sapnis

Kā es nonācu pie šīs grāmatas, tas bija visai interesanti. Braucu autobusā, un pēkšņi prātā atskanēja vārdu kombinācija “Aldous Huxley”. Nekādi nevarēju atcerēties kas tas ir, nācās pēc tam googlē meklēt. 

Grāmata ir no tā sauktā distopijas žanra, līdzīgi kā 1984. un Laika mašīna. Tā vēsta par nākotni, kur visus cilvēkus attīsta “mēģenēs”, visi jau kopš embrija stadijas tiek sadalīti klasēs no “semi moron” līdz “double alpha plus”. Visiem tiek ar sapņu hipnozi iemācīts mīlēt savu darbu, savu vidi un visus apkārtējos. Šajā pasaulē nav bēdu, nav vientulības, bet nav arī ģimenes, mīlestības un skaistuma. Viss ir perfekts, bet kopīgs. Atšķirībā no nenormāli drūmās 1984., kur nedrīkstēja sapņot vai gribēt – Brave New World pasaulē neviens nevēlas sapņot vai gribēt, jo kopš dzimšanas ir ieprogrammēts naids pret vēsturi un grāmatām un dzīvi jau tā uzskata par perfektu. Un tas šeit izraisa vājprātīgu bezcerības sajūtu. Visiem ir labi savā ierobežotajā utopijas pasaulē. Nav problēmu, nav arī sapņu. Vienkārši! Visiem ik pa brīdim iedod narkotikas, ja nu tomēr darbā gadās kāda ķibele un vajag nomierināties, bet būtībā – neviens pat netiek sodīts, jo neviens nemaz neko nevēlas darīt nepareizi (jo nezin kas tas būtu).

Īstenībā grāmata esot parodija gan par distropijas žanru, gan tā laika (trīsdesmito sākums) amerikāņu sapni. Pārsvarā to ir grūti lasīt, un viņa bieži makes no sense. Vismaz sākumā. Uz beigām parādās filozofija par to kāpēc šī sistēma ir tik perfekta, un tur vismaz paliek interesanti, jo taisnība ir visos punktos. Bet cilvēkam dabā ir tieksme pēc ciešanām, un ja viņam ir dota izvēle, tas labāk izvēlas ciešanas nekā sterīlu perfektu pasauli bez sapņiem. Priekš kam sapņi ja jau viss ir? Nav problēmu, neviens nenoveco, sekss ir ar visiem ko vēlies, jo tā ir sabiedrības norma mainīties ar partneriem. Ja nav problēmu, nav nekādas dzīves. Patiesībā arī parodija par utopijām un paradīzēm. Lenona faniem varētu patikt redzēt kā tad reāli izskatītos tā vide, par kuru ir Imagine dziesmā. Nekādu problēmu, nekādu bēdu.

Idejiski, grāmata lieliska, bet sarakstīta haotiski un sižets visai neinteresants, ar blāķiem apziņas plūsmas cienīgu murgu un šekspīra citātu.

Hakslijs esot iespaidojies no Zamjatina grāmatas “Mēs” lai gan pats noliedz ka būtu to lasījis. Viņiem ar Orvelu pēc tam par to esot bijis strīds. Orvela grāmata iznāca vēl nedaudz pēc Hakslija, un Brave New World beigās ir publicēta vēstuļu sarakste Hakslijam un Orvelam.

Interesanti, ka Haklijs raksta, ka nespēj iedomāties, ka Orvela sistēmas valsts kurā doma tiek uzspiesta ar varu, varētu pastāvēt ilgi, un būtu sacelšanās. Nāktos pielietot sistēmu kā viņa grāmatā. Diemžēl tajā brīdī viņš nevarēja zināt, cik ilgi eksistēs padomju savienība.

Es personīgi laikam izlasīju tomēr zem desmit, jo vairāki no romāniem bija vairākos sējumos. Tiesa jāatzīst, šis man bija baigais popkultūras gads, jo izlasīju visus riebīgos kulta tīņu romānus (Twilight, Hunger games, Lost symbol) un tikai dažas normālas grāmatas (Heart of darkness, Hear the wind sing, Battle royale). Turklāt nožēloju ka nepierakstu ko lasu, jo totāli nevaru atcerēties neko vairāk uz šo brīdi, lai arī zinu ka lasīju vēl kaut ko. Neskaitu ne-romānus kā to pašu Greatest Show.

Šī grāmata ir fantastiska. Tā ir neizsakāmi apjomīga, detalizēta un vienkārši uzrakstīta. Dotajā brīdī man ir sajūta, kā pēc ilgstošas miglainas un pelēkas ziemas būtu no rīta pamodies, un aiz loga ieraudzījis dzidri skaidras zilas debesis.

Pavisam noteikti Gratest Show on Earth par šo pasauli man ir iemācijusi daudz vairāk nekā 12 gadi skolā, kuros tā šķiet neko vispār neiemācijos. Te ir nosegta pilnīgi visa pasaule, sākot no elementārdaļiņu fizikas beidzot ar socioloģiju un antropoloģiju. Vienkārši fantastisks resurss, ja nevēlies iegūt vairākas augstākās izglītības konkrētajās jomās, taču gūt vispārīgu priekštatu par šīs pasaules fantastisko uzbūvi, noteikti iesaku izlasīt šo grāmatu. Masīvs, iedvesmojošs un nenovērtējams resurss. Vērtīgākais ko jebkad esmu lasījis.

Grāmatu ar sūtīšanu uz Latviju vislētāk var nopirkt šeit.

Dens Brauns ir kā uzkāries plašu atskaņotājs. Visu viņu grāmatu sižeti ir precīzi vienādi, vienīgais kas mainās, ir aptuvenā darbības vieta un cilvēku vārdi. Esmu lasījis visas viņa grāmatas, jo nenoliedzami, tajās ir arī interesanti vēsturiskie fakti, taču kopumā tas viss ir viens liels bullshit. Apolu vairāk tā nedarīt, un netērēt laiku uz kārtējo identisko tēlu komplektu.

Jaunā grāmata vispār ir ūdeņainas paģiras no visām iepriekšējām. Okei, es piekrītu – interesanti bija uzzināt par Vašingtonas arhitektūru, un dažādajiem interesantajiem simboliem tajā, taču daudz patīkamāk man būtu to visu izlasīt koncentrētā žurnāla rakstā.

Nu protams, es nevaru pārmest Denam, ka viņš grib nopelnīt naudu. Tas ir viņa darbs, gluži kā citiem darbs ir rakstīt tekstus Delmas margarīna tēla dziesmiņām.

Piecsimts lappušu garumā man atkal vajadzēja skriet pa diagonāli pāri piecreiz (nepārspīlēju, visās viņa grāmatās notikumi ir vienādi) lasītam sižetam, tikai lai salasītu interesantās informācijas drupačiņas par visādiem vēsturiskiem simboliem un celtnēm.

Protams, kā parasti, spriedze visu laiku velk uz priekšu un grāmatu ir grūti neizlasīt. Jebkurš to var. Dena Brauna triks ir rakstīt smieklīgi īsas nodaļas, ar uzpūstu intrigu katras nodaļas beigās, lai tu vienkārši nespētu grāmatu priekšlaicīgi aizvērt.

Un visas intrigas izrādās pārspīlētas un grāmatas beigās nekas netiek atklāts. Nu kā gan savādāk, nevar taču uzskatīt, ka autoram rokās ir nonākusi kāda iepriekš nezināma informācija. Nekāds pasaules gals nepienāk, nekādas mistērijas netiek atklātas, tā tas viss arī beidzas.

Ar teoriju par to, ka Bībele patiesībā ir masonu priekšteču rakstīts darbs ar paslēpto domu, ka cilvēks ir pats sev dievs, un ka viņš ar savām domām var taisīt brīnumus, ko viņš nedara un nav nekādu pazīmju ka viņs to darīs, jo tas viss ir tik tālu apšifrēts, ka nav cerību to izšifrēt ārā. Kas man tā arī netika skaidrs, priekš kam zināšanas dot no paaudzes paaudzē, ja neviens tās tā arī nekad neuzzinās? Teorija galīgā sviestā.

Jāizlasa beidzot Fuko Svārsts un jāpaņirgājas par Dena Brauna kultu.

Sekojot iesāktajai kulta grāmatu sērijai, pēc Pottera un Twilight izlasīšanas izlasīju arī pirmo Bada Spēles grāmatu. Ir iegādāta arī otrā daļa angļu valodā, bet to pagaidām lasa Nora.

Grāmata saistoša un man tīri labi patika, taču nekādi nespēju to nesalīdzināt ar Battle Royale filmu (ekranizācija), ko biju redzējis pirms vairākiem gadiem. Cik salasījos internetā, fanāti protams jebkādas līdzības noliedz, un sižetam ar to neesot vairāk kopīga kā ar Lord of the flies, Running Man vai citām aptuveni līdzīgām grāmatām/filmām.

Ko tur daudz, pasūtiju pats savu Battle Royale grāmatu un ņēmos salīdzināt. Atmiņā filma bija palikusi kā ļoti brutāla un asiņaina, tāpēc īpaši daudz no tās negaidīju.

Pagaidām, lai arī grāmatai esmu tikai pusē (tā ir nenormāli bieza), jau ir izveidojies visai konkrēts priekštats lai varētu salīdzināt.

Sižetu parametri ir vienādi. Totalitārs režīms, kas ik gadu izvēlas grupu ar jauniešiem, lai tos izvietotu slēgtā brīvās dabas teritorijā, kurā uzdevums ir vienkārši definējams – izdzīvos tikai viens. Dalībniekiem tiek izdalītas somas ar nejauši izvēlētiem ieročiem un pārtikas krājumiem, un tiek uzstādīti noteikumi, piemēram laika ierobežojums, metodes kā panākt lai visi nesēž uz vietas, bet pārvietojas. Abām grāmatām visas šīs lietas ir identiskas, arī tas, ka jauniešu nogalināšanai (spēlei kā tādai) nav nekāda reāla pamatojuma.

Taču ja parametri ir vienādi, tas nenozīmē ka grāmatas ir vienādas. Bada spēlēs jau no sākta gala tiek uzstādīts kurš ir galvenais varonis, un nav nekāds brīnums kad Ketnisa arī ir izdzīvotāja. Ketnisa reāli nevienu tā arī nenogalina, un citu dalībnieku nāves ir tikai fons viņas pārdomām, bēguļošanai, un protams augošajām jūtām pret vienu no dalībniekiem.

Battle Royale ir citāda grāmata. Šeit nav konkrēta varoņa, lai arī ir daži kuru stāstiem ir pievērsta lielāka uzmanība. Šī grāmata ir dziļāka, emocionālāka. Tā ne tikai nostāda katru tēlu kā eksistējošu mainīgo spēlē, tā katram tēlam velta daudz laika lai lasītāju ar to iepazīstinātu un emocionāli sasaistītu. Katram šeit ir savs stāsts, un tas reizēm dzen izmisumā, jo tik tiešām visu laiku jāapzinās, ka izdzīvos tikai viens. Arī nelielie romantiskie elementi šeit ir daudz spēcīgāki un parauj pat mani. Pavisam noteikti, šī grāmata ir lielisks romāns, pretstatā Bada Spēles lasās kā multenes romanizācija. Neteikšu ka Hunger Games ir sliktāka. Tā ir vienkāršāka, lineārāka, viendimensionāla. Optimizēta jaunākai auditorijai. Katrai no grāmatām ir sava vieta, neskatoties uz to, ka abas varētu būt sarakstītas sēžot tajā pašā vietā.

Battle Royale pagaidām ļoti aizrautīgi rauju cauri braucot sabiedriskajā transportā, un nevaru sagaidīt kārtējo mājup braukšanu lai tiktu tālāk.

Lasu interesantu grāmatu, kuru sarakstījis tāds kā ateistu pāvests (smejos protams) – Richard Dawkins, biologs un evolūcijas speciālists. Kā jau nojaušat, tā ir par evolūciju. Ļoti interesants materiāls, ļoti izglītojošs, jau pirmajās lappusēs iemācijos vairākas interesantas lietas.

Viņš starp citu ir medijos pazīstams arī kā Darvina rotveilers, un ir izteicies šādi: “In order not to believe in evolution you must either be ignorant, stupid or insane”.

Izklausās pēc agresīva slavas meklētāja, bet tik traki nemaz nav. Tomēr viens no atzītākajiem speciālistiem savā laukā.

http://en.wikipedia.org/wiki/Richard_Dawkins

Grāmatā ir vairākas interesantas lietas, piemēram tas, ka evolūcija ir skaidri pierādīts fakts, un to atbalsta pat lielākā daļa reliģisko līderu, tikai protams ar niansi, ka evolūciju ir palīdzējis virzīt šāds vai tāds garīgais superspēks. Vienīgie kas evolūcijas faktu apšauba ir mazizglītotā tautas daļa, uz kuru tad arī ir vērsta grāmata (tā jau šie to arī pirks, protams).

Par šo evolūcijas pierādīšanu tad arī ir šī grāmata.

Evolūcijas saprašanā viens no lielākajiem šķēršļiem cilvēkam vulgaris ir esenciālā domāšana, kas ir teju vai iedzimusi. Bērni esot esenciālisti. Tas nozīmē to, ka piemēram iztēlojoties parastu meža zaķi tev galvā ir viens konkrēts ideālā zaķa attēls – tāds kādu var redzēt bioloģijas grāmatās. Un tev nekādi nav saprotams fakts, ka uz šīs planētas nav divu vienādu zaķu, kur nu vēl ideālo grāmatas eksemplāru.

Evolūcija jau nenotiek dienas laikā, tā notiek ģeogrāfiskā laika ietvaros, kas cilvēka saprātam nav tik viegli aptverams. Gluži kā tu nepamani stundas bultiņas kustību analogajā pulkstenī, vai nepamani kā noveco cilvēks.

Tiek minēti visdažādākie piemēri no selekcijas pasaules līdz pat mūsdienu sugu atķirībām un līdzībām, un kā jau teicu – grāmata ir viegli lasāma, saistoša un ļoti izglītojoša.

Noteikti iesaku.

Te pa lēto var nopirkt. Kad es pirku, bija 2.5x dārgāk.

Jā jā, es atzīšos, es lasu “Krēslu”. Es esmu nenormāli deģenerējies un slims indivīds. Patiesībā, es gribēju izlasīt to, par ko tik ļoti jūsmo tik liels skaits cilvēku, un pats spriest. Kā zināms, ekranizācijas reti pilnībā atspoguļo grāmatā rakstīto pareizajos veidos.

Īstenībā tā arī ir. Grāmata ir sarakstīta ļoti īstos un vienkāršos teikumos, kas no vienas puses ir sākumā kaitinoši un smieklīgi, bet no otras puses – palīdz lielai daļai cilvēku, kas ikdienā grāmatas nelasa (face the reality) un tādejādi vismaz kādus cilvēkus piespiež lasīt.

Atšķirības filmā no grāmatas ir maz, lai gan lielas. Vismaz visas tās lietas, kuras man filmā nepatika visvairāk, grāmatā nemaz neeksistē, jebšu eksistē pavisam citā formā. Piemēram muļķīgās “ļauno vampīru” slepkavības ainas grāmatā nav, un patiesībā – arī paši sliktie vampīri grāmatā ir pavisam atšķirīgi tēli. Bet es varu iedomāties, ka naudas devēji filmas veidotājiem vienkārši pieprasīja vairāk krutuma un bling-bling.

Kopumā grāmatā sižeta ir tikai nedaudz vairāk nekā filmā, un tas savukārt dod to “izlasīju vienā vakarā” efektu, ko daudzi piemin.

Neko baismīgi sliktu negribu teikt, jo saprotams kāda žanra grāmata šī ir, un kāda ir tās primārā auditorija – to ko viņa vēlējās panākt, viņa panāk visai labi.

Kopumā – lasāms sapņaini romantiskais gabals, tomēr ievelk. Es jau tūlīt būšu izlasījis jau otro daļu, un pārējās vēl priekšā. Pēc apdullinoši sarežģītās angļu valodas “Heart of darkness”, šis ir patīkams atvaļinājums saprātam un apziņai.

Kādu laiciņu atpakaļ es rakstīju, ka jūsmoju par Lato Lapsas ceļojumu grāmatām. Jūsmoju gan nevis par rakstīšanas stilu, jo tas man liekas ļoti haotisks un saraustīts, bet par Lato pašu, viņa uzdrošināšanos, un neiespējamajām idejām. Tiesa, pēdējā viņa “Brīvības Grāmata” lasās daudz vieglāk, un iespējams viņš stilu ar laiku izkops, un viņa grāmatās sižets iegūs kādu hronoloģiju, jo patlaban viņs lēkā pa man nesaprotami sadalītām tēmām. Vairāk gribētos lasīt ceļojuma gaitu hronoloģiski, ar vēsturiskajiem faktiem iestarpinātiem atbilstošās vietās.

Ļoti gribēju atrast līdzīgu ceļojumu grāmatu, bet tādu kur ne tikai ir aprakstītas interesantas vietas un netradicionāli ceļošanas veidi, bet arī tādu, kas būtu viegli lasāma, aizraujoša un visādi citādi perfekta.

Es šādu grāmatu esmu atradis. Pavisam nejauši, rakājoties Jāņa Rozes grāmatnīcā pirms braukšanas uz Dallasu, es to pamanīju, un pats īsti nesaprotu kapēc – nopirku.

Šī grāmata ir ģeniāla visos aspektos.

Autors strādā The Daily Telegraph un ir izdomājis sekot kāda sava “kolēģa” vēsturiskajām gaitām – Henry Stanley, kas arī strādāja šajā avīzē, 1870. gadā atrada Kongo upes izteku, un sekoja tai, cauri milzīgajai Kongo valstij, kas izmēra ziņā ir tuva visai rietumeiropai. Kongo pārsvarā klāj necaurejami džungļi, kuros nu jau mīt vairs tikai iezemiešu ciltis un dažādi ekstrēmistu grupējumi, kas brīvajā laikā nodarbojas ar slepkavošanu (vairāk kā 1000 cilvēku tur mirst katru dienu no nedabiskiem cēloņiem). Lai arī grāmatas autors iepriekš bija strādājis Irākā un Afganistānā, visi ar ko viņš konsultējās, teica ka vientuļa ceļošana vienkārši nav iespējama.

Tim Butcher pirms sava ceļojuma ir iepazinies šķiet ar visu pasaulē nodrukāto literatūru kurā pieminēta Kongo, un ar visiem interesantākajiem vēstures faktiem informē lasītāju papildus sava ceļojuma atstāstam, kas ir ne mazāk aizraujošs kā labākie Žila Verna ceļojumu romāni.

Apbruņojies tikai ar pāris tūkstošiem dolāru savos zābakos, un mugursomu, kurā sabāztas pāris vārīta ūdens pudeles, Tims trīcošām kājām dodas iekšā nezināmajā valstī, kur nav ceļu, nav civilizācijas, un kur vienīgie baltie cilvēki dzīvo ar helikopteriem pieejamās spēcīgi nodrošinātās Apvienoto Nāciju mītnēs.

Grāmata ne tikai pastāsta par ceļojumu pa traģēdiju plosīto valsti, bet arī saprotamā veidā izskaidro kāpēc Āfrika ir tieši tāda kāda viņa ir (galvenokārt pateicoties kolonizatoriem).

Fantastisks must-read.

Šodien kāds no PV darbiniekiem bija izdomājis izspēlēt ļaunu joku un uz peak-hour atsūtīt īso vilcienu. Rezultātā visi saspiedās kā marinētas kukurūzas bundžā un es pie sevis nolēmu nākamo nedēļu tomēr braukt ar velo. Itkā jau biju iesācis, bet šonedēļ mani pierunāja iegādāties 5 dienu vilcienkartiņu.

Vēl vakar iegādājos pāris Vladimira Megrē grāmatas par viņa itkā-notikušo tikšanos ar sibīrijas mežā dzīvojošo meiteni Anastasiju, kas ir vairāk kā neparasts tēls. Grāmata ir interesanta, bet brīžiem kaitina autora cenšanās man pierādīt cik viņš agrāk bijis stulbs, visu laiku pieminot dzerstiņus un atkritumu mešanu mežā, kas viņam šķitusi neatņemama jebkura cilvēka dzīves sastāvdaļa. Citādi – pārāk dīvaini, pagaidām nesaprotu ko domāt. Izdarīšu secinājumus pēc izlasīšanas.

Jautājums publikai – neskaitot acīmredzamos līdzbraucējus, varbūt kādam ir aizdodamas kādas Lonely Planet, DK vai Rough Guide grāmatas par Čehiju, Slovākiju, Austriju, vai Vāciju (Bavāriju konkrēti)? Būšu ļoti pateicīgs.