sapnis

Atradu, ka man ir iekrājies vesels lērums dažādu filmu, un vajadzētu saņemties, un tās noskatīties līdz gada beigām. Droši vien pa starpai noskatīšos arī citas ārpus saraksta, bet tāpat – šis saraksts ir jāpiebeidz! Izmantošu šo te ierakstu lai svītrotu ārā to, kas padarīts. Jā – visām šīm filmām man ir DVD un Blu-ray diski, tā ka nemaz nejautājiet. Te ir saraksts, ir idejas ko uzreiz izdzēst izmest un aizmirst?

Redzētajām klāt likšu Movielens stila vērtējumus no 1 līdz 5, kur trīs ir skatāma, 2.5 gribas pārtraukt, bet 4.5 ir izcila.

1 A clockwork orange
2 Adam’s Apples 4.5
3 The African Queen
4 Agora
5 Amelia
6 Antichrist
7 Away from her
8 The Birds
9 The Blind side
10 The Book of Eli
11 Che
12 Confucius
13 Crazy Heart
14 Dalkomhan insaeng
15 Der Untergang
16 Det Sjunde inseglet
17 Dirty Pretty things
18 Drag me to hell
19 Enron
20 Fish Tank
21 The Fourth Kind
22 Fresh
23 Gandhi
24 Grizzly Man
25 Home
26 Il mio viaggio in Italia
27 In the shadow of the moon
28 Inland empire
29 The Kite runner
30 Kozure ôkami: Ko wo kashi ude kashi tsukamatsuru
31 La fille sur le pont
32 La Mome
33 The Limits of Control
34 Man cheng jin dai huang jin jia
35 Manderlay
36 Merchant of Venice
37 Mind Game
38 Mou gaan duo
39 Narrow margin
40 Nueve Reinas 4.5
41 Once upon a time in China
42 Paris
43 Persona
44 Precious
45 Skeleton Key
46 Soom
47 Spoorloos
48 Sweeney Todd
49 Taxi to the dark side
50 Tell no one 4.5
51 Tenku no shiro Rapyuta
52 Unthinkable
53 Wolfman
54 Y tu mama también 4
55 The year my parents went on vacation
56 Yojimbo
57 Zodiac
58 Zombieland

Esmu novērojis cilvēkus, kas piekopj līdzīgu taktiku.

• Peter Gibbons: Well, I generally come in at least fifteen minutes late, ah, I use the side door – that way Lumbergh can’t see me, heh heh – and, uh, after that I just sorta space out for about an hour.
• Bob Porter: Da-uh? Space out?
• Peter Gibbons: Yeah, I just stare at my desk; but it looks like I’m working. I do that for probably another hour after lunch, too. I’d say in a given week I probably only do about fifteen minutes of real, actual, work.

No lieliskā Office Space (1999)

Vakardien skatījāmies Twilight otro daļu “New Moon”. Filma patiesībā tīri normāla, redzams ka palielinājies budžets un sieraini B-filmu efekti vairs acīs nekrīt. Šo filmu skatīties bija atšķirīgi, jo ir izlasītas visas grāmatas, tāpēc sižets šķita saraustīts un ļoti īss. Droši vien grāmatu nelasījušam cilvēkam tā neliktos.

Kāpēc es to daru? Nezinu, varbūt šādas grāmatas mani relaksē. Vienkārši teikumi, bet sava pasaule, nekādas smadzeņu piepūles.

Dīvaini, ka filmā (spoiler alert) tiek lietots vārds Werewolf, lai gan grāmatā tiek īpaši uzsvērts, ka Werewolf ir kas pilnīgi cits, jo tie ir aktīvi tikai pilnmēnesī.

Par to runājot, gribētos zināt, kāda tēma būs nākamā? Mums bija Pirāti, Vampīri, Vilkači, Elfi, Enģeļi, Spoki, pat Citplanētieši. Kāds romantiskais pasaku tēls varētu būt nākamais?

Iedomājos Edvardu nevis kā vampīru, bet piemēram Zombiju. Tas tik būtu jautri! “Braaaaaains….”

Šī diena velkas gaužām lēni, jo papildus tam, ka ir piektdiena, rītdien vēl jālido uz Vroclavu. Divi lidojumi! Esmu visai nepacietīgs cilvēks, un pirms jebkādiem pasākumiem, kas atšķiras no ikdienas, jūtos visai satraukts. Vēl jāsakravā pēdējās mantiņas, nedrīkstu aizmirst divus laptopus, kartīšu printeri, divus svītru kodu skenerus, statīvu, fotoaparātu, videokameru, webkameru, pagarinātāju, bezvadu skaņas sistēmu kamerai, un vēl dažādus citādus niekus. Ak jā, vēl GPS jo Vroclavā ir daži ģeoslēpņi, ja nu man vakarā paliks kāds brīvāks laiciņš. Lieki atgādināt, ka brauciens ir darba uzdevumā, un visus minētos niekus es neņemu līdzi tikai lai uz mani dīvaini skatītos lidostā.

Vakar skatījāmies Kyoto Sonata, Japāņu filmu par vidējās klases ģimeni, kas piedzīvo visādas problēmas, izjūk, un beigās atkal sanāk kopā. Tipiski Japāniski lēnā filma ar klusajiem pārdomu skatiem, bet man jau tādas reizēm patīk, līdz ar to izbaudīju. Nu varbūt nedaudz par miegainu brīžiem.

Aizvakar skatījāmies Imaginarium of Doctor Parnassus, kas sevī satur milzīgu daudzumu atpazīstamu aktieru, tajā skaitā Hītu Ledžeru savā pēdējā lomā, bet diezkāpēc neskatoties uz to visu, ilgstoši nevarēja atrast sev izplatītāju. Beidzot tas ir noticis, un ilgi gaidītā filma tika noskatīta. Man patika. Ļoti krāsaina un murgaina, kā tāda Alise Brīnumzemē. Varbūt nedaudz garāka varēja būt, jo bija sajūta, ka no filmas daudz kas ir izgriezts lai ietilptu standartos.

Dienu pirms tam skatījāmies Where the Wild Things Are, kas man bija ilgi gaidīta filma, taču sagādāja nelielu vilšanos. Iespējams biju gaidījis ko citu? Dīvaina filma par puiku, kas sastrīdas ar māti un savās fantāzijās nonāk uz salas, kur dzīvo dīvainie briesmonīši. Grāmatā esot tā, ka viņš iebēg savā istabā, un tad iegrimst fantāziju pasaulē aizmiegot, bet filmā tas ir uztaisīts visai dīvainā veidā, jo rodas iespaids, ka viņš reāli aizskrien līdz jūrai, iekāpj laivā un kaut kur aizbrauc. Filma liekas īpatnēji šīzīga, taču tāda arī ir grāmata, un tur filmas autori nav pie vainas. Briesmonīši fantastiski, muzikālais pavadījums arīdzan. Situācijas, idejas – labas. Kopumā – dīvains iespaids.

Iesākām jaunu seriālu. Vēl neesmu drošs cik ilgi skatīsimies, pirmās trīs sērijas bija interesantas.

Pēc savas būtības, smieklīgs, seksisks (ne seksistisks) un vampīrisks seriāls. Ja vēl tikai samazinātu ļauno vampīru krutošanās ainu daudzumu, un tur būtu mazāk nevajadzīgo asiņu ainu, tad būtu pavisam labi. Patiesībā priekš vampīru seriāla te ir baigi maz aktīvu vampīru, un labi ka tā. Nav nekāds Dracula vai Blade.

Stāsts ir par situāciju, kurā tiek izgudrotas mākslīgas asinis, un vampīri, kas gadsimtiem slēpušies, pēkšņi kļūst par sabiedrības sastāvdaļu. Velk paraleles ar citu rasu integrāciju sabiedrībā utt.

Iepatikās fantastiskie dienvidnieku akcenti, kolorītie tēli (galvenokārt divas centrālās meitenes), kā arī tas, ka piedalās Anne Paquin, kas kādam varbūt ir palikusi atmiņā kā Polexia Aphrodesia no Almost Famous. Te gan viņu totāli nevar atpazīt.

Interesanti, ka brīžiem jūtamas tādas kā Twilight parodējošas ainas.

Vietām tiek uzdoti arī interesanti jautājumi, piemēram kā vampīrs sagremo apēstās asinis, ja jau viņam nestrādā iekšējie orgāni, vai arī kas notiek, ja tu viņu uzaicini iekšā telpās, bet tad pārdomā un atsauc savu uzaicinājumu (vampīrs nevar ienākt telpā, ja nav uzaicināts).

Nepatika, ka vampīru asie zobiņi ir nevis acu zobi, bet otrie robi skaitot no centra. Visi viņi tur izskatās pēc kaut kādiem susuriem.

Bet kā jau teicu, pagaidām jautri. Ja sāksies muļķīgas ākstīšanās ar slepkavošanām un visādiem trikiem, domāju pārtrauksim.

Noskatījāmies tādu filmu Julie and Julia. Pēc nosaukuma, un šķiet arī plakāta, biju iedomājies, ka tā būs pilnīgi cita tipa filma, noteikti nebiju gaidījis neko daudz.

Patiesībā filma bija ļoti jauka. Tā ir balstīta uz diviem patiesiem dzivesstāstiem, viens ir par vienu no amerikas slavenākajām pavārēm, un otrs ir par meiteni blogeri, kas nolemj gada laikā pagatavot pilnīgi visus ēdienus no slavenās pavāres grāmatas. Filma ir viegla, jauka un pavisam noteikti iesaku to noskatīties. Interesanti, ka praktiski viss ir balstīts uz patiesiem notikumiem, un Džulijas blogs joprojām eksistē. Merila Strīpa ekscentrisko, ļoti garo pavāri notēlo lieliski.

Tā vien sagribējās uzņemties līdzīgu uzdevumu, bet nejūtos pietiekami organizēts, lai tik tiešām spētu pagatavot kādas grāmatas visas receptes noteiktā laikā.

Taču, pamēģināt gan vajag. Paņēmām grāmatu “180 best vegetarian recipes” un sākot ar šodienu sāksim tās gatavot. Jo interesantāk tas ir tāpēc, ka līdz šim visas mūsu pavārgrāmatas stāv plauktā neizmantotas, un ja tā padomā, tā iespējams būs pirmā reize kad gatavošu tieši no grāmatas (parasti izlīdzamies ar interneta recepšu improvizācijām).

Šodien plānoju taisīt burkānu koriandru zupu, un kartupeļu tartu (tarta ir plāna un blīva kūka, kā plātsmaize).

Šai filmai treileri biju redzējis jau visai sen, un tas uz mani neatstāja nekādu iespaidu. Godīgi sakot uzreiz likās, ka tā ir kārtējā tīņu action filma, un man tādas nepatīk. Ignorēju un izmetu no galvas. Taču kad sākās lielā runāšana par Avatar 3D, un teju vai katrs no pazīstamajiem skeptiķiem no kino zāles izgāja kā jauns cilvēks, nolēmu arī pamēģināt.

Īsi sakot – filma ir fucking awesome!

Sižets protams ir pazīstams, taču viegli uztverams un interesants. Filmas ar līdzīgu domu ir uz kilogramiem, uzreiz vairākas filmas ienāk prātā, jau daudzreiz minētās Pokahontas un Paparžu ieleja, kā arī paša Kamerona “Abyss”. Cilvēks kas nonāk svešā vietā ar kādu konkrētu uzdevumu, taču iepazīst vidi, maina attieksmi, un nostājas pret savējiem. Te nu ir – sižets vienā teikumā. Taču filma ir daudz vairāk kā tas, lai arī holivudiska un dīvainā kārtā patriotiska (taču ne no amerikas skatpunkta), tā ir arī vizuāla bauda. Fantastiski dabas skati, neiedomājami labi 3D modeļi, motion-capture un lip-sync vēl neredzētā līmenī. Un protams 3D kino.

Nekad nebiju bijis uz 3D kino, taču tas pārspēja visus manus pareģojumus, un bija vienkārši elpu aizraujošs. Nedomāju ka vairāk būšu spējīgs maksāt naudu par 2D (parasto) kino. Nemaz nav tā, ka 3D efekti tiek bāzti sejā tikai dēļ iespējām, filma vienkārši paliek telpiska, realistiskāka, izjūtamāka. Protams, dokumentālās filmas un drāmas 3D skatīties arī varbūt dižas jēgas nav, taču tas noteikti netraucētu.

Es kļūdijos, domājot ka par esošo filmu tehnoloģijām mums vairāk nav nepieciešams. Es patiesi sajutos kā tie cilvēki 1896 gadā, kas skatījās uz vilciena ierašanos La Ciotat. Es sajutu lielas pārmaiņas kino industrijā.

Interesanti, ka filmā tiek dotas vairākas norādes uz amerikas iniciētajiem kariem pēdējos gados. Runas par to, ka ja “mēs” kaut ko gribam, mēs pārvēršam kādas teritorijas iemītniekus par ienaidniekiem, radot iemeslu ar viņiem karot. zilie Na’Vi šajā filmā patiesībā varētu būt arī Irākas iedzīvotāji, un es nesaprotu kā amerikāņi to neredz.

Vēl smieklīgi likās amerikāņu meklētā dārgakmeņa nosaukums “unobtanium”. Tas ir visai populārs žargonisms un apzīmē visu, kas ir pārāk dārgs lai tu to atļautos.

Filma patiesībā liek sajusties kā klasiskās action filmās. Sajūta ir ļoti pazīstama. Brīžiem kādas skaņas no Terminator, brīžiem no Predator, no Aliens. Sigurnija Vīvere skraid apkārt. Protams šeit nav to šausmu kas minētajās filmās, taču Džeimsa Kamerona klātbūtne virmo gaisā, un es to domāju kā pozitīvu lietu. Filma tiešām liek sajust klasisko action filmu stilu.

Kā jau pēc manas jūsmošanas var nojaust, es iesaku visiem aiziet uz 3D kino lai šo filmu noskatītos. Tas patiesi ir tā vērts, un pat ja tev nepatīk zili cilvēki, bauda ir gandrīz garantēta.

Daudz zvaigznīšu. Savā žanrā noteikti klasika.

Sen neko neesmu rakstījis par filmām. Filmas protams tiek skatītas daudz un dažādas, sekos nelielas atskaites par tām dažām, kuras atceros.

(500) days of summer. Man patika, ja to ņem kā standarta romantisko komēdiju. Tāda atšķirīga, nopietnāka, interesanti noformēta, plus man patīk Zooey kā aktrise un kā meitene.

Funny People – droši vien filmas idejas pametējs to noformulēja vienā teikumā “Divi komiķi – veiksmīgs biezais, un neveiksmīgs lūzeris – satiekas un mācas viens no otra kļūdām”. Nekādas dižās domas te nav, bet nu komēdija tā arī īsti nav. Dramēdija nedaudz. Ir tur joki, bet es nezinu, man ne pārāk. Nepavelkos uz Apatova filmām. Patika tikai daži tēli, daži joki.

State of Play – noteikti viena no filmām, kuru aizmirsīšu jau pēc dažām dienām, jo stils viņai ir tāds nenormāli līdzīgs desmitiem citu redzētu filmu. Krimiķis, interesants stāsts, interesanti skatīties, bet ne vairāk kā kāda seriāla sērija – patika, bet oskarus diez vai kāds pasniegs.

Up – ļoti patika multene. Man šausmīgi sabēdina stāsti par to cik ātri paskrien dzīve, un ka mēs to visu palaižam garām sīkumos un ikdienišķās problēmās, tāpēc filmiņas sākums bija tāds nedaudz nospiedošs (kas gan nav slikti). Patika tēli, patika animācija, būtībā viss patika. Viena no pēdējo gadu labākajām datormultenēm noteikti (looking forward to Mr.Fox though!).

Vakar skatijāmies tādu filmu Knowing. Tur spēlē Nicolas Cage, un pēc sižeta apraskta šķita ka tā būs tipiska darba dienu vakara filma, kad negribas nomocīt sevi ar kādu spiedošu drāmas gabalu svešvalodā. Tāda, kuras IMDB parasti stāv ar sešām zvaigznītēm – default filma.

Patiesībā izrādijās labāk, un kopumā es teiktu ka man filma patika. Labākā tās īpašība bija sižeta sadalījums – netika muļļāta viena tēma, sākumā ir stāsts par tēva/dēla attiecībām un par skolām, tālāk parādas mistika ar skolā izvilktas laika kapsulas saturu, tad parādās dīvaini cilvēki kas izseko, tad smuki vizualizētas katastrofas, tad bībeles sižets, tad beigās pasaules gala draudi – īsi sakot lietas, katra no kurām varēja tikt izstiepta filmas garumā.

Protams filmai ir dažas lielas problēmas. Sākumā es to gribēju nosaukt par sižeta caurumainību un neatbildētiem jautājumiem, bet es tā padomāju – un šķiet sapratu kur tieši šie caurimi radušies. Ir nojauta, ka sākotnējais papīra variants bija tīri loģisks, bet tiem kas atbildīgi par naudiņām likās pārāk vienkāršs un tie nolēma meitenīti uztaisīt par izpūrušu Sadako līdzinieci, sekojošos onkuļus par bailīgiem melniem frīkiem (lai gan beigās iznāk ka meitenītei ne no kā nebija jābaidās, un onkuļi nebija sliktie) un visādas tādas liekas “fīčas” kas noteikti patiks jaunajiem tīņu skatītājiem. Īsi sakot kā parasti scenāriju ir pagraizījuši, izņēmuši ārā “garlaicīgās” daļas, a’la “we need more action, we need scary guys with guns, we need more explosions! (even if it doesn’t make ANY sense in the end).

Bet nu kā jau es teicu – darba dienas vakaram varu ieteikt.

Nu jā, un lai arī parasti es cenšos neatklāt nekādas sižeta detaļas – beigas šai filmai nav tipiski laimīgas, kas ir savdabīgi.

Star Wars mūsdienās noskatīties nemaz nav tik vienkārši kā jebkuru citu filmu, pat ja tā ir sešās daļās neskaitot animētos starpnotikumus, jo, redzi, George Lukas ir savdabīgs režisors. Viņš filmām pieiet ar sirdi un dvēseli, un katrā no filmu pārizdevumiem (kino, vhs, laserdisc utt) viņš izveic nelielas izmaiņas, dažreiz pat visai lielas izmaiņas, un beigās kamēr mēs nonākam līdz atjaunotajai mūsdienu HDTV versijai, salīdzinoši ar orģinālo Kino variantu, filma jau ir krasi mainījusies.

Tāpēc man nācās veikt nelieli izpēti lai saprastu, kam īsti pakļauties – pjūristu viedoklim, vai George Lukas viedoklim.

George Lukas, kā izrādās, paskaidro šo ņemšanos šādi – Star Wars nekad nav ticis pabeigts. Ja agrāk viņa priekšā stājās dažāda veida ierobežojumi, nauda, laiks, tehnoloģiskās iespējas – tad tagad viņam ir iespēja šos šķēršļus apiet, un izveidot filmu tā, kā viņš sākumā bija iecerējis. Viņš apgalvo, ka ar laiku, sākotnējās versijas tiks uzskatītas par agrīniem uzmetumiem (early draft), un galējais variants vēl iespējams tikai top. To viņš salīdzina ar mākslinieku, kura gleznā līdz šim visi ir ieskatījušies pār viņa plecu, kamēr tā top. Interesanti, ka Blu-Ray variantā šīs filmas joprojām nav iznākušas, un runā, ka Lukass esot pat teicis ka viņš vecās filmas nepārizdos uz Blu-Ray kamēr nebūs pieejamas tehnoloģijas kas ļautu viņam viest izmaiņas kādas viņs ir iecerējis. Interesanti kādas tās ir?

Beigās autoram arī noticēju, jo godīgi sakot man ir vienalga ko tie trakie fani domā. Jāskatās kā autors ir paredzējis.

Filma kopumā man ļoti patika, ar visu to ka tas ir žanrs ko ikdienā “nelietoju”. Protams, ar netrennētu aci un nepareizu noskaņojumu skatoties, filma var šķist naiva, sasteigta un nerealistiska lērumā aspektu, bet tā to nedrīkst uztvert. Tāpat kā mēs neskatamies Disneja multenes, ieplēšot acis par neiespējami runājošajām pelēm, tā Star Wars nedrīkst skatīties piekasoties visādiem sīkumiem, kurus gan bez šaubām tāpat jebkurš īstens Star Wars fans atspēkos trīs sekundēs.

Versija kuru mēs skatījāmies bija fantastiski atjaunota ar naža asmeņa cienīgi asu attēlu un lielisku detalizāciju, visā savā High Definition burvībā, neskatoties uz to ka pirmā ceturtā daļa ir 1977. gada (kas arī jāņem vērā domājot par tehniskajām iespējām tajos laikos).

Tāpat uzreiz jāpiemin, ka skatīties šo filmu laikam tomēr ir iespējams tikai mūsu pasaules hronoloģiskā secībā t.i. IV, V, VI, I, II, III jo dažas lietas skaidras ir tikai ja ir redzētas “vecās” filmas. Vismaz pirmreizējai skatīšanai noteikti iesaku ievērot pareizo secību.

Jāsaka, ka mani ne īpaši pārliecināja Anakina motivācija trešajā daļā darīt to, ko viņs izdarīja, manuprāt notikumiem vajadzēja risināties citādā secībā lai tas būtu kaut cik pārliecinoši – zinātāji sapratīs, uz ko es tēmēju, citiem nevēlos sabojāt skatīšanos.

Sižets vecajās filmās likās nedaudz saraustīts, neskatoties uz tā jau pieklājīgo garumu, bet tas ir piedodami, kopumā filma tāpat neiegrimst nekādā diži sarežģītā sižetu labirintā, un beigās atbild uz visiem vajadzīgajiem jautājumiem.

Vispār, pateicoties Lukasa nelielajiem labojumiem, filma izmet lielisku loku un trešā daļa pievienojas ceturtajai tieši tur kur tam bija jānotiek. Milzīgs trīsdesmit gadu projekts, cepuri nost, par pacietību vien.