sapnis

Īstu aukstu ziemu ar daudz sniega es atceros tikai sen agrā bērnībā. Droši vien tad arī sniega bija vairāk, jo es pats biju mazāks izmērā. Tas pats ar vasarām – pēdējos gados karstuma ir bijis maz, un uz īsu periodu. Nedēļa, divas – un tās pašas es parasti palaidu garām, atrodoties kādā tālākā valstī. Sanāca, ka siltu vasaru gadījās neredzēt gandrīz nemaz. Nezinu, kas ir noticis šogad, bet manā atmiņā šis noteikti ir gan karstākais, gan aukstākais gads. Ziemā sniega bija metriem, autobusu pieturu zīmes nereti bija ierakstas sašķūrētajās kupenās, pēc tam papildus tam visam vēl uznāca mīnus 25 grādu sals, kas brīžiem nokrita vēl zemāk, sasniedzot rekordzemus -34C.

Mēdz teikt, ka pēc aukstas ziemas nāk karsta vasara, taču neesot nekādu pierādijumu, ka tā būtu patiesība. Arī statistika par to liecina. Taču ne šogad.

Šovasar mēs dzīvojam tropos. Liels gaisa mitrums un virs 30C temperatūras ir ikdiena. Atceros Aprīlī eiropas galvenā meteoroloģijas organizācija paredzēja ziemeļeiropai aukstu vasaru. Kļūdijās. Pagaidām rekords ir +35C. Bieži vien ēnā novēroju +32C tā kā tas nav izolēts uz mistiskām meteostacijām laukos.

Interesanti kāds laiks mūs sagaida nākamajā ziemā. Pierakstu šīs lietas, jo bieži vien aizmirstas cik grādu kurā vasarā tad bija. Katrā ziņā, vismaz manā atmiņā šis ir gads ar viskrasākajām temperatūras izmaiņām.

Brīvdienas pagāja visai pelēcīgi, jo laiks bija reti riebīgs, slapjš un miglains, turklāt visi draugi un paziņas bija pamanījušies notīties kur nu kurais, atstādami mūs ar Noru vienus mājās. Īpaši svētdien.

Sesdien bijām aizgājuši uz dabas muzeju, kurā ir GEO sponsorēta foto izstāde – dažas bildes tīri jaukas, bet izstaigājām ļoti ātri un tad devāmies man nopirkt melnu samtu priekš fotogrāfiju fona. Rezultātu var redzēt Flickr (Made ir Andreja un Zanes meita, ne manējā ;).

Vakarā noskatījāmies tīri jauku filmu The Visitor, kas ir par ASV drošības un imigrācijas politikas bezcerību. Stāsts ir par vīrieti, kurš, atbraucot uz savu Ņujorkas rezerves dzīvokli, atrod tur mitinošos Sīriešu/Senegāliešu pāri, kuriem dzīvokli “izīrējis” kāds mistisks Ivans. Viņi lēnām sadraudzējas, līdz atnāk imigrācijas policija un visu izjauc. Ieliku 4/5 – noskaņu filma.

Svētdiena pagāja visai drūmās noskaņās, jo tipiskā Svētdienas stilā pusi dienas pavadījām domājot ‘ko lai šodien dara’, un visu laiku atdūrāmies pret slikto laiku un nespēju saņemties iet kaut kur ar kājām. Beigās nolēmām pabeigt skatīties Friends desmito – pēdējo sezonu. Pēc desmit sezonām tās beigas ir baigi depresīvās, zinot ka vairs turpinājumu nebūs, un vispār tāda tukšuma sajūta, īpaši jo šādā pelēkā dienā. Apzināties ka normālie cilvēki šo seriālu skatījās desmit gadus …

Lai tur vai kā, saņēmāmies vismaz aizstaigāt uz patālāku veikalu pēc gardumiem, lai izkustinātu kājas, un paelpotu svaigu gaisu.

Beigās noskatījamies arī The Dutchess par kuru es biju visai vīlies – ne būt ne slikta filma, bet arī nekāda īpaši atminamā. The Other Boleyn Girl man patika daudz labāk. Šī bija pieklājīgi uzfilmēta epizode no vēstures, bez jebkādām īpašām pieminēšanas vērtām odziņām. Ieliku 3.5/5.

Nu jau arī vakars bija klāt, un bija laiks iet gulēt.

Prātā nāca lielas un smagas domas par eksistences jēgu, par to, ka bieži vien neatceros ko darīju divus weekendus iepriekš, par to ka iespējams vispār tādējādi neatcerēšos pusi mūža, un ka vispār vajag darīt tikai lietas, kuras pašam ir prieks atcerēties. Tas viss mani noveda tādā kā depresijā un kaut kā lēnītēm aizmigu.

Nu jā, tagad jau vismaz nedēļu braucu uz darbu ar velosipēdu un šodien sāku sajust to ikgadējo sajūtu kas rodas pēc velosezonas atsākšanās – muskuļi sāp un sāk mosties. Baisi interesanti ka ‘pavasaris’ ir iestājies Februāra vidu kad tradicionāli ir aukstākais gada laiks. Kā tad bij, šogad laikam aukstāks par mīnus pieci bija tikai piecas dienas? Es gan nekādā gadījumā to nevēlos novelt uz Klimata Maiņu (tā pareizi ir jāsauc Globālā Sasilšana), bet norādes jau galu galā sen tiek bāztas mums sejā, interesanti kurš būs tas brīdis kad cilvēks pateiks “beidziet, tiešām laikam tas notiek”. Klimats gan ir ļoti sarežģītu procesu rezultāts, un viens Februāris bez sala nav nekāds rādītājs, bet es kautkā vairāk sliecos uz to ka tā nav tikai nepatīkama sagadīšanās, drīzāk ‘nepatīkama patiesība‘.

Dienas jautājums – vai tev nav tāda sajūta ka klimats un gadalaiki pabīdijušies, atšķirībā no sensenajiem laikiem?

Šodien pirmo reizi pēc lielā pārtraukuma uz darbu braucu ar velosipēdu. Temperatūra nedaudz zem nulles, asfalts klāts ar plānu sarmas kārtiņu kas patīkami kraukšķ, izņemot vietas kur ienaidnieks sētnieks sakaisījis sāli. Tajās vietās neiet neviens – ne es ar riteni, ne cilvēki kuriem rūp savi apavi. Aukstais gaiss nedaudz kož vaigos kad uzmanīgi ripinos lejā no vanšu tilta, ik pa brīdim pametot skatu pa labi uz oranžīgo debesmalu.

Bet kas ir pats interesantākais, es atkal varu novērot dzīvi rīgas ielās un aizmirst par miegošanos vilcienā vai tantes lamāšanos trolejbusā.

Šodien piemēram redzēju BMW Z4 roadster ar izsistiem sānu stikliem un izzagtu magnetafonu. Un pēc pārsimt metriem – Audi ar izsistu stiklu. Vēl redzēju pusnojaukto Hokeja/Sporta ēku (uz sitiena neatceros kā sauc) starp Tērbatas un Barona ielām. Cik jauks rīts!

Par ko rakstīt blogā? Par ko vispār cilvēki mēdz rakstīt? Un kam tāds blogs ir vajadzīgs? Interesanti, es teorētiski rakstu šo blogu jau vismaz piecus gadus, bet joprojām man nav skaidrības kapēc es to daru. Iespējams cilvēkam ir kāda iekšēja vēlme darīt pasaulei zināmu – redzat, es te esmu! Arī esmu cilvēks un arī man ir intereses un nodarbes. Tāds kā maziņš egoismiņš, vēlme izrādīties. Read the rest of this entry »

Es ilgojos pēc vasaras. Pēc vasaras kurā nav mākoņu, ir tikai 30 grādu siltums ēnā, un vienīgais kas pasargā no pārkaršanas ir nelielas vēsmas kas parādās reizēm, netraucējot. Kur palika visu solītā karstākā vasara vēsturē? Iespējams dzīvojoties pa tropiskajām valstīm man ir mainījusies uztvere, bet to kas tagad ir ārā es par vasaru nespēju nosaukt. Man no rītiem jāvelk jaka, un visu laiku jāsatraucas ka neizmirkstu lietū. Ir oktobris? No rīta bija 13 grādi.

Nu kur vienā dienā ir redzētas šādas te temperatūras izmaiņas ar teju 23C amplitūdu? Uz mēness vai tuksnesī? Nē – šodien Rīgā:

Manuprāt šodien bija aukstuma rekords. Tik auksti sen sen nebija bijis. Visa seja nosala, pilnīgs ārprāts! Pa radio teica -20C, bet nu es nezinu – man termometra diemžēl nav.

Jocīgi, bet pēdējā laikā tieši nav ko teikt. Saits pārvērties par tādu kā amatiera filmu lūriķa wannabe recenziju krātuvi. Varbūt esmu degradējies, vai palicis slinks. Ko es varu pateikt? Stāsts par pusgatavo virtuvi visiem ir zināms, tā būšot nākamās nedēļas beigās (have heard that before). Pabeidzu lasīt Lato Lapsas “Deviņas Āfrikas”, kas, ja neskaita to ka ir ļoti haotiski uzrakstīta un pilna ar gramatikas kļūdām, patiesībā ir informācijas pārpilna un diezgan interesanta grāmata. Vēl pēc Pirates of Silicon Valley noskatīšanās tagad iesāku lasīt iWoz, kas ir burvīgi uzrakstīta un noformēta (pilnīgs kontrasts). Pēc tās plānoju iesākt Dienas grāmatu sēriju ar visiem tiem klasiķiem. Mūziku kautkā ārpus mājas neklausos, jo austiņai noplīsa mīkstums un tagad no ebay gaidu rezerves daļu. Pagaidām izskatās ka esmu piekāsts, bet tad jau redzēs. Darbā pagaidām daudz darba pēc divām slimošanas dienām, bet darbs jau man patīk – garlaicība ir tā kas mani kaitina. Taisu South Africa pasākuma lapu, nezinu vai pats braukšu, bet tad jau redzēs. Ceru ka ziema tuvojas beigām un tā arī pazudīs nesākusies. Lai ar riteni var braukt :)

Tie kas vēl nezina, tiem varu atklāt ka pēdējās dienas esmu kļuvis par kāda Čehu mūziķa dziļu cienītāju. Stāsts tiem kas vēl nav klausījušies manu piedzīvojuma atklāstu ir sekojošs – bijām Aušvicas (Osviecim) koncentrācijas nometnēs, kas maigi izsakoties ir drūms un neaizmirstams pasākums.

Tajā dienā Polijā plosījās sniega vētra, ik pa brīdim putinot tā, ka fotoaparātu es piesedzu ar informatīvo bukletu, pārmaiņus noslēpjot to pavisam. Braucot mājup, noskaņojums automašīnā bija atbilstoši kluss. Mūsu Indonēziešu draugs ik pa brīdim apvaicājās vai ārā plosošās vētra jau ir ‘liels siegs’ vai tikai ‘normāls sniegs’. Bija jau iestājusies tumsa, un sniega putenis sasniedzis apmērus kad vairs nevarēja saskatīt ne ceļa zīmes, ne automašīnas ne arī ceļa malas – šoseja burtiski sniegā ierakta. Tad arī viņam paziņojām ka sniegs ir sasniedzis Liela sniega apjomus, bet ne par to es iesāku rakstīt.

Par to ka palūdzu noņemt skanošos vācangliskos mūziķus un uzlikt kādu Čehiskāku izpildītāju – mūsu šoferis bija cits mans draugs – no Čehijas. Pabeidzis stāstu kas atbildēja manu jautājumu par viņa viedokli Čehijas/Čehoslovākijas jautājumā viņš uzlika kādu vietējo mūziku un mēs turpinājām klusi braukt dziļāk melnbaltajā ziemā. Fonā burvīgajai mūzikai mans Čehu draugs sāka skaidrot dziesmu vārdus un lauzītā angļu valodā tulkot tos.

Ir grūti izskaidrot šo burvīgo, pat sirreālo braucienu, kad ārā pa logu ir tikai balti punktota melna siena, galvā ir piedzīvotie spligtie nometnes attēli, lielākā braucēju daļa klusi čuč (vai arī pie sevis pārdomā redzēto) un klusi skan brīnišķīga, nedaudz bēdīga mūzika, kuras skaistos vārdus man tulko cilvēks no piektās valsts šajā piedzīvojumā. Indonēzietis, Čehs, divi Latvieši un Krievs (pēc pases) – visi vienā mašīnā Polijas mazpilsētā, ceļā atpakaļ uz mājām. Un viņš – klusi turpina dziedāt par plaisu starp pasaulēm, par ēnu kas krīt mūsu dzīvēs, par pārdzīvojumu, skaistumu un tik daudz ko citu.

Vienīgajam man zināmajam šīs lappuses lasītājam kas arīdzan ir Čehu pazinējs, došu vienu iespēju minēt ko īsti mēs klausījāmies tajā sniegainajā naktī.