sapnis

Ak jā, pavisam biju piemirsis. Noskatījāmies kārtējo Latviešu filmu. Filma ir par apšaubāma rakstura džeku, kurš papildus mācībām un salīdzinoši pieņemam darbam, pārdod zāli un tusē ar meiteni mākslinieci. Māksliniece, īstajā dzīvē starp citu dziedātāja Ksenija no “Tribes of the City”, iepazīstina puisi ar nopietnākiem narkodīleriem, un tas protams izraisa arī vairāk problēmas viņa dzīvē. Filma uzņemta ļoti labi, man patika gan operatora darbs, gan filmas gaita, vienīgais mīnuss – kā parasti – mistiskais ieskaņojums un teatrālā skaņa. Ne tik traki kā Rīgas Sargos protams, tas ir citas kategorijas crap, bet šeit arī nedaudz pietrūkst. Vēl nepārliecina daži dialogi, reizēm galvenais tēls nedaudz samāksloti runā, lieto nevietā visādus tīņu žargonismus, un bišku uzspēlē virs vajadzīgā. Bet tas nekas, filma tāpat bija baudāma, un man tīri labi patika. Ja viņu kāds ievietos IMDB un tad es to ievietošu Movielens, tad dotu viņai 3.5* no piecām.

Ja ir viens labs iemesls skatīties jaunas, sūdīgas tīņu filmas – tā ir attēla un skaņas kvalitāte. Gandrīz iesākām vakar skatīties itkā-ģeniālo Gandhi, bet pārdomājām, un sākām skatīties Wanted. Gandhi neskatījāmies jo bija jau vēls un filma ir virs trim stundām. Bet kas par atšķirību bildes kvalitātē! Ar visu to ka Gandhi itkā nāk no DVD, tas ir miglains un skan kā caur spilvenu. Turpretim Wanted burtiski eksplodē ar savu aso, skaidro attēlu, un dzidro skaņu. Tas pats bija ar jauno Betmenu un Iron Man. Pagaidām mans top 3 attēla kvalitātes ziņā no nesenajām filmām.

Nu jā, bet par to pašu Wanted. Nevarētu teikt ka filma ir mēsls, viņā bija savi baudāmi elementi. Ļoti iespaidīgi un kolosāli specefekti, pilnīgi neiespējamas cīņu ainas un tādas lietas. Bet sižets bija kas pilnīgi nesaprotams. Īsos vārdos atstāstot galveno vēstījumu – “kapēc sēdēt birojā un darīt vienmuļu darbu, ja iespējams sirdī tu esi slepkava! Ej nogalini nejauši izvēlētus cilvēkus lai atbrīvotu pasauli no liekuļiem”. Un tā pilnīgi nopietni pasniegta doma. Bija tur arī lērums sižeta caurumu un neskaidrību, kā arī citi trūkumi, bet beigās tāpat ieliku trijnieku no pieci, jo ja uz filmu skatās kā uz tādu datorspēles stila izklaides brīdi, tiktāl bija labi.

Aizvakar skatījāmies “The boy in the striped pyjamas”, kas ir stāsts par Bruno, puiku, kura tēvs ir koncentrācijas nometnes vadītājs, un kurš caur sētu iepazīstas ar vienu no ieslodzītajiem Ebreju bērniem. Filma nav tik nomācoša kā varētu varbūt gaidīt no šādas tēmas, bet beigas ir atsveroši spēcīgas. Noteikti iesaku, man ļoti patika.

Pēc tās skatījāmies “Bikur Ha-Tizmoret”, Izraēliešu filmu par Ēģiptiešu policijas orķestri, kas ieradies Izraēlā muzicēt, bet apmaldījies, un astoņi visai interesanti muzikanti nonāk kādā lauku pilsētiņā, kur tiem jaatrod naktsmājas. Nedaudz atgādināja Irānas “Bād mā rā khāhad bord”, kas ir līdzīgi lēna un mierīga filma, bez īstām pārmaiņām. Es tās filmas saucu par noskaņu filmām.

Vai tu esi redzējis Jumper? Līdzīga filma.

Neesi? Jumper bija tāds saraustīts romantika/action gabals ar specefektiem un bez īsta sižeta. Stāsts tur bija par puisi, kas pēkšņi atklāj ka spēj teleportēties un izmanto šīs spējas lai atriebtos skolas ļaunajiem puikām, un atņemtu smuko meiteni galvenajam mocītājam. Vai kautkā tamlīdzīgi, nav svarīgi.

Twilight ir pavisam sliktāki specefekti, bet sižeta vienkāršiba ir līdzvērtīga.

Es skatījos šo filmu, paturot prātā tik daudzos šīs filmas fanus, centos saskatīt nianses, kas viņiem tik ļoti liek jūsmot. Bet patiešām – vienīgais ko es spēju saskatīt, bija pelēcīgi simpātiskais pusis, kurš ar savu caururbjošo skatienu paralizē meiteni, un tas kā viņi visu laiku uzbudinās skatoties viens uz otru. Nē, patiesi – ieskatieties, ja nolemjat šo filmu apskatīt paši – teju katrā situācijā kad pārītis ir kopā, rodas sajūta ka viņiem abiem tūlīt būs orgasms. Pūš, elš, skatiens ik pa brīdim pazūd, kautko mīcās uz vietas. Baigi.

Filmas gaita atgādina nedaudz izstieptu treileri vai videoklipu. Brīžiem teatrālie vampīru iznācieni ir tik smieklīgi banāli, ka kauns paliek. Godīgi sakot filma ir klišejām pārbāzta, vienkārša un ne pārāk saistoša.

Pozitīvie elementi – spocīgi simpātiskie aktieri, interesanti vizualizētās ainas, jauks pēcapstrādes darbs.

Sliktie elementi: Operators brīžiem liekas ir zāli sapīpējies (ainas mežā, pie pirmā “vampire” pieminēšanas) un par to no manis balles nesaņems. Vēl balles nesaņems grāmatas autors, kas ir nolēmis piekāst visas vampīru tradīcijas un izgudro jaunas to īpašības un problēmas. Mūzika, klišejas, banalitāte, etc etc.

Rezumē:  nedaudz romantikas, smuki aktieri, slikts sižets, sliks action, filma bērniem.
Labāk: Interview with a vampire, Dracula, Let the Right one in.

Kad pēdējo reizi skatījāmies filmu (visai viduvēju, bet jautru Rock’n'Rolla, noteikti ne labākais no Guy Ritchie), skatītāju, kas liela daļa ir Movielens.org lietotāji, vidū izcēlās neliela nesaprašanās par vērtējumiem, kādus katrs dod dažāda tipa filmām (protams, nekas jau nav jādod, bet nu tomēr).

Pirmā reakcija protams bija nepareizā – ka mēs vienkārši dažādu gaumju dēļ, dažādām filmām piešķiram augstākus vai zemākus vērtējumus. Bet iedziļinoties argumentos, es sapratu ka problēma ir gluži cita – 3* manā uztverē ir cits līmenis, nekā piemēram Kažes vai Andreja izpratnē. Ņemot vērā kā kaže reaģēja uz manām 3* filmai Australia, es saprotu ka viņš uztver to kā visai labu vērtējumu.

Es savukārt tādu vērtējumu lieku filmām kas manī neatstāj īpaši nekādas emocijas, un kuru sižetu es vairs neatcerēšos jau pēc mēneša. Tas trijnieks manās acīs ir tas trijnieks, par kuru dabūju pa galvu no vecākiem, ja tādu izpelnījos matemātikā, pamatskolā. Īsi sakot praktiski nesekmīgs, bet ne gluži idiots. 

Kā es redzu šīs zvaigznītes: 

1 – es tādu mēslu neskatītos pat ja man maksātu
2 – nesaprotu kā es pieļāvu šo kļūdu, šis man sabojāja dienu
3 – viduvējība, skatīties līdz galam varēja, bija daži pozitīvi elementi, bet vispār  so-so
4 – visai laba filma, pozitīvas emocijas. nebūtu nekas pret noskatīšanos vēlreiz ja būs tas jādara
5 – ļoti laba filma, izcilība, lika padomāt, iespaidoja, noteikti noskatīšos vēlreiz nākotnē.  

Es personīgi izvēlos skatīties filmas ar 4.5*, bet 4* es ņemu tikai tad ja man tēma liekas interesanta. Pret 3.5* man nav īpašu iebildumu, ja ir jāskatās, bet nu zemāk gan ne. 

Galvenais uz ko es vēlos likt uzsvaru - nav svarīgi kā tu vērtē Movielens sistēmā, jo … viņš ieteiks pēc tās pašas sistēmas kā tu vērtē. Ja tev liekas ka šreks ir laba multene, bet tu (tomēr) liec viņam 2.5*, viņš visām līdzīgajām filmām liks līdzīgus 2.5* vērtējumus, un rezultātā sistēma strādā. 

Es varu uzstādīt savu augstāko standartu kā 3* un neko labāku nevienai filmai nelikt, bet tāpat tas strādās, jo neko labāku arī sistēma man neprognozēs. 

Vēl protams svarīgs aspekts ir kā es redzu filmas. Daudzi paļaujas tikai uz emocijām, bet es noteikti prātā piešķiru bonusa punktus filmās kurām ir labs vizuālais noformējums, laba mūzika, interesantas pieejas sižetam un pat operatora darbam. Minētā filma Australia, vismaz noteikti ir pelnījusi atzinību par vizuālo noformējumu. Tāpat filma 300 kurai nav īpaši nekādu citu pluspunktu, ir ļoti liela vizuālajā un atmosfēras ziņā. Tā ir filma, kas strādā kā mākslasdarbs, bez jēgas iedziļināties. 

Beigās vēlējos tikai pateikt, ka es esmu ļoti apmierināts ar movielens.org ieteikumiem un prognozēm, un pēdējos ~50 pareģojumus man nav nācies koriģēt, ar ļoti retiem izņēmumiem kad gribējās likt par 0.5* mazāk nekā paredzēts. Pat tad, ja šķiet ka ieteiktā dokumentālā filma man nekādi nevarētu patikt, beigās izrādas ka tā nav, un bija vērts mēģināt. Un tas, ka uz mani šī sistēma strādā, ir tikai pierādijums tam, ka to ir iespējams pielāgot tā, lai viņa ir reāli noderīga.

Pāris dienas pēc kārtas skatāmies dažādas jaunās, pārsvarā Oskariem nominētās filmas. Īsas pārdomas par tēmu. Pirmkārt, dīvaini bet daļa filmu ir līdzīga stila, līdzīgas atmosfēras filmas. Gluži kā reizēm uznāk vēsturisko filmu bums, armagedonu bums, supervaroņu bums – šeit ir vesela romantisko drāmu strīpa.

The Reader ir skaista, bēdīga filma par jauna puiša un sievietes attiecībām, kas negaidīti un visai pārsteidzoši beidzas. Filma vedina attīstīt domas otrā virzienā kara jautājumos, par to kāpēc cilvēki rīkojas tādi vai citādi, un ka taisnība reizēm ir abās pusēs. Gluži kā pasniedzēja tēls filmā cenšas paskaidrot – jācenšas ir saprast arī “vainīgos”, un viņu motivāciju, kas – pretēji populāram uzskatam – nav gluži vienmēr maniakāli vardarbīgas tieksmes, bet arī piemēram izdzīvošanas instinkts, naivums, kauns. Man ļoti patika.

Changeling ir par māti, kurai pēkšņi pazūd bērns, un tā vietā uzrodas cits – līdzīgs. Filma ir 100% patiess stāsts, biju visai pārsteigts par detaļām, kuras vēlāk visas apstiprinājās kā reāli notikumi, izņemot dažus niekus, kas vienkāršības dēļ ir izlaisti vai nogludināti. Sākumā filma likās nedabīgi transformēta uz 20gs sākuma pusi, dekorācijas un tēli nepārliecināja, biju jau sagatavojies uz ko prastu. Bet notikumiem attīstoties, tēli atdzīvojās un filma sāka veidot arvien interesantākus sižeta pavērsienus. Protams, apskatītās tēmas ir dramatiskas savā būtībā (ne tikai bērnu laupīšana, bet arī Kasandras sindroms (citu neticēšana tavai patiesībai), tā laika likuma nejēdzības, diskriminācija, sieviešu tiesības utt), bet es nevarētu teikt ka filmu tas jebkādi samaitā, jo tās nav grafiskas, vienmēr saglabājas cerības sajūta, un tēli netiek “ieslodzīti situācijā” pārāk ilgi, lai manī tas izraisītu kādu nepatiku. Rezultātā filma man ļoti patika, un ar lielu interesi izlasīju vairākus rakstus par notikumiem, uz kuriem tā bija balstīta.

Revolutionary Road radīja mūsos ar Noru pazīstamas domas, un apskatītā tēma bija saprotama. Esmu to bieži apspriedis šeit, savā blogā. Tā ir par vēlmi izbēgt ikdienas, un doties meklēt zaļāku zāli citviet, pat apzinoties, ka tas ir tikai sapnis kuram tu seko. Jo patiesībā jau dzīve visur ir līdzīga, un katrā pasaules malā tevi sagaidīs kādi ierobežojumi un kompromisi. Bet problēma ir tajā, ka daudz domājot par šādiem viltus iemesliem, beigās cilvēks nekad neizmēģina kas īsti ir sētas otrā pusē, un tā arī paliek ieslodzīts rutīniskajā ikdienā. Filmā viens no interesantākajiem tēliem ir sertificēti prātā jukušais tips, kuru paziņa atved ciemos pie galvenajiem tēliem, un kurš, šķiet, vienīgais savā trakumā apraksta situāciju kāda tā ir, un kuram vienīgajam ir reālistiski argumenti par visu situāciju. Beigās protams šķēršļu ir vairāk kā iespēju, un viss beidzas kā parasti. Filma ļoti laba, daudz pārdomu.

Godīgi sakot, īsti nezinu vai kāda no visām redzētajām man liekas tāda Best Movie cienīga filma. Slumdog Millionaire bija jauka filma, bet ne gluži ģeniāla. The Reader? Arī pietrūkst. Pagaidām gan esmu noskatījies tikai mazākumu no Best Movie nominācijām, bet man ir sajūta ka visas ir tādas 4* filmas bez īsta uzvarētāja.

Un par tiem, kas ir sašutuši par Betmena neiekļaušanu nominācijā – dārgie, Hīts Ledžers bija labs, bet Betmens kā filma? Labs action, nekas variāk.

Ak jā, redzējām arī Vicky Christina Barcelona. Filma par savdabīgām trijstūra attiecībām, kur trijstūris ik pa brīdim maina komponentes un dominējošo tēlu. Jauka izklaide, smukas meitenes, bet kā filma – tīri labi, ne vairāk. Par situāciju kā tādu – protams, visas šīs bohēmes teorijas ir skaistas filmās un grāmatās, bet gluži kā filma secina – tās nav ilgtspējīgas un realistiskas. Nevēlos izplūst spriedelējumos, bet gribu pateikt tikai vienu – šis nav koks ar diviem galiem. Garlaicīgu suburbijas ģimeņu pretstats nav uzreiz grupveida attiecības spānijas dienvidos, vajag ticēt austrumniekiem, jo noslēpums ir līdzsvarā. Galvenais atrast pareizo cilvēku.

Vienreiz jau stāstīju, ka no Cidade de Deus skatīšanās mani ilgu laiku atturēja klīstošie nostāsti par šīs filmas brutalitāti, bērnu slepkavošanu un ko tik vēl ne. Beigās izrādijās ka filma tomēr ir lieliska, un tas viss bija pārspīlējums (daži gan man joprojām nepiekrīt, bet ziniet, esmu redzējis daudz brutālākas lietas, tā ka šī man liekas tīri normāls kino).

Šoreiz es biju nobijies no Once. Tā esot šausmīgi dramatiska, bēdīga līdz asarām, nospiedoša un melanholiska un kas tur vēl ne.

Viss muļķības, ļoti jauka filma ar atvērtām beigām, romantiska, muzikāla, ļoti skaista un reizē ļoti vienkārša. Noskatījāmies, un secinājā ka atgādināja vienlīdz jauko Before Sunset.

Un tad noskatījāmies arī to. Atmiņās likās spēcīgāka filma, bet nu tā jau droši vien ir ar filmām kas jau ir redzētas. Otrs – kad skatījos pirmo reizi, noteikti bija kādas asociācijas, kas pastiprināja efektu.

Ak jā, un Lost ir atsācies, šodien jau ir pieejama trešā sērija!

Īpaši daudz krievu filmas apzināti skatījies neesmu, patiesībā mani viņas reti kad ir saistījušas, acīm redzot pārak ātri man mājās bija nelegālais kabeļvideo un es neesmu patiesais padomju bērns. Droši vien kopš kāda 1990g man mājās bija kabeļvideo kanāls, un pirms tam nelegālie VHS vakari kopā ar vecākiem pie viņu paziņām arī ir atmiņā palikuši.

Nav jau tā ka man pavisam neviena krievu filma nepatīk, pavisam nē. Bet tās ir nedaudzas.

Šoreiz noskatījāmies filmu kas man no krievu filmām patlaban ir favorīts – Kukushka. Filma ir stāsts par kara laiku un trim cilvēkiem no dažādām kultūrām, kurus karš visus saved kopā vienā vietā.

Ņemot vērā ka viņi savā starpā nevar komunicēt dēļ valodu barjeras, turpmākie notikumi izvēršas visai interesanti. Filma ļoti skaisti uzņemta, vizuāli tai nav kur piekasīties. Pat Sāmu tautas dzīves apstākļi ir ļoti precīzi izveidoti (cik nu es pēcāk sapratu, intereses vadīts izlasijis pusi interneta). Nevienā brīdī nerodas sajūta ka kāds no tēliem būtu galvenais. Tapat, lai arī filma ir tā kā vairāk Krievijas, nerodas sajūta ka krievu tēls šeit būtu pārāks, patiesībā ļoti interesanti ka krievu režistors ir mācējis eleganti pasmieties par krieviem, un visas situācijas kopumā ir ļoti labsirdīgas un pozitīvām emocijām. Protams ir savi mīnusi – dažbrīd liekas ka ar žestiem pat mazs bērns būtu parādijis sakāmo labāk un saprotamāk, bet iespējams tēli, specifiskajos apstākļos, pat nevēlas viens otru saprast, kas noved pie vairāk pārpratumiem. Viena no labākajām filmām pēdējā laikā, rekomendēju ar visiem 4.5*

Vakardien nolēmām noskatīties kādu viegli uztveramu komēdiju, tapēc sekojām draugu ieteikumam un pie viņiem noskatījāmies Interstate 60. Filma vēsta par jaunieti, kuram kāds vēlēšanās dalošs tēls uzdāvina iespēju uzzināt atbildes uz dzīves jautājumiem, kas viņu iesviež dīvainu, reizēm absurdu notikumu virpulī. Lai arī filmā tomēr ir viens “fart joke”, tā tomēr nav gluži standarta tīņu komēdija mūsu gadsimta stilā, drīzāk tā ir “Atpakaļ nākotnē” filmu stila komēdija (tur pat piedalās Kristofers Lojds”). Sākotnēji gribēju likt 4*, bet beigās nolaidu uz 3.5* – kas gan tapat nozīmē ka tā ir rekomendējama viegli uztveramā filma ar savu devu izklaides un smieklu.

- mammu, kad būs ziemas brīvlaiks?
- pēc divām nedēļām
- vai jau pēc divām nedēļām būs ziema?

Tādu sarunu šorīt dzirdēju trolejbusā. Interesanti, ja nu tiešām pienāks laiks, kad Latvijas skolās un bērnudārzos vajadzēs pārdefinēt vārdu Ziema no sniega kupenām un pikošanās, uz “auksts laiks, kad līst lietus”, un robeža ar rudeni paliks arvien blāvāka.

Vakar skatījāmies tādu interesantu filmu August Rush. Kopumā atmosfēra filmā ir ļoti patīkama, romantiska un sapņaina, bet tomēr nepamet sajūta ka filma bija uzņemta kā tāds videoklips, vai treileris. Brīžiem skaņa bija acīmredzami ierakstīta studijā, pat tad, ja dialogs vai mūzika skanēja uz ielas, tāpat arī daži no aktieriem bija ļoti nepārliecinoši. Par sižetu – nu, nebūtu īsti jāuztver šī kā filma ar sižetu. Viņu vajadzētu klasificēt kā mūziklu, lai arī viņa tas nav. Bet kā jau teicu, kopumā iedevu četras zvaigznes, tāda jauka motivējoša filma.

Pēc tam taisījām astoņu gadu anniversary skatīšanos filmai The Beach. Es viņu redzēju uzreiz pēc tās iznākšanas, kad to rādija kino Oskars. Atmiņā bija palikušas tikai dažas ainas, bet papildu interesi izraisīja tas ka filmas notikumi risinās Taizemē, kur tikko nesen bijām. Saskatījām ļoti daudz pazīstamu vietu. Filma ir ļoti laba, un noteikti iesaku to visiem, lai arī to brīžiem samaitā popsīgā mūzika un nesaprotami deviņdesmito gadu stila specefekti bez kuriem varēja labi iztikt, un padarīt filmu daudz dramatiskāku, nopietnāku. Dēļ tā beigās arīdzan ieliku četras zvaigznes.

Pēdējās dienās esam skatījušies dažas patiesi izcilas filmas. Pateicoties iepriekš minētajam Movie Lens, kas man viņas ieteica noskatīties, balstoties uz citām filmām kas man patikušas. 

Salinui chueok (Memories of a Murder) ir 2003. gada Korejiešu filma par pirmo dokumentēto sērijveida slepkavu Korejā. Filma brīžiem smieklīga, brīžiem ciniska, bet beigās ļoti pārliecinoša. Korejiešu kino baigi saņēmies, arī Host bija izcils.

Donnie Brasco ir viena no retajām filmām ar Džoniju Depu, kuras vēl nebiju redzējis – saku tā, jo tā ir sagadījies, ka lielākā daļā filmu kurās viņš spēlē ir ģeniālas. Patiesībā, neskatoties uz augstajām rekomendācijām, lieliskajiem aktieriem (papildus Depam – Als Pačino), tomēr filma man nelikās tik spēcīga kā dažas citas mafijas filmas (Godfather, Scarface, American Gangster). Kas gan nenozīmē ka viņa nav ļoti laba un tāpēc nesaņem manas 4.5*

Sukkar Banat (Caramel) ir Libāņu filma arābu valodā, man liekas pirmā filma arābu valodā kuru esmu redzējis. Nedaudz atgādināja Volver, nedaudz vēl kautko, bet kopumā lieliska dzīves situāciju filma, ar uzsvaru uz problēmām musulmaņu tradīciju pārpilnajā Libānā. Šajā ziņā protams jāpiemin Persepolis, kas gan, neskatoties uz to ka tā ir multene, ir daudz nopietnāka un drūmāka. Sukkar Banat ir viena no tām mistiskajām Drama-Comedy filmām, bet neskatoties uz to, beidzas laimīgi. 

Das Leben der Anderen (Lives of Others) ir Vācu filma par Austrumvācijas  drošības policijas (Staatsicherheit, vai Stasi) darbinieka uzdevumu vērot tajā laikā populāru dzejnieku, un viņa sievu. Filma ir patiesi lieliska, viena no labākajām un emocionāli spēcīgākajām ko esmu redzējis. Neskatoties uz to, ka kritiķiem Stasi darbs likās attēlots pārāk rožainos toņos, filmu iesaku visiem, un dodu tai piecas zvaigznes, kas no manas puses ir ļoti dāsni (Top 10). 

Ondskan (Evil) ir Zviedru filma par kauslīgu puisi, kuru vecāki pārvieto uz internātu. Tajā viņam jāsaskaras ar ģedovšinas tipa pārvaldes sistēmu, kurā ar kaušanos īsti panākt neko nevar, turklāt vēlreiz tikt izmestam no skolas viņam īsti nav plānos. Filma nedaudz atgādina Dead Poets Society, kas ir līdzvērtīgi fantastiska filma. Ondskan ir daudz brutālāka, bet ļoti skaista un spēcīga filma. 

Helvetica ir dokumentāla filma par šo visur esošo fontu (šriftu), kas Windows lietotājiem pazīstams kā Arial (Helvetica tika izstrādāts piecdesmitajos, bet kad Microsoft, atšķirībā no Apple, nevarēja atļauties fontu licenzēt lietošanai Windows vidē, tie vienkārši izveidoja praktiski identisku fontu ko sauc par Arial). Filma ir ļoti viegli uztverama filma par šī fonta vēsturi, izmantojumu dizainā, transformācijām, un dažādu laiku dizaineru viedokli par to. Man, kā cilvēkam kam ar šīm lietām gandrīz ikdienā nākas saskarties, filma likās ļoti tuva un iedvesmojoša. Bet es domāju ka jebkuram šo filmu būtu viegli skatīties, jo tā atvērs acis un parādīs visur esošās lietas nedaudz citā gaismā. Vai tu piemēram zināji ka praktiski visu lielo Amerikas kompāniju logotipi ir Helvetica fontā? Un ka to tu ik dienas sastopi neskaitāmus desmitus reižu?

Man jau vienmēr ir bijušas problēmas ar žanriem – sākot jau protams ar mūziku. “Vai šis ir Prog, vai tomēr Art roks, vai varbūt daļēji Phychedelic Indie, ar nelielām Rock’n'roll saknēm?” Esmu tam atmetis ar roku, un klausos to kas patīk, nedomājot par to, kurā no kategorijām es ietilpstu (metālisti pret reperiem?). 

Filmām to žanru oficiāli nav ne tuvu tik daudz cik mūzikai, bet tomēr ir problēmas. 

Pirms diviem ar pusi gadiem (ārprāts cik sen) skatījāmies filmu Everything is Illuminated ⁽¹⁾. Tāda sapņaina, brīžiem drūma, brīžiem smieklīga filma par cilvēku kurš dodas ceļojumā uz Ukrainu pie saviem radiniekiem. Filma ir ļoti skaisti uzfilmēta, un manās acīs vairāk ir dīvaini traka (traks kā “insane”) nekā bēdīgi dramatiska.  Read the rest of this entry »