Šis pat vairs nav stāsts par diviem pensionāriem, kuriem draud cietumsods, par legālas alhohola pudeles ievešanu Latvijā, šis ir stāsts par to kā man gāja vakardien - mēģinot samaksāt PVN par legālu, internetā legāli iegādātu preci.
Kā jau parasti, iepirkos ebay. Nopirku foto objektīvu. Esmu labi pazīstams ar to kādas muitas padarīšanas ir jākārto, ja sūtījuma summa pārsniedz 42Eur ieskaitot sūtīšanu. Zvana man DHL - jūsu sūtījums ir muitā, sameklējiet invoisu un nāciet pēc papīriem. Nu labi, invoisu no pārdevēja dabūju, devos uz turieni. Nesūdzēšos ka viņiem darba laiks ir tāds pats kā man, un ka kurjerpasta būtība tobrīd jau bija zudusi kā tāda, ja man jātērē laiks un jābrauc uz Mārupi lai viņiem paprasītu kādus papīrus.
DHL cilvēks nebija īpaši laipns, izturējās pret mani kā pret likumpārkāpēju. Pratināja - kapēc jūs tādu sūtat, kur liksiet, kas tur iekšā, kādā veidā jūs par viņu maksājāt utt. Es mēģināju ieskaidrot ka pārdevējs ir privātpersona, un es esmu privātpersona, jo tā pa daļai arī ir. Tad sākās lielā antīkās programmatūras epopeja - viņi tur lieto kautkādu astoņdesmito gadu muitas softu DOSā. Pēc divdesmit minūtēm vēl nebija atrasts mistiskais 20W kods “Privātpersona Privātpersonai” kas man ļautu izvairīties no PVN maksāšanas. Dažus izmisušus DHL darbinieku telefonzvanus vēlāk, tika no Muitas noskaidrots ka 1. Decembrī ir stājies spēkā jaunais PVN likums, un tāda koda vairs nav, kas nozīmē ka mans sūtijums skaitās kā Imports uz Eiropas Savienību, un man nav izvēles, jāmuito un jāmaksā PVN. Labi, pie sevis ar to jau biju rēķinājies kad mani izsauca uz turieni.
Saņēmis paku ar papīriem un kautkādu mistisku disketi, tiku nosūtīts uz Latvijas Pastu, samaksāt muitas nodevu. Labi ka tas atrodas šajā pašā Rīgas galā, netālu no Lidostas.
Iegāju ēkā kur virs durvīm liels uzraksts LATVIJAS PASTS, tur tukša liela zāle. Viens cilvēks sēž pie lodziņa, rakstīts Muita - Maiņas vecākais. Pieeju klāt, atvainojos un pajautāju kur man doties lai samaksātu muitas nodevas. Klusums. Mani pilnībā ignorē, kā tukšu gaisu. Paskatos apkārt, neviena nav - varbūt vaska figūra? Pajautāju vēlreiz - muitas cilvēks tukši skatās tālumā un mani ignorē. Stāvu, domāju ko darīt. Cilvēks nievājošā tonī saka - “MUITĀ neko nemaksā”. Es pārjautāju - kur man lūdzu jāiet? Jums jāiet uz Pastu. Hmm, es itkā atrodos lielā zālē kur visur ir Latvijas Pasta simbolika, un viņs ir vienīgais kas sēž pie lodziņa. Es pārjautāju - kur tas ir? Viņš kādu brīdi mani ignorē, tad parāda uz citu - tukšu lodziņu. Pieeju klāt, gaidu. Ierodas sieviete, paņem papīrus un liek samaksāt 42Ls, kas ir par 6Ls vairāk nekā man lika samaksāt DHL. Īsti nesaprotu kapēc tā, bet nav izvēles. Makā man ir tikai 40Ls, tapēc (bezcerīgi) prasu vai ņem kartes. Protams ka nē, te taču ir Pasts. Vai viņiem ir kāds bankomāts tuvumā? NĒ!
Labi, paldies dievam mani uz šejieni atveda ar auto, nevis biju ieradies ar Velo, tapēc atstāju viņai paku ar dokumentiem (kurus atpakaļ viņa protams netaisijās dot) un devāmies uz Lidostu pēc naudas.
Atpakaļ Pastā, samaksājis 42Ls prasu - ko man tagad jādara? Paskatās uz mani lielām acīm - ejiet uz Muitu. Pie sevis padomāju “Please God, tikai ne pie tā Vaska veča!”. Nē, izrādās Muita ir citur - esot jāiziet ārā no Pasta, jāgriež pa labi, tur taisni pāri pļavai uz pelēku māju blakus kautkādai citai mājai.
Izeju ārā - melna nakts, līst lietus.
Eju virzienā uz māju kur man norādija, tur sēta ar apsargu, rādu papīru - man uz muitu. Vecis norāda ka man jāiet apkārt sētai, un tad pa knapi saskatāmu taku pāri tādam kā kartupeļu laukam, cauri krūmiem, cauri vēl vienai slēgtai teritorijai, un tad vēl vienam apsargam garām būs muita. Piebraukt tur protams nevar, viss air ķieģeļa un “šlagbaumiem”. Lietus līst, es pa dubļiem eju pāri kartupeļu laukam.
Kautkādā veidā nomaldījies tomēr nonāku pie nemarķētas mājas, kur vietējais vecis norāda uz Muitas koridoru. Tur nekādu norāžu, ieeju pirmajās vaļējās durvīs ar norādi Muitas Vecākais (Not again!) lai pajautātu kur jādodas - labi, norāda man uz durvīm “Apstrāde” un dodos iekšā. Tur pie galdiņa rindā varāki muitas darbinieki, meitene paņem disketi un papīrus, sāk mani pratināt. Pienāk arī sašutis priekšnieks ar jautājumiem - “ko jūs mums stāstiet, kā jūs internetā kautko variet nopirk no privātpersonas?”. Es viņam saku - ziniet, Sludinājums. Tukšs skatiens, saviebta izteiksme. Labi, nākamais - uzrādiet sūtītās preces CE sertifikācijas dokumentāciju. Es viņiem saku, klau - es esmu pārliecināts ka tā prece ir CE sertificēta (labi ka es zinu kas tas ir, ja tā būtu mana sieva, iespējams viņai būtu grūtāk ar viņiem). Abi uz mani paskatās ar tādu naidīgu skatienu - jūsu “pārliecība” neko neizsaka, mums vajag dokumentāciju. Es viņiem saku - klau, cilvēki, es viņu nopirku no privātpersonas, saviem personīgiem mērķiem, man nekādu papīru nav! Labi, tad rakstiet paskaidrojumu, iedod man baltu papīru un pildspalvu.
Ko man tur rakstīt? “Visu patiesību!”. Labi, uzrakstu “Foto objektīvu iegādājos internetā no privātpersonas, savai privātai lietošanai, un man nav informācijas par CE dokumentāciju”, paraksts, datums. Derēs? Paskatās uz mani ar bezcerīgu skatienu - nu, iespējams tas jums ietaupīs vienu braucienu uz muitu. Ja preci fiziskajā pārbaudē apskatīs un tur nebūs CE, tad iespējams ka muita preci neizlaidīs cauri. Visu laiku ir norādes uz mistisku “MUITU” itkā viņi paši tie nebūtu.
Es pie sevis nodomāju - bet ja nu objektīvs būtu 1971. gada ražojuma Japāņu Nikkor, kādu CE viņi man varētu pieprasīt? Izdomāju nekasīties, lai neuzliek vēl kādas pārbaudes - pajautāju par to CE prasību. Viņi man atbild - Datubāzē rakstīts “Objektīvs - pieprasīt CE” vairāk viņi neko nezin. Iedod man telefonu - zvaniet rītdien pēc trijiem, iespējams mēs varēsim pateikt situācijas progresu.
Visu laiku man lika justies kā noziedzniekam, pratināja, apšaubīja manus vārdus, un mēģināja uzvelt vainu par nelegālas preces importu. Uz jautājumu kapēc vispār prece ir muitā, ja man to sūta privātpersona - protams saņēmu interesantu atbildi “Bet jūs taču to sūtat no Hongkongas! Visi sūtijumi kas ienāk ES ir imports!”.
Redzēs kas notiks tālāk, bet man ir bail ka tas tik ātri nebeigsies. Es iepriekš esmu bijis uz muitu, kamēr vēl nebija Eiropas Savienība, un kamēr Pasts vēl bija pie stacijas, tad arī bija čakarīgi, bet tas vismaz bija izdarāms, un mani neviens neapvainoja, un neturēja par nodziedznieku. Mēs dzīvojam birokrātiskā haosa valstī.
Starp citu Mikam Latvim varētu patikt fakts, ka DHL Muitas birojā pie sienas ir pielīmētas izdrukas no www.onkulis.com par Iepirkšanos Ebay, un Muitas procedūrām :)
P.S.: mācība - ja sūtītājs ir privātpersona, par katru cenu vienojieties lai nekādi maksājumu kopijas papīri netiktu ielikti sūtijumā, un lai sūtijuma summa tiktu norādīta kā nulle. Nekāds “gift, no commercial value” DHL un Muitu neinteresē (bija man tur tāds). Pēc iespējas izvairieties no kurjerpasta lietošanas, jo dīvainā kārtā - ar Latvijas pastu viss ir vienkāršāk, šis ir mans ~40 ebay sūtijums ir tāds čakars ir tikai otro reizi (pirmā reize arī bija kurjerpasts).
Pēdējie komentāri