sapnis

Pārpublicēju no pakāpeniski papildinātās Travelpod dienasgrāmatas, ar nelieliem labojumiem un papildinājumu beigās. Brauciens ar automašīnu pusotras nedēļas garumā.

• GPS track ar maršrutu var apskatīties šeit

May 17, 2010

Jā, Polija vienmēr apnīk, ja tai jābrauc cauri. Fūres, ātruma ierobežojumi uz 60, remonti, un palešu reklāmas. Olivers uz pēdējo brīdi vienmēr izdomā ka viņam ir apnicis, bet tas nekas, garo posmu vairāk nebūs. Palikām visai labā hotelī par nieka 39eur, vakarā izdomāju aizskriet uz 800m attālumā esošo lielveikalu pēc picas vakariņām, bet paliek tumšs, sāk gāzt lietus un es vēl secinu ka lielveikals patiesībā ir 2.5km attālumā, nevis kā reklamē hotelī. Salijis un nomocijies atgriežos, paēdam un atlūztam.

No rīta iesēžamies varšavas korķī uz kādu stundu, tad beidzot atrodam ātro šoseju un prom esam. Starp citu, uz Berlīni no mums visērtāk braukt pa E67 caur Byalistok (nevis pa šķietami īsāko Lomžas ceļu), un tad pa E30 caur Lodž un Poznan.
Read the rest of this entry »

Ņemot vērā. ka padumjā WordPress sistēma nepiedāvā nekādus spraudņus dzīvās kartes attēlošanai šeit pat blogā, izmēģināšu, šķiet, sakarīgāko no ceļojumu blogu sistēmām – Travelpod. Rīt no rīta izbraucam, turpmāk jaunumi Twitterī un šeit – travelpodā.

Let’s have an adventure together– you and me– finally.
Anywhere you wanna go, anywhere in the world.

– “Almost Famous” (2000)

Esmu paņēmis atvaļinājumu aprīļa beigās uz gandrīz trim nedēļām ieskaitot maija sākuma brīvdienas. Sākotnēji mums bija visai stabils plāns ar savu auto aizbraukt uz Holandi, Beļģiju un Franciju. Tā teikt – augšējo tuvās eiropas galu. Apakšu jau esam visu izbraukājuši.

Vakardien, kā jau pierasts darīt kad līdz braucienam ir palicis mēnesis, sākām lietas pārplānot un nonācām tipiskā strupceļā.

Ja tu varētu aizbraukt vienalga uz kurieni visā pasaulē, kurp tu dotos?

Protams, ir arī savi uzstādijumi. Negribētos ceļā uz mērķi pavadīt nogurdinoši ilgu laiku, negribētos šogad braukt uz valstīm ar karsti tropisko klimatu kurā jāpotējas pret visādām dīvainām slimībām, gribētos tīru un sakārtotu valsti – jo šoreiz jāceļo ar mazo Oliveru. Kā tas notiks mēs vēl īsti nezinām, tāpēc testa brauciens nevar būt uz kādu ļoti tālu vietu.

Visai interesanti savukārt ir izmaksu aprēķini. Rietumeiropa ir ļoti dārga, salīdzinot ar dažādām āzijas valstīm. Lidmašīnas biļete kopā ar auto īri, degvielu, dārgām viesnīcām un dārgu ēdienu kopumā izmaksā tikpat, cik aizbraukt uz to pašu Taizemi. Tur ēdiens, viesnīca un transports dienā var izmaksāt pat zem pieciem latiem no cilvēka.

Jebkurā gadījumā pagaidām esam vairāk noskaņojušies uz kādu no relatīvi siltajām Eiropas valstīm, bet tālāk par to vēl neesam tikuši. Cerams izdomāsim laicīgi, pirms viesnīcas ir izpirktas, un lidmašīnu biļetes palikušas dārgākas.

Šķiet nebiju ar šo te padalījies plašākam skatītāju lokam, mans aparāts nekādu dižo video nefilmē, taču tāds aptuvens fīlings jau būs. No ceļojuma 2008. gada Oktobrī:

Šodien bija šīs velo sezonas aukstākais rīts. Termometrs ziņoja 4.5 grādus pēc celsija skalas, kad devos ārā pa durvīm. Esmu novērojis, ka zem astoņiem grādiem man vajadzīgs kas vairāk par džemperi, un ka zem pieciem grādiem prasās pēc jakas. Īstenībā jau tas ir daudz komplicētāk – drēbju biezuma prasības ir tikai aktuālas pirmo kilometru braucot, tālāk ieslēdzas asinsrite un praktiski jebkurā temperatūrā tālāk var braukt džemperī (nu es braucu tajā kapučainajā ko amerikāņi sauc par hoodie). Īsie velocimdi arī sāk būt par maz, pirksti nedaudz sala sākumā.

Šogad vispār uz darbu ir braukts netipiski daudz, tuvojos jau 2500. kilometram, neskatoties uz to, ka šogad – pirmo reizi – nav bijis neviens garāks velobrauciens, tieši kuros parasti tiek uzkrāti lielākie kilometri. Katru iepriekšējo gadu ir bijis vismaz viens brauciens ar vairāk kā 150 kilometru nobraukumu divās-trijās dienās. Vienu gadu pat bija mūsu rekordbrauciens – 550Km nedēļā. Būtu arī šogad kāds no šiem braucieniem, droši vien būtu jau pāri 3000km tagad.

Vakardien novēroju vienu visai kaitinošu lietu – degvielas uzpildes staciju gaisa pumpji ir visai vārgi velosipēdu riepām. Man velosipēda riepai vajadzīgs 50PSi kā minimums (tas ir 3.5 bāri) bet tas pumpis vairāk nemaz nejaudā iepūst. Esmu dzirdējis ka stāvošie mājas velopumpji ir daudz labāki, bet nu man tāda nav, man ir parastie 1.5Ls vērtie.

Bija man iespēja pabraukāties ar sabiedrisko transportu pirmdien – nu paldies, es labāk joprojām velosipēdoju uz darbu. Iekāpt tādā kā pirtī, kur smird pēc sviedriem, apkārt ir klepojoši aizdomīgi onkuļi, un līdz mājām jābrauc stundu? Ar velosipēdu es lēnām minos, fotografēju saullēktu aiz Rīgas panorāmas, apstājos kad vēlos, mainu maršrutus un elpoju vēsu patīkamu gaisu.

Kad pagājušonedēļ domājam kad pēdējo reizi bijām Ventspilī, beigās secinājām ka tur nav būts vairāk kā piecus gadus, kas joprojām liekas visai dīvaini. Jebkurā gadījumā nedēļas nogalē izdomājām aizbraukt un apskatīties visu kas palaists garām.

Šoseja līdz Ventspilij ir visai drausmīga, vietām absolūts Latvijas ceļu meistarības paraugs (sliktākais posms ir Sloka-Ķemeri, bet arī tālāk mēdz būt līdzīgi).

Pa ceļam apmeklējām arī jaukās Kandavu un Sabili, kurās arī bija atrodamas dažas patīkamas vietas, kas iepriekš nebija manītas – tās atradām protams pateicoties Ģeoslēpņošanai.

Ventspils pati mūs patīkami pārsteidza. Savās atmiņās nespējām atrast nevienu redzētu vietu, acīmredzot tik tiešām te sen nebija būts. Pilsēta ir tīra, sakopta un ļoti draudzīga tūristiem – visur ir bezmaksas stāvvietas, pie katra objekta un pat pie paša mola. Dažās vietās ir pilsētas sponsorēts bezmaksas WiFi internets. Un tie parki! Visās malās ir dažādi tematiskie parki, tik tīri un sakopti, ka sajutāmies kā svešā valstī. Bērnu parks ar dažādām rotaļu uzpariktēm un atrakcijām, parks ar interesantām skulptūrām, pa kurām droši var arī parāpelēties, enkuru parks, kurā var apskatīt visdažādāko izmēru kuģu enkurus, atpūsties pie smukiem dīķīšiem, vai pavingrot trenažieru laukumā kur nekas nav salauzts vai apzīmēts. Bijām arī piejūras brīvdabas muzejā, kurā ir apskatāmas dažādas laivas, ēkas un dzirvnavas – gluži kā mūsu pašu etnogrāfiskajā muzejā.

Izbraucām ar mazbānīti, kas maksāja nieka 50 santīmus. Izbraucām arī ar kuģīti pa Ventas upi, 45 minūšu brauciens maksāja smieklīgus 40 santīmus (pieminot ka esi students, bet apliecība nebija nepieciešama. Pārejiem 80 santīmi). Paēdām pavisam mājīgā un garšīgā vietā, kas saucas Don Basil, un atrodas Annas ielā. Kad sapratām, ka pilsētu vēlamies apskatīt vairāk – nolēmām palikt pa nakti. Ar hoteļu meklēšanu sākumā negāja diez ko labi, iespējams dēļ nesezonas, beigās par pieņemamu 21 latu palikām Olimpiskā centra viesnīcā, kur ir jauni un pieklājīgi numuriņi lielā skaitā.

Pārsteigumi vēl nebija beigušies, jo nākamajā dienā atklājām Ventspils piedzīvojumu parku, kur vasarā ir visādas gumijlekšanas un sportiskas aktivitātes, bet ziemā tur ir pašiem savs slēpošanas kalns. Un beigās trumpis pāri visam – Ventspilī ir Latvijas lielākā alpīnisma siena.

Izklausās protams pēc apmaksātas reklāmas, un es gribētu lai tā būtu (nav), bet nu Ventspils noteikti ierindojas manā Latvijas pilsētu top3 – Cēsis, Liepāja, Ventspils. Noteikti iesaku aizbraukt ar bērniem, darīt tur būs daudz ko.

Kur es biju pazudis? Biju darba lietās aizbraucis uz Dallasu. Šķiet ir laiks nedaudz pastāstīt ar ko es tur īsti nodarbojos.

Pirmkārt jau no visas nedēļas ko es tur pavadīju, sešas dienas es strādāju, un tikai vienu atpūtos. Darba ziņā vadīju trīs dienu klasi datortīklu speciālistiem par MikroTik rūteriem, un pēc tam divu dienu konferenci par to pašu tēmu. Nordarbojos daļēji ar reģistrēšanu, daļēji ar filmēšanu, daļēji ar skraidīšanu apkārt ar mikrafonu rokā. Baigā hektika, kā Vāciešiem patīk teikt. Bildes no darba daļas ir šeit. Pa vakariem vai nu pa taisno gājām gulēt, vai nu gājām paslēpņot pa apkārtni. Amerikā biju jau ceturto reizi, bet lai visur kur es dotos, iezīmējas dažas interesantas lietas, kuras varu pastāstīt. Bildes no atpūtas daļas ir šeit. Šoreiz bilžu ir gaužām maz.

Ar kājām neviens nekur neiet. Vai tas būtu no viena lielveikala uz otru lielveikalu (piem. Spice -> Interjera Centrs) kurus šķir viena automašīnu stāvvieta, vai pat gluži vienkārši pilsētas centrs – ar kājām cilvēki iet tikai galējas nepieciešamības gadījumā, vai tad ja ir laiks paskriet un nodzīt kādu kilogramu mārciņu svara. Visur kur mēs devāmies, uz mums skatījās ar lielām acīm. Viena vāciete, kas piedalījās mūsu pasākumā, stāstija ka bija Dallasā no vilcienu stacijas aizgājusi līdz Kenedija memoriālam, un veikalā pārdevēja nebija spējusi noticēt ka tādu gabalu kāds ir spējīgs mērot ar kājām. Mēs ar Sergeju nostaigājām kādus 15Km vienā dienā.

Kamēr sēnīgākie no maniem kolēģiem izdomāja dienu pavadīt peldbaseina un lielveikala zīmē, mēs izdomājām aizbraukt uz Dallasu, paskatīties uz lielajām mājām. Mūsu hotelis galu galā atradās labu gabalu no pilsētas, salīdzinoši tuvāk lidostai. Līdz vilcienam nekādi legāli ar kājām nav iespējams aiziet, jo gājēju celiņš izbeidzas ļoti negaidīti, un arī tas esošais izskatās tāds simbolisks, gluži vai dekorācija.

Jau iepriekš bijām mērojuši šo aptuveni 1.5km distanci kad kādu citu vakaru slēpņojām, tapēc visai droši kājojām gar ielas malu, līdz mums blakus nepiestāja hoteļa airport shuttle busiņš un tante līdzjūtīgam acīm pa logu jautāja “where are you boys going”? Paņēma mūs un par brīvu aizveda uz staciju, patiesībā shuttle jau mēs varējām no sākta gala braukt, bet nebijām gribējuši gaidīt viņu. Stacijā kārtīgi izslēpņojāmies līdz straumītēm pār pierēm un slapjiem krekliem, jo karstums bija pilnīgi oficiāli laika ziņās 39C, un sadomājām izmantot kolas automātu lai iegādātos kādus dzērienus. Sametām iekšā ļoti smukus divus amerikāņu monētdolārus, tikai lai secinātu ka automāta monētu uztvērējs ir salauzts, un mēs tiko samaksājām tādu kā neoficiālo train-tax. Kā jau konstruktīvie Latvieši, mēs ātri pa-makgaiveriskam uzmeistarojām visādus pildspalvu iekšiņu rīkus lai monētas izķeksētu atpakaļ, bet tas viss neattaisnojās panākumiem. Pēc tam no vilciena logiem novērojām kā šādu nodokli samaksā vēl vairāki citi cilvēki.

Kamēr bumbulējām pa staciju, uzsākās tāds kā neliels Sergeja veiksmes vilnis, kurā viņam vietējie melnādainie tusētāji pajautāja lai viņš šos nofotografē. Nesapratām kapēc tieši viņš un kapēc viņiem tik ļoti gribējās bildēties, bet Sergejam šādi fotografēties gribētāji pēc tam pieteicās vēl vairākas reizes, kopā šķiet četri dažādi, visi fantastiski kolorīti tēli, gaidu bildes! Man turpretim gandrīz sanāca pa muti atrauties no bomža, kuru mēģināju nobildēt bez saskaņošanas. Mērfijs?

Dallasas tīri smukajā Union Station ieradāmies gluži kā senlaiku ceļotāji, jo mūsdienās vilciens, ticot tūristu literatūrai, nemaz nav tik populārs, un visi brauc pa smilšukrāsas padsmitjoslu šosejām.

Interesants fakts, ka lai nokļūtu 35 minūšu braucienā uz Dallasas centru, mums bija jānopērk dienas biļete par 5$, kas pēc tam bija derīga vēl arī tikpat tālā vilcienā uz pretējo pusi. Tik pat cik Latvijā (ja ne lētāk, jo vilcieni Amerikā bez šaubām ir ātrāki), bet vilciens divos stāvos, kondicionēts, ar mīkstiem krēsliem un bezmaksas Wifi internetu. Nemaz nerunāsim tālāk par šo tēmu, labi?

Dallasas apskates tūri sākām ar vilcienā ielādētā Walking tour analīzi, un pēc tam vienkārši devāmies uz tuvāko geocaching slēpni, kas bija novietots interesantā parkā, kurā bija uzstādītas desmitiem dzelzs govju un to dzinēju, ļoti iespaidīgs skats, un interesanti ka nekas nebija apkrāsots vai salauzts. Slēpni neatradām, bet devāmies tālāk pa walking tour kartes maršrutu uz Dallas city hall, par kuru es varu pateikt tikai to, ka šī ēka bija tik neglīta, ka man pat bija kauns ievietot tās fotogrāfiju ceļojuma bilžu izlasē. Iepirkāmies kādā neiespējami aukstā (kā jau viņi visi) 7-11 veikalā, izskraidījām visus apskatāmos rajonus, nedaudz papriecājāmies par West End, kas bija salīdzinoši baudāms rajons, kontrastā ar izmirušo un visai garlaicīgo Dallasas downtown, nopētijām nesmuko Kenedija memoriālu, un tad jau bijām nonākuši atpakaļ pie stacijas.

Pulkstens labi ja trīs, ko tālāk? Dienas biļete derīga, dodamies uz citu pilsētu, uz Fort Worth.

Fort Worth ir daudz mazāka, pa Mainstreet no viena gala līdz otram ir labi ja divi kilometri, un mājas zemākas, ielas – daudz aktīvākas. Centrā notika kautkāds country-mūzikas koncerts, un ielas bija džipu pārpildītas. Kautkur man ir pat bilde ar ielas malu, pie kuras piestājušies ir tikai un vienīgi SUV tipa auto (nu – džipi). Tas šeit FortWorth, citur tādas parādības nebija tik uzkrītošas.

Man personīgi šīs pilsētas atmosfēra patika daudz labāk un tajā bija sajūtama dzīvība, pretēji Dallasai kur uz ielām satikt cilvēku bija liels brīnums.

Vietu kur paēst šeit sameklēt nu galīgi nav grūti, steiku mājas uz katra stūra ir vismaz divas. Es kā gaļas needājs nemaz nedabūju ciest, jo šeit var dabūt garšīgākās grillētās zivis kādas vien esmu ēdis. Par ēdienu samaksājām 20$ katrs, un lieki minēt, ka ēdiens kā jau parasti te bija milzīgos daudzumos un ar bezmaksas dzērienu papildinājumiem. Tiklīdz kokakolas glāze tuvojas pusei, meitene atnes jaunu. Jauki! Ņemot vērā ierobežoto šķidruma daudzumu ko viens cilvēks spēj uzņemt, nesaprotu kapēc arī pie mums šāda lieta nav ieviesta. Lai gan – droši vien pie mums nāktu ar plastmasas pudelēm, un zem drēbēm iemontētiem plastmasas maisiem. Bēdīgi, bet fakts. Atcerieties tos pašus Lido salātu bārus, kur nerēķinoties ar kuņģa tilpumu, cilvēki pamanījās izviedot dažādas fantastiskas ēdiena konstrukcijas.

Paēdām, sameklējām pāris intereantās vietās novietotus Geocaches, un bija jau laiks dodies mājup.

Būtībā jāsaka, ka Amerikā man patīk tīri labi, bet nezinu vai gribētu tur dzīvot. Iespējams ka filmas mani ir pataisījušas par paranoiķi, bet man tur naktīs ir bail. Ejam cauri suburbijas stila residential rajonam pa nakti (slēpņojot loģiski), tur pie garāžas melnie reperi sēž un sit kārtis. Yo man, you local? Biš atgādināja ainu no jaunā Harold un Kumar, kur basketboliski šķērso ceļu, bet beigās izrādās parasti vietējie kas tikai vēlas nomainīt riepu (tie kas redzējuši to sūdu, sapratīs). Tad – ejam tālāk, aiz muguras piestāj klasiskais policijas auto, nozibina ar bākuguņiem, un aizdomīgi noskatās mums pakaļ. Kazi kur tādi jocīga paskata cilvēki naktī dodas, turklāt runā svešā valodā (drošvien arābi). Protams neko mums nejautāja, bet tāpat paranoja virmo gaisā. Droši vien es par daudz filmas skatos, piedodiet :)

Kā gadījās kā ne, bet uzzināju par tādu CDT organizētu Lapsas pasākumu, tikai šoreiz bez Lapsas kā tādas. Kas ir lapsa pastāstīt nevarēšu, tieši šī iemesla dēļ. Nolēmām iesvētīt mūsu auto bezceļu lietās, un pieteicām dalību, kas būs, tas būs. Izrādijās ka pasākums ir kontrolpuntktu meklēšana un leģendas braukšana visai tradicionālā veidā, izņemot to, ka mūsdienīgā stilā kontrolpunktus reģistrēt vajadzēja ar mobilā telefona kameru skenējot QR kodus. Visai interesanti. Pasākums ļoti patika, izbraucām visus punktus dalot pirmo vietu (pēc laika skatoties dalījām 4. vietu). Pasākuma laikā iepazinām absolūti nepārzināto Baldones rajonu, kas likās kā liels atklājums, jo šeit ir kluss un mierīgs kā laukos, un atrodas tikai nieka 20km no Rīgas. Tas viss notika aizpagājušo sestdien.

Šī pasākuma iespaidā, pieteicāmies arī uz nākamo pasākumu – pagājušo sestdien. Šo pasākumu organizēja Gincha no Geocaching, un oficiāli tas arī bija Geocaching pasākums. Būtība bija nedaudz atšķirīga, tika piešķirta tāda kā pasaka, kuras tekstā bija iztrūkstoši dažādi skaitļi. Piemēram “izskaitīja visus ___ suņu zobus”. Tika iedotas koordinātes uz vietu kur suņu zobus var izskaitīt, un tādā garā arī pasakas tukšumus nācās aizpildīt. Visus ciparus aizpildot bija jāieraksta tie visi gala koordināšu formulā, nonākot Fināla vietā, kur bija pamatīgi saorganizēts pikniks ar nojumi, mūziku, ugunskuru un ēdamo. Un protams visiem ģeoslēpņotājiem visā savā realitātes godībā.

Tas protams ideālajā variantā, bet patiesībā ar mūsu komandu negāja tik gludi kā CDT pasākumā.

Atradām pirmos divus punktus, trešajā neko neatradām dēļ organizātoru kļūmes ar koordinatēm, toties sagaidījām veselu baru citu cilvēku. Izrādijās ka lapiņā ir kļūda, gaidījām organizatorus. Devāmies tālāk pa riktīgo offroad ceļu, sameklējām vēl vienu punktu, tad uz Info Punktu #2 pēc nākamajām koordinātēm. Piekļūt tur īsti nevarēja, tapēc ar dažiem citiem skrējām 1.3Km ar kājām, no otras puses diži liels ietaupījums nebija, it īpaši ņemot vērā lielo līkumu kas būtu jābrauc ar auto.

Pie punkta sagaidīja meitenes ar smieklīgi mazu piepūšamo bērnu laiviņu, ar kuru man kā pirmajam tika uzdots braukt uz purva lāmā esošu saliņu pēc nākamajām koordinātēm. Turpceļš bija mierīgs, lai arī zāļu dēļ ne gluži gluds, atpakaļ ceļā viens no krastā palicējiem mani atvilka līdz krastam ar striķi. Krasts nebija tas pieejamākais jo šim bija maza tāda kante un kamēr es tizli pagriezos lai līstu ārā, sīkā laiviņa kautkur pazuda zem manis un es pazudu purva zampā līdz zodam.

Paldies Prusux kas mani izvilka ārā. Pret purva peldēm man nav nekādu pretenziju, ja ne kabatā dzīvojošais dārgais telefons, kas par ūdeni ir visai sliktās domās. Tas protams uzreiz izslēdzās, pirms es paguvu pavēstīt faktu saviem līdzbraucējiem, kuri šajā brīdī devās apkārt uz Baložiem mani savākt.

Nekādas konkrētas vietas mums sarunātas nebija, un GPS bija tikai man. Garminam, starp citu, pret niršanu purvā nav absolūti nekādu pretenziju (PocketPC aizstāvji te aizspiež ausis) un šis kā karājās man kaklā, tā arī tur turpināja darboties zem ūdens. No aizlienēta telefona piezvanīju Norai, un pavēstiju lai dodas kautkur uz aptuveni nosauktu vietu baložos, kas gan absolūti nekādi neko neizteica, jo es pats nezināju kur no tā meža izlīdīšu ārā. Pārējie kautkur paklīda, es tikmēr totāli slapjš, bez telefona, un bez informācijas kur ir auto, bridu cauri baložiem meklēdams kādu orientieri centrā.

Mēģināju palūgt telefonu no sievietes pie IKI, bet protams sākumā tiku noturēts par krāpnieku kas zvana uz maksas numuriem, tad es uz slapjo sevi norādiju ar tādām bezcerības pilnām acīm, sak “paskatieties uz mani … ” un piezvanīt ļāva.

Nora un Buu mani atrada, pārģērbos uz tām sausajām drēbēm kas man bija, un zeķēs devos veikalā iegādāties kādas atlikušās drēbes. Pažāvējām mantas uz kapota, un nolēmām doties uz sākuma vietā esošo K-rauta pēc sīkā skrūvgriezīša ar ko izjaukt izmirkušo iPhone. Veikalā uz vietas viss tika atskrūvēts, izmantoti dažādi citi instrumenti, tur pat uz vietas pamanījos iegriezt sev rokā (nē, vēl nepietika) un beigās tika nolemts skrūvgriezi piesavināties nemaksājot, jo viss bija piegriezies un tas maita maksāja 3ls.

Turpmākās 2 stundas sēdējām mašīnā un jaucām ārā telefonu, kas izdevās visai labi, jo pēc salikšanas kopā tas pat gandrīz strādā (nav backlight, bet gan jau kāds meistars to salabos, drīzāk kontaktu neiespraudām līdz galam). Labie geoslēpņotaji mums pateica kur ir fināla koordinātes, lai varētu turp doties bez spēles iziešanas. Pa ceļam iebraucu Prizmā nopirkt apakšbikses, jo protams es biju bijis slapjš līdz ādai un visām drēbju daļām rezerves līdzi nebija. Ņemot vērā ka bija jau ieslēdzies jautrais pašnāvnieku garastāvoklis, iegāju ģērbtuvē, uzvilku apenes, un arī tās nonāca šīsdienas pozitīvajā bilancē kas samazinās iphone remonta cenu.

Diena bija stilīga, lai arī galīgi negaidīta. Tā teikt – kam negadās.

Fotosomas kabatā iebāzu gan iPhone, gan Garmin Vista HCx aparātus, un devos ar velosipēdu mājup. Šodien ir ideāla diena lai testētu GPS – pabiezi mākoņi, kas arī Garminam nelikās pārāk simpātiski (signāla uztveršanas ziņā), paredzamas dažas iebraukšanas veikalos uz pāris minūtēm, netradicionāls maršruts pa dažādiem rajoniem – un tiku uzinstalējis kādu programmiņu uz iPhone kas ieraksta maršrutus un tos smuki attēlo (izrādās ir arī GPX export). Abus aparātus iebāzu fotosomas kabatā ar skatu uz augšu, lai abiem vienādi apstākļi. Uz iPhone paraleli klausījos mūziku. Veikalos iebraucot ārā nevienu neslēdzu, lai redzētu kā šie abi uzvedīsies šādos apstākļos.

Jau pirms ierašanās mājās biju izplānojis kā rakstīšu kritisko aprakstu, kurā iPhonam tiks piešķirts verdikts “der lai saprastu kurā ielā esi, bet ne vairāk” bet kad ielasīju maršrutus datorā, sapratu, ka esmu aplauzies, un maršruti ir teju vai identiski. Protams Garminam ir dažviet labāka precizitāte, un iPhons iebrauc mājās tur kur esmu uz ielas, bet kopumā uz visiem 90% kā Garmins.

FAIL no manas puses, WIN priekš iPhone. Ir viens aspekts. Velkot ārā iPhone no somiņas, tas izslīdēja no “zeķes” un nolidoja zemē, atsitoties pret manu čību. Kas savukārt atgādina ka šis aparāts nav gluži paredzēts sportistiem un šādām aktivitātēm, lai arī tehniski to gandrīz spēj. Saplēsīsi ekrānu visai ātri. Protams – openstreetmap zīmēšanai viņš arī nederēs, jo pat 10% kļūda ir nederīga, bet citādi – esmu pārsteigts.

Lūdzu, salīdzināšanai. iPhone maršruts, un Garmin maršruts.

Šeit interesentiem citēšu aktuālākās lietas:

22. Papildu prasības velosipēdu un mopēdu vadītājiem

217. Braukt ar velosipēdu pa brauktuvi vai nomali atļauts personām, kas nav jaunākas par 12 gadiem, ar mopēdu – personām, kas nav jaunākas par 14 gadiem. Šādā gadījumā velosipēda vadītājam jābūt klāt velosipēda, mopēda vai jebkura mehāniskā transportlīdzekļa vadītāja apliecībai (mopēda vadītājam – mopēda vai jebkura mehāniskā transportlīdzekļa vadītāja apliecībai), kas pēc šo noteikumu 35.punktā minētās amatpersonas pieprasījuma jāiedod pārbaudei.

224. / .. / Netraucējot gājējus, atļauts braukt pa nomali, bet velosipēdu vadītājiem – arī pa ietvi.

230.6. (Aizliegts) braukt pa ceļu, ja tam blakus atrodas velosipēdu ceļš;

Sanāk ka tiesības nepieciešamas lai brauktu pa ielām, pa ietvēm braukt nav aizliegts ja vien tu nebrauc virsū cilvēkiem (baigi gan stiepjams jēdziens “traucēt”), un pa ielām ir aizliegts braukt, ja blakus ir veloceliņš.

Būtībā paskatoties manus ikdienas braukšanas maršrutus, sanāk ka pa ielu es braucu tikai posmā Jūrkalnes/Šampētera iela, kas ir labi ja 200m un tur nekad nav policistu, jo viena no tām beidzas ar tupiku. Protams ir vietas kur šķērsot ielu nav iespējams nepametot ietvi, nezinu kas notiek tad.

Pirms te kāds sāk rakt ārā senu dienu pierādijumus – protams es kādreiz braucu arī pa ielām. Bet ikdienā uz darbu es 99% gadījumu braucu pa ietvēm un veloceliņiem, ja vien nav kāds izņēmums, kā piemēram pieklauvēt Lienčai pie loga.

Pilni teksti šeit iekš Likumi.lv