.
Bet patiesībā jau – ja vien nerunā par zinātnisko fantastiku – kāda atšķirība vai konkrētais stāsts par kādu cilvēku ir izdomāts vai nav? Visticamāk pasaulē ir visai daudz cilvēku ar identiskiem dzīvesstāstiem.
Kāpēc mēs vispār vēlamies redzēt neeksistējošas lietas? Piemēram – sapņi. Sapņos arī cilvēks redz nekad nenotikušus notikumus, un situācijas, kurās pilnīgi iespējams nekad nenonāks. Reizēm var domāt, ka sapņu saturs veidojas no ikdienā neapzināti uztvertas informācijas kokteiļa, bet esmu arī lasījis, ka sapņi ir tāds kā cilvēka uzvedības izmēģinājumu poligons. Sapņos cilvēks izmēģina dažādus rīcības variantus vēl nepiedzīvotās situācijās, un simulē iespējamos rezultātus. Arī visa cita fikcija kalpo līdzīgam mērķim. Mēs uztveram situācijas, un iespējamos to risinājumu variantus, un izvēlamies sev pieņemamākos.
Patiesībā, ja mēs informāciju uztvertu tikai un vienīgi tiešā pieredzes veidā, mēs būtu visai aprobežoti un zemi attīstīti. Bez sapņiem, grāmatām un citiem informācijas avotiem – mēs būtu attīstības ekvivalents viduslaiku zemniekiem (lai viņi man piedod).
Mūsu prātam ir nepieciešami visdažādākie trenažieri. Tas nespēj dzīvot tikai uz acīm priekšā noliktiem faktiem. Tam vajag izstaipīties, izskatot arī pilnīgi neiespējamus situāciju scenārijus, lai tas apzinās iespējamās robežas.
Fikcija mūsu dzīvē ir nepieciešamība.
Pēc divu nedēļu gulšņāšanas pa māju, sestdien bija pienācis laiks iziet laukā saulītē, un sākt atgūt zaudēto enerģiju. Patiesībā, daļa no slimošanas nelabās pašsajūtas rodas tieši dēļ ilgstošās atrašanās vienās telpās, un mazkustīguma.
Sestdien no rīta nolēmām doties uz Ventspili, jo tur solījās būt pilsētas svētki. Pa ceļam iegriezāmies apciemot Kažu komandu, kuri tajā brīdī bija uztaisījuši pauzi no dīkdieņošanas pie Usmas ezera, un bija uzkāpuši Ūdru kalna interesantajā skatu tornī un meklēja tur noslēpto slēpni. Ventspilī pašā bija neiespējami karsts, bet pēc kontaktu ziņojumiem tāpat bija daudz vēsāks nekā citur Latvijā. Cilvēku bija ļoti daudz un šādā karstumā lieli cilvēku pūļi un skaļa mūzika tikai uzdzen nelabumu. Aizbēgām padzīvoties pa jūru, un tad jau lēnām arī taisījāmies mājup. Ļoti noderēja automašīnas ledusskapjis, kurā mums stāvēja sešpaka ar Borjomi pudelēm (visu laiku aukstām!), dēļ kā man šķiet mēs teju vai pārdozējām. Borjomi jau ir stipri mineralizēts, nemaz nebrīnos ja var saindēties ar bromu vai ko tādu.
Mājās secinājām, ka mājās dzīvošana ir pamatīgi ietekmējusi mūs fiziski, un no pat nemaz tik lielās staigāšanas sāp visas maliņas, tā it kā pa trepēm būtu gadījies nokūleņot. Tas nekas! Ķermenis jāieved atpakaļ sliedēs. Nospriedām, ka svētdien atkal jābrauc pastaigāties.
Devāmies uz Biržai, kas ir neliela pilsēta Lietuvā, tepat pie robežas.
Pa ceļam piestājām Skaistkalnē. Uzmetām aci baznīcai, un tad devāmies Karsta kriteņu meklējumos. Karsta kritenes rodas tad, kad pazemes ūdeņi izskalo ģipšakmeni un zeme iebrūk, veidojot mazus dīķīšus vai vienkārši bedres, reizēm apēdot kādu šķūnīti vai pat māju. Pie mums Latvijā tādu vietu nav daudz, tāpēc tās parasti ir apskates objekts. Citās pasaules vietās Karsts veido milzīgus reljefa pārveidojumus un fantastiskus skatus. Pie mums gan tik tādas bedrītes. Iebraucām celiņā ar norādi “Kritene”, un sastapām divus pārsauļotus puišeļus, kas mums uz reizi piesitās par gidiem. Palīdzēja atrast visas kritenes un izstāstija visādus vietējo stāstus par to kurš un cik reizes ir iekritis bedrē, un kuram aku kritene apēdusi. Puikām par ekskursiju iedevām Latiņu.
Tālāk devāmies uz Biržai.
Pozitīvās šīs pilsētas īpašības ir sekojošas – tā atrodas uz maršruta, pa kuru reti kad sanāk brauktāt, uz turieni jādodas pa Vecumnieku šoseju pāri Skaistkalnes robežpunktam, tajā ir salīdzinoši interesantas pilis un baznīcas, kā arī – tur ir milzum garš tilts pār ezeru (550m).
Tiesa gan, tiklīdz šķēršojām robežu (kuru var arī nepamanīt, paldies Šengenes līgumam), konstatēju, ka mana GPS karte ir tikai Latvijai, un ka autoceļu atlants ir palicis tajā mašīnā, kura palika mājās. Esam bez kartes. Nu līdz Biržai tikt nav grūti, toties grūti bija tālāk – orientēties pilsētā, un tikt no tās līdz Neretai, kas ir sasniedzama pa citu robežpunktu.
Biržai apskatījām pilis, savdabīgo tiltu, kas celts 1987. gadā, sazin kāda ekscentriska Padomju tēla rīkojumā, paēdām IKI salātus no kastītēm, un tad jau posāmies mājup. Karstums joprojām visai briesmīgs. Kamēr bez kartēm maldījāmies pa Lietuvas lauku rajoniem, izrādijās, ka arī par benzīnu ir aizmirsts, toties benzīntanku tuvumā nekādu. Nu labi – Neretā taču būs! Dodamies uz Latviju. Nereta interesanta, veca pilsēta. Apskatījām arī netālu esošo Neretas muižu, kas gan īsti netiek reklamēta kā baigais tūrisma objekts. Tur kaut kur esot slēpnis, bet tā kā man bulta rādija vairāk kā simts metrus iekšā krūmājā, es pārdomāju un atstāju to citai reizei.
Tikmēr benzīna kļūst arvien mazāk un mazāk. GPS domā, ka tuvākais Viršu tanks būšot pēc 18Km, automašīna domā ka līdz sausam stāvoklim atlikuši vēl 40Km – vajadzētu izvilkt. Protams Viršu tanks ir nodedzis, un tajā tusē vietējie tusētāji. Nekas, nākamais vēl pēc 23Km, vajadzētu tak izvilt. Indikators turpina sarukt, nākas izslēgt kondicionieri, pēc tam radio, pēc tam pilnīgi visu kas kaut cik var ietekmēt patēriņu. Tomēr paveicas, OVI, kas ir pārtapis par Dinaz tiek atrasts un līmenis vēl rāda 20 alikušus kilometrus. Tiesa gan, nekad jau nevar zināt cik tie indikatori ir precīzi.
Visai labi pavadītas brīvdienas, piekusums un muskuļu sāpes, tieši tas kas bija vajadzīgs pēc ilgstošas mājās gulēšanas.
Visai nepatīkamā kārtā sanāca saslimt. Patiesībā sakot tā visa situācija bija mistiska. Sākās tas pirms divām nedēļām kad naktīs reizēm nevarēju paelpot ar vienu nāsi, bet nu kam negadās. Nepievērsu uzmanību. Tad pagājušo ceturtdien parādijās arī pašas iesnas, galvassāpes un temperatūra. Nu neko, ierāvu ibuprofēnu un aizmirsu. Piektdienas vakarā palika sliktāk, un nojautu ka laikam būšu pamatīgi apaukstējies.
Pienāca pirmdiena, bet uz darbu iet nevar – temperatūra 38C. Tiek dots vārds ģimenes ārstei, kas notiek, ko darīt. Esot man deguna dobuma iekaisums, jāpadzer antibiotikas un jāliekas atpūsties. Draņķība. Nepatīk slimot.
Paiet dažas dienas, labāk nekļūst, dodos uz ARS pie LOR caur Noras tēva pazīšanos. Tas gan nenozīmē, ka es nevarētu tur iet tāpat pa taisno, bet nu tā sanāca. Izpēta mani, strutas un šausmas un vispār slikti ir. Skalos dobumu.
Deguna dobuma skalošana ir izcili pretīgs pasākums. Ar tādām neforšām adatām iebaksta dziļi nāsī lai anestezētu, tad ar tādu kā stienīti iebāž tik dziļi ka šķiet iedurs smadzenē, un tad … ar spēku iegrūž nezinu kur, bet ar riebīgu krakšķi, tā itkā cauri skrimslim vai kaulam. Ļoti ļoti nepatīkams krakšķis. Tad pievieno milzīgu šprici un iekšā laiž kautkādu bora šķīdumu vai ko tamlīdzīgu, un pa to trubiņu tad tās šausmas nāk ārā.
Nākamajā dienā gan man joprojām temperatūra, ar visu to ka esmu uz antibiotikām, zvanu LORam un man liek doties uz Stradiņu slimnīcu, likties tur iekšā jo vispār esot slikti un labāk neriskēt.
Stradiņos ir tā, ja tev nav norīkojums ka jāiet slimnīcā, tu dodies uz neatliekamo palīdzību, un ja tevi pašu neatveda ar ātrajiem, tas nozīmē, ka tev jāsēž un jāgaida kamēr kāds ārsts atbrīvosies. Paskaidroju lodziņā kas man kaiš, nosēdos un gaidīju. Noru aizsūtiju mājās, jo pēc pieredzes – šādas lietas nenotiek ātri.
Ar gaidīšanu ir tā. Sākumā ir vienaldzība. Pēc pusstundas pienāk nepacitība. Pēc vēl stundas pienāk izmisums. Pa šo laiku es jau biju paspējis noskatīties divas ugunsgrēka sērijas, un mana 38C temperatūra noteikti nebija mazinājusies, jo bija visai riebīga pašsajūta, un likās tūlīt neizturēšu. Par laimi pēc seriāla parādijās arī citas izklaides.
Ieradās kāds vīrietis ar dēlu. Pieiet pie lodziņa – dēlam jāizvelkot ērce. Tante paskatās – cik šim gadu? Esot piecpadsmit. “Nu tad lai dodas uz bērnu slimnīcu”. Tēvs uzsprāgst – “jūs te ko vispār strādāt nestrādājat? Idioti bezģeļņiki” Paklaigā, aiziet.
Pienāk cits tips, ar alkānīga paskata sievieti. Sievietei prasa dokumentus, pēc kāda laika tie tiek atrasti. Pase esot nederīga jau nezcik gadus, par tādu lietu viņai pasi vajadzētu atņemt un tas esot nelegāli, tā aptuveni skaidro sieviete aiz lodziņa. Vīrietis atkal sāk kliegt un draudēt. Aiz lodziņa viņam paskaidro, ka ja nav pases, lai tad arī sēž rindā un klusē.
Nākamais ierodas pagara auguma tips, ar hiphopa piekritēju stila drēbēm. Viens no tiem, kuru skropstas un uzacis ir izteikti blondā krāsā, padarot skatienu dīvaini ūdeņainu. Pieiet viņš pie lodziņa, iebāž paku ar papīriem un klusē. Sieviete skatās uz viņu – “nu, ko jūs vēlaties?” Viņš pabāž paku tālāk, klusē. Pienāk cita sieviete. Skatās papīros – “tie taču ir jūsu izraksta papīri no citas nodaļas, jūs esat izrakstīts, tātad jums jādodas mājās. Kur ir problēma?” Tips pie sevis kaut ko ļoti klusi noņurd. Sievietes pārjautā. Noņurd atkal. Pārjautā. Noņurd skaļāk, gribot likties slimnīcā. Sievietes aiz lodziņa neizpratnē – “bet kas jums kaiš cienītais, pasakiet taču, sāp kaut kas?” Neko nevar saprast, tips tikai saviebjas grimasē it kā viņš pusstundu būtu skaidrojis un neviens nesaprastu, taču neko nepasaka. Sievietes liek apsēsties un gaidīt. Tips pagriežas, un pie sevis nosaka – “idioti” – un apsēžas.
Beidzot tiek izsaukts mans vārds, kopā ar kādu meiteni mani beidzot izved cauri svētajām durvīm, uz kurām ir uzraksts līdzīgs kā aiz Pētera, pie debesu vārtiem.
Nosēdina mani gaitenī, kamēr tiek aprūpēta meitene. Pa to laiku novēroju jaunos apstākļus. Gaitenī pilns ar gultām, tur guļ dažāda tipa cilvēki ar sistēmām pie rokām. Pie viena pienāk divas sievietes, sāk taujāt. “Kur tu dzīvo? Tu taču nekur nedzīvo, pareizi?”, viena saka? “Kāpēc tu uzreiz tā”, otra pārmet, taču neizskatās ka viņa pirmo apšauba, jo tips ir alkāna paskata vecis netīrās drēbēs ar pārsistu galvu. Blakus guļ tips ar visdažādākajām rētām, izskatās arī kāvies.
Pēc kādām divdesmit minūtēm pienāk mana kārta. Izmeklē, iztaujā. Noliek gaidīt citā telpā, kamēr atbrīvosies CT aparāts un atnāks kāds noņemt asinsanalīzes. Gaitenī pamanu to pašu reperi kurš nerunā. Viņam rokās mape, uz kuras rakstīts kā viņu sauc. Pēc brīža staigā ārsts un sauc to pašu vārdu. Es norādu, ka tas ir tas tips gaitenī, jo pats viņš nereaģē. Ārsts pienāk – parunā ar viņu, neko gudru ārā nedabūjis, aiziet. Pēc laika pienāk pie viņa kāds cits ārsts, jautā kā šo sauc. Izcili inteliģentais tips saka “Indriķis” (tas nav viņa vārds), ārsts neizpratnes pilns aiziet. Es šajā brīdī sāku domāt, ka vai nu tipam ir minhauzena sindroms (kad vēlas tikt slimnīcā bez iemesla), vai arī viņam ir kāds smadzeņu audzējs. Bet izskatās, ka problēma tomēr ir ar vēderu. Mistika.
Blakus sēž sieviete. Pie viņas pienāk daktere, sāk taujāt – “kur ir problēma”? “Man ir augsts hemoglobīna līmenis, un dakteris teica, ka ja es lidošu uz turciju, es lidmašīnā nomiršu”. Daktere šokā, izsaka komentārus par ārsta kompetenci, jo līmenis viņai neesot nekāds diži zemais (man šķiet sievieti noteikti bija konsultējis homeopāts, bet derēt gatavs neesmu). Daktere jautā šai vai viņa lieto ieteiktos dzelzs preparātus. “Nē”. Esot lietojusi pirms gada, vienu mēnesi. “Bet jums taču teica, ka tos jālieto vismaz četrus mēnešus”. Nav atbildes. “Vai jūs darījāt ko citu lai noskaidrotu kāpēc jums ir zems hemoglobīns, t.i. vai noskaidrojāt iemeslu?” Nav atbildes. “Kādas zāles jūs vel lietojat, nu – vispār kādas?” “Ja tabļetkami ņepoļzujus, krome citramona”. Aha, skaidrs, iespējams tomēr homeopāts.
Mana kārta, pienāk bravurīga paskata dakteris, un ved mani uz CT (datortomogrāfija). Daudz garu gaiteņu, tukši. Ejam klusējot. Pēkšņi viņš pasaka ko tādu, uz ko ir grūti spontāni reaģēt:
“Jēzus tevi mīl!”
Nobolu acis, padomāju piecas sekundes, un pasaku kaut ko no stila “vai nav lieliski?”
“Jēzus vēlas uzņemt tevi savā valstībā!”
Ak dievs, kur ir tā tomogrāfijas telpa! “Tas protams ir lieliski, bet es vēl labrāt kādu brīdi uzkavēšos šeit pat, protams ja Jēzum nav iebildumu”. Tips nosmejas, un saka “nu jā, bet tas nebija tā domāts …” tālāk īsti nesekoju, jo kaut ko stāsta par debesu bonusiem, taču esam jau pie telpas. Meitene mani noskenē, aparāts īsteni labs, precīzi tāds kā manos mīļajos mediķu seriālos.
Ceru jau ka Jēzus menedžeris būs licies mierā, taču nē, atpakaļ ceļā jautā no kuras pilsētas es esmu, un vai Rīdzinieks. Skaidrs uz kurieni šis jautājums vedīs, bet nav variantu, apstiprinu. Sāk runāt par draudzi. Tajā brīdī man aptrūkstas spēka argumentiem, un es redzu ka nav jēgas, paskaidroju ka man ir temperatūra, un es labprāt ietu atpakaļ nerunādams, jo man sāp galva – tāpēc galu galā esmu slimnīcā! Liekas mierā.
Esmu atpakaļ, gaidu rezultātus un klausos kā māsiņas šausminās par kādu idiotu kas notriecis meiteni uz velosipēda, kad dzirdu krieviski “Ja ņeverušaja!” un saprotu, ka Jēzus menedžeris ir mēģinājis tikt pie nākamā upura, arī neveiksmīgi. Bet kur gan citur meklēt vājus bezcerīgus cilvēkus, kas gatavi padoties kādam tur kultam, ja ne slimnīcā. Īstens biznesmenis.
Blakus aiz aizskara dzirdu skaļus vaidus, tur tips ar to kakla saturētāja uzparikti sācis staigāt un klaigā lai viņam atslēdz zāles, jo tās viņam taisa sliktu dūšu. Māsiņas sāk skaidrot, ka staigāt nedrīkst, un ka reakcija ir normāla, lai guļ un klusē. Tips sāk lūgties, tad lamāties, un visbeidzot piezvana korešam no stradiņiem lai nāk viņu izpestīt no nekompetences ar kārtīgu devu Blata. Draugs atnāk, paklačojas, bet uz jautājumu par sākotnējo problēmu tikai nosmejas un pakrata pirkstu, sak, “ko tu nevari nedaudz paciesties?”
Jautri gan gāja. Samaksāju tikai nieka 14Ls, par CT vien amerikā būtu jāņem kredīts, jo neesmu apdrošināts, taču kā jau var redzēt – cilvēku daudz, un piedzīvojumi visādi. Gan plusi, gan mīnusi.
Par problēmu gan – rezultāti iepriecināja, tik traki ar mani nav. Šobrīd vēl gan ārstējos, dzīvoju uz antibiotikām, bet ceru šīs nedēļas laikā tikt vesels. Turiet īkšķus.
Tā sagadījās, ka labi cilvēki no INDEX CAFE, kurā ir garšīgas maizītes un superīga kafija (nē, man nelika to rakstīt), piedāvāja izvietot 40 gab fotogrāfiju savās telpās.
Droši variet iet apskatīties bildes no mūsu ceļojuma. Nekas briesmīgi ģeniāls tas nav, es neuztveru to kā izstādi, drīzāk kā iespēju mazpazīstamam amatierim parādīt savas bildītes offlainā.
Index Cafe atrodas uz Brīvības ielas, blakus Saktai, atrašanās vietas karte ir šeit. Bildes tur varēs apskatīt vēl vismaz arī nākamnedēļ.
