sapnis

Šodien bija šīs velo sezonas aukstākais rīts. Termometrs ziņoja 4.5 grādus pēc celsija skalas, kad devos ārā pa durvīm. Esmu novērojis, ka zem astoņiem grādiem man vajadzīgs kas vairāk par džemperi, un ka zem pieciem grādiem prasās pēc jakas. Īstenībā jau tas ir daudz komplicētāk – drēbju biezuma prasības ir tikai aktuālas pirmo kilometru braucot, tālāk ieslēdzas asinsrite un praktiski jebkurā temperatūrā tālāk var braukt džemperī (nu es braucu tajā kapučainajā ko amerikāņi sauc par hoodie). Īsie velocimdi arī sāk būt par maz, pirksti nedaudz sala sākumā.

Šogad vispār uz darbu ir braukts netipiski daudz, tuvojos jau 2500. kilometram, neskatoties uz to, ka šogad – pirmo reizi – nav bijis neviens garāks velobrauciens, tieši kuros parasti tiek uzkrāti lielākie kilometri. Katru iepriekšējo gadu ir bijis vismaz viens brauciens ar vairāk kā 150 kilometru nobraukumu divās-trijās dienās. Vienu gadu pat bija mūsu rekordbrauciens – 550Km nedēļā. Būtu arī šogad kāds no šiem braucieniem, droši vien būtu jau pāri 3000km tagad.

Vakardien novēroju vienu visai kaitinošu lietu – degvielas uzpildes staciju gaisa pumpji ir visai vārgi velosipēdu riepām. Man velosipēda riepai vajadzīgs 50PSi kā minimums (tas ir 3.5 bāri) bet tas pumpis vairāk nemaz nejaudā iepūst. Esmu dzirdējis ka stāvošie mājas velopumpji ir daudz labāki, bet nu man tāda nav, man ir parastie 1.5Ls vērtie.

Bija man iespēja pabraukāties ar sabiedrisko transportu pirmdien – nu paldies, es labāk joprojām velosipēdoju uz darbu. Iekāpt tādā kā pirtī, kur smird pēc sviedriem, apkārt ir klepojoši aizdomīgi onkuļi, un līdz mājām jābrauc stundu? Ar velosipēdu es lēnām minos, fotografēju saullēktu aiz Rīgas panorāmas, apstājos kad vēlos, mainu maršrutus un elpoju vēsu patīkamu gaisu.

Fotosomas kabatā iebāzu gan iPhone, gan Garmin Vista HCx aparātus, un devos ar velosipēdu mājup. Šodien ir ideāla diena lai testētu GPS – pabiezi mākoņi, kas arī Garminam nelikās pārāk simpātiski (signāla uztveršanas ziņā), paredzamas dažas iebraukšanas veikalos uz pāris minūtēm, netradicionāls maršruts pa dažādiem rajoniem – un tiku uzinstalējis kādu programmiņu uz iPhone kas ieraksta maršrutus un tos smuki attēlo (izrādās ir arī GPX export). Abus aparātus iebāzu fotosomas kabatā ar skatu uz augšu, lai abiem vienādi apstākļi. Uz iPhone paraleli klausījos mūziku. Veikalos iebraucot ārā nevienu neslēdzu, lai redzētu kā šie abi uzvedīsies šādos apstākļos.

Jau pirms ierašanās mājās biju izplānojis kā rakstīšu kritisko aprakstu, kurā iPhonam tiks piešķirts verdikts “der lai saprastu kurā ielā esi, bet ne vairāk” bet kad ielasīju maršrutus datorā, sapratu, ka esmu aplauzies, un maršruti ir teju vai identiski. Protams Garminam ir dažviet labāka precizitāte, un iPhons iebrauc mājās tur kur esmu uz ielas, bet kopumā uz visiem 90% kā Garmins.

FAIL no manas puses, WIN priekš iPhone. Ir viens aspekts. Velkot ārā iPhone no somiņas, tas izslīdēja no “zeķes” un nolidoja zemē, atsitoties pret manu čību. Kas savukārt atgādina ka šis aparāts nav gluži paredzēts sportistiem un šādām aktivitātēm, lai arī tehniski to gandrīz spēj. Saplēsīsi ekrānu visai ātri. Protams – openstreetmap zīmēšanai viņš arī nederēs, jo pat 10% kļūda ir nederīga, bet citādi – esmu pārsteigts.

Lūdzu, salīdzināšanai. iPhone maršruts, un Garmin maršruts.

Šeit interesentiem citēšu aktuālākās lietas:

22. Papildu prasības velosipēdu un mopēdu vadītājiem

217. Braukt ar velosipēdu pa brauktuvi vai nomali atļauts personām, kas nav jaunākas par 12 gadiem, ar mopēdu – personām, kas nav jaunākas par 14 gadiem. Šādā gadījumā velosipēda vadītājam jābūt klāt velosipēda, mopēda vai jebkura mehāniskā transportlīdzekļa vadītāja apliecībai (mopēda vadītājam – mopēda vai jebkura mehāniskā transportlīdzekļa vadītāja apliecībai), kas pēc šo noteikumu 35.punktā minētās amatpersonas pieprasījuma jāiedod pārbaudei.

224. / .. / Netraucējot gājējus, atļauts braukt pa nomali, bet velosipēdu vadītājiem – arī pa ietvi.

230.6. (Aizliegts) braukt pa ceļu, ja tam blakus atrodas velosipēdu ceļš;

Sanāk ka tiesības nepieciešamas lai brauktu pa ielām, pa ietvēm braukt nav aizliegts ja vien tu nebrauc virsū cilvēkiem (baigi gan stiepjams jēdziens “traucēt”), un pa ielām ir aizliegts braukt, ja blakus ir veloceliņš.

Būtībā paskatoties manus ikdienas braukšanas maršrutus, sanāk ka pa ielu es braucu tikai posmā Jūrkalnes/Šampētera iela, kas ir labi ja 200m un tur nekad nav policistu, jo viena no tām beidzas ar tupiku. Protams ir vietas kur šķērsot ielu nav iespējams nepametot ietvi, nezinu kas notiek tad.

Pirms te kāds sāk rakt ārā senu dienu pierādijumus – protams es kādreiz braucu arī pa ielām. Bet ikdienā uz darbu es 99% gadījumu braucu pa ietvēm un veloceliņiem, ja vien nav kāds izņēmums, kā piemēram pieklauvēt Lienčai pie loga.

Pilni teksti šeit iekš Likumi.lv

Kopš šī gada marta, tūkstotis kilometru ar velo.

Šodien ierodoties darbā, uz spidometra rāda 1900Km kopš pirmā Jūnija. Ņemot vērā, ka nākamo svētdien (tik drīz?) izlidojam lai dotos gandrīz mēnesi ilgā atvaļinājumā tālajās zemēs, domāju ka 2000Km būtu jāsasniedz līdz tam, lai tāds būtu gada spidometra rādijums (līdz jūnijam es tāpat braucu katru dienu uz darbu, līdz ar to kopsummā būtu jābūt ~3000km).

Galu galā pilnīgi iespējams ka pēc atvaļinājuma laiks nebūs optimāls velobraukšanai, jo “sola” taču “bargo ziemu” :)

Tā kā man dienā sanāk nobraukt ~21Km un palikušas piecas darba dienas, tai nevajadzētu būt problēmai ja vien neradīsies kādi šķēršļi, piemēram tas, ka dotajā brīdī esmu visai apaukstējies.

Saistībā ar to ko vakar rakstīju, izpētiju kas tie īsti par tādiem interesantiem riteņiem. Biju jau pāris reizes manījis filmās un vienreiz laikam arī Rīgā. Izrādās tie ir firmas DAHON salokāmie riteņi, kuri Latvijā laikam gan diemžēl pieejami tikai caur vienu pašu interneta veikalu. Kas ir tizli, jo neizmēģinājis riteni es nepirkšu.

 

Bet protams šiem riteņiem ir visai liels pievilcības faktors. Pirmkārt tie ir stilīgi un smuki, vismaz dzīvē tā man šķita. Arī bildes ir smukas. Otrkārt praktiskais faktors – ja es tiešām pārsvarā ar riteni braucu pa centru, tāds mazs salokāmais ritenis ir ļoti praktisks. Salokāms viņš aizņem tikai tādas palielas mugursomas vietu, darbā zem galda tādus divus var turēt tā ka pat nepamanīs. Mašīnā ieliek četrus un vēl koferim paliek vieta (atkarīgs no auto protams). Paņem līdz kautvai lidmašīnā. Labākais ka tādu riteni var dabūt sākot ar kādiem 270ls, kas velosipēdam ir visai maz. Normālie modeļi bija ap 350Ls, arī tas nav īpaši daudz.

Šādi tas izskatās salocīts:



Un šeit savukārt var aplūkot kā ritenis salokās, un kā ar to braucās.

Braukt ar riteni uz darbu daudziem liekas tāls un neiespējams mīts. Vienmēr man jautā nosaukumā minētos jautājumus, un skatās uz mani kā uz ko pārdabisku. It īpaši protams ziemā vai draņķīgā pavasarī. Pēdējos gadus es gan izvairos braukt laikā kad braukt ir vienkārši nepatīkami, tas vairāk notika “trakajos jaunības gados” (smejos, protams). Piemēram reize kad vajadzēja mājās riteni atvest, ko protams darīju uz viņa braucot, bet gaisa temperatūra bija ap mīnus divdesmit, un sala ciet brilles.

Tagad tie laiki ir garām un es uz darbu braucu visai civilizēti.

Pirmais grūtais slieksni ko jāpārkāpj, ir no rīta saņemties un tomēr nolemt par labu ritenim, jo reizēm samiegojies paskatos pa logu, un liekas tik vēss ārā, pārņem tāds slinkums. Bet izejot ārā uzreiz jau saproti ka pa logu viss izskatās savādāk un laiks pateisībā ir tīri normāls.

Vēsākās dienās grūti ir arī pirmie 500-1000 metri, kad liekas – nu tā, ir pārāk auksti, un jāuzvelk vēl kāda jaka. Patiesībā tas ir māns, pēc tā paša viena kilometra asinsrite jau ir uzņēmusi apgriezienus un paliek tik silti, ka labāk jaku tieši novilkt – lai nesāktu svīst. Pat ziemā kad ir nedaudz virs nulles, ir jāpārvar mānīgais priekštats un jāvelk plānākā rudens jaciņa, par spīti liecinieku lielajām acīm un šaubīgajiem komentāriem.

Tālāk kad ķermenis ir sasilis, tad jāuzmanās un nedrīkst ļauties vienai no manām vājībām – sekot kādam citam velosipēdistam. Parasti ka jāds ar lielu joni pabrauc garām, dabiskais reflekss ir viņu apdzīt vai vismaz spītīgi turēties līdzi – no tā nekāda labuma nebūs, un tas tikai lieki nogurdina.

Es turu mierīgu tempu, it īpaši tad ja mēs braucam uz darbu divatā ar Noru – viņa arī ir malacis, un ja ārā nelīst mēs abi vienmēr savas 40 minūtes braucam tieši ar riteni, nevis piesmakušajā transportā. Ātrums parasti ir 18Kmh, jo braukt kautvai ar 22Kmh nav nekādas jēgas – ietaupīsi 5 minūtes, bet kāda atšķirība – lēnāk braucot nesasvīst un ir daudz patīkamāk.

Braucot vienu un to pašu maršrutu katru dienu tas var palikt apnicīgi, tapēc bieži mainam braukšanas veidu un izbraucam cauri kādam liekam pagalmam, vai nomainam virzienu pavisam – ar riteni tā nav problēma, turklāt lai pa kuru ielu mēs nebrauktu – darbā nonākam vienā un tajā pašā laikā. Braucam parasti pa trotuāriem, izņemot ielas kur satiksme nav intensīva un ir šauri, cilvēku pārblīvēti trotuāri.

Darbā ierodoties a velo sajūta ir pilnīgi atšķirīga nekā atbraucot ar autobusu, ķermenis ir možs un prāts svaigs, autobusā es parasti jūtos miegains un sasēdējies, turklāt tur godīgi sakot nav ko elpot.

Pēc ierašanās es parasti ieeju tualetē nedaudz apskaloties un nomainīt T-kreklu. Bieži vien gan tas nav vajadzīgs, bet nu galu galā pašam daudz patīkamāk.

Ziemā un rudenī, kad skolnieki tiek vesti ar automašīnām, un autobuss brauc gandrīz pusotru stundu – es ierodos darbā kā parasti – 40 minūšu laikā. Turklāt tas ir daudz lētāk, veselīgāk, videi draudzīgāk un – godīgi sakot – loģiskāk. Brauc arī tu!

Viss sākās ar mazo Serģi, kurš izdomāja skriet uz vagona izeju, pretēji mammas protestiem. Serģim bija tik maz gadu, cik ir bērnam kurš vēl netaisās iemācīties runāt, bet jau skrien pa vagonu.

Garš, kalsns vīrietis, ģērbies viscaur melnās drēbēs Serģi apturēja, un norādija māmiņai, ka vajadzētu pārsēsties uz (vienas ieejas) vagona otru galu, lai Serģis skrien uz to pusi, kur durvju nav.

Mēs atrodamies vilcienā uz Zilupi.

Read the rest of this entry »

Pēc pāris mēnešu pauzes ko izraisīja pārmaiņus komandējumi, privātas darīšanas un brīžiem vienkārši slikums, šodien uz darbu atkal atbraucu ar velosipēdu. Pārējiem par lielu izbrīnu, jo normāls cilvēks sezonu pagājušonedēļ beidza. Toties man tāds atvieglojums – atšķirībā no sasmakušā transportā sēdēšanas brauciens ar velo ir tik skaists – no rīta viss apsarmojis un sasalis, tumšām violetām debesīm, kluss un mierīgs. Mans maršruts paša kontrolēts, jebkurā vietā varu piestāt un atpūsties vai ko nobildēt. Agrāk mana gada distance bija 3000km, šogad tikai 1300, tāpēc sajutos nedaudz nodevis šo pārvietošanās veidu. Jālabojas.

Piektdienas vakarā devāmies Valmieras virzienā pilnu mašīnu riteņu, somu un visādu citu lietiņu. Bijām domājuši dažus Valmieriešus paņemt līdzi pa ceļam, bet izradijās ka arī mums četriem vietas bija pamaz. Izsēdējušies Juglas korķī, pārdomājām par Valmieru un nolēmām uzreizi jau braukt uz

Read the rest of this entry »