Tikko atgriezāmies no Lapmežciema, kur bijām aizbraukuši paskatīties debesīs. Vēls un miegains. Smukas krītošās zvaigznes. Tik tīras debesis tikai kā minimums tādā distancē varēja atrast, jo gaismas piesārņojums sniedzas līdz aptuveni Engurei.
Tā sagadījās, ka labi cilvēki no INDEX CAFE, kurā ir garšīgas maizītes un superīga kafija (nē, man nelika to rakstīt), piedāvāja izvietot 40 gab fotogrāfiju savās telpās.
Droši variet iet apskatīties bildes no mūsu ceļojuma. Nekas briesmīgi ģeniāls tas nav, es neuztveru to kā izstādi, drīzāk kā iespēju mazpazīstamam amatierim parādīt savas bildītes offlainā.
Index Cafe atrodas uz Brīvības ielas, blakus Saktai, atrašanās vietas karte ir šeit. Bildes tur varēs apskatīt vēl vismaz arī nākamnedēļ.
Papildināts: Agris raksta, ka neko tādu nav novērojis. Iespējams manā sistēmā ir kāda problēma. Centīšos noskaidrot.
Aperture māk eksportēt bildes dažādos izmēros. Ir predefinēti izmēri, kā arī iespējas mainīt Presetus:
Izvēlos Export -> JPG Fit within 1024 un saglabāju. Tad, izvēlos Export -> Original (vai arī Edit with Photoshop) un atveru Photoshop, samazinu līdz 1024 un salīdzinu (spied uz bildes un skaties šķīvja malu):
Tik riebīgu rezultātu man neizdevās Photoshop pat izvēloties Nearest Neigbor algoritmu, kas ir briesmīgākais no pieejamajiem. Nezinu kas tur par vainu, bet neiesaku izmantot Aperture samazināšanai. Tad labāk kādu bezmaksas utilītu kas māk darboties ar Lanczos3 algoritmu.
Nedaudz uzlabotais D90 gatavs doties kaujā, ar GPS un milzu baterijas paku.
Ieradies mans ilgi gaidītais GPS adapteris priekš fotoaparāta. Izskatās aptuveni šādi:
Kad šāds te ir pieslēgts, tad bildējot automātiski bildēm piesaistās lokācijas koordinātes, un pēc tam bildes ielādējot datorā nav jālauza galva kurā no ceļojumā apmeklētajiem miestiem tas viss ir bildēts. Īpaši noderīgi garos ceļojumos. Importējot bildes iekš Aperture bildes jau automātiski uzliekas uz kartes, vairs nav jāņemas ar track un pielāgošanu:
Rakājoties pa ieskenētajām vecajām bildēm, atradu bildi kur redzams trīsgadīgs es, un mans onkulis, kas demonstrē man Macbook Air. Bilde nopietni nav fotošopota, un patiesībā tas droši vien ir kāds cepumu kastes vāks.
Īstenībā Olivers tas nav, to var redzēt pēc šikajiem antīkajiem ratiem. Baigi līdzīgs gan. Vakardien saņēmu visas saskenētās vecās filmiņas. Secināju ka krāsainās filmiņas jāskenē iekšā laicīgi, jo tās noveco. Bildītes protams noveco ātrāk, bildītes no šīm filmiņām ir palikušas visas blāvi sarkanas un cilvēkus gandrīz nevar atšķirt, taču arī filmiņas ir visai dīvainās krāsās. Šis attēls gan ir labākais piemērs, ir daudz sliktāku. Un melnbaltās filmiņas, kā jau sagaidāms, nenoveco vispār. Viena no filmiņām ir no piecdesmitajiem gadiem, glabāta nekādos ne sterīlajos apstākļos, un viņa ir pilnīgi normāla, pieņemu ka tāda pati kā toreiz.
Un bildē esmu es.
Skaistums. Beidzot pie manis. Ražots 1983. gadā, Japānā.
Kaifīgākā skaņa pasaulē ir filmiņas klikšķis to iztinot, kad tā nolec no spoles. Attēlā gan lieku iekšā jau, Ilford vietā krāsaino Ektar 100.
DSLR kameras vienmēr ir izcēlušās ar savu lielisko baterijas dzīvīguma ilgumu. Atstāj ieslēgtu kaut nedēļām ilgi – baterija tērējas tikai kad skaties bildes, vai spied fotografēšanas pogu. Diemžēl tas ir mainījies, un jaunajām kamerām ir iemontēta tāda ļoti nepatīkama LV poga, kas var samaitāt visu garīgo.
LiveView režīms ļauj uz ekrāna redzēt to, ko redz sensors, izmantojot kameru kā tādu parasto ziepīti (spogulis ir pacelts visu laiku, līdz būsi sadomājis ko bildēt). Šis režīms ir ļoti lēns un kaitinošs, ja nu vienīgi kad to izmanto filmēšanai (kas arī ir briesmīgi kaitinoša uz DSLR kamerām).
Un tad nāk lielākais trūkums. Somā bāžot fotoaparātu netīšām nospiedīsi LV pogu to nepamanot, un pēc pāris stundām brīnies, kāpēc aparāts vispār neslēdzas iekšā – liels paldies, vēja māt, baterija tukša. Lādētājs palika mājās, un rezerves nav.
Te nu mācība, nopērc rezerves bateriju, un vadā līdzi lādētāju, ja no mājām būsi prom vairākas dienas.
