sapnis

Interesanti, vai tie ir tie undulatus asperatus, vai tikai kas nedaudz līdzīgs?

Ir jau pagājis laiks kopš pirmajām diskusijām par ģenētiski modificēto pārtiku, un nu jau šķiet lielākā daļa par ĢMO ir visai informēti. Dažos veikalos pat parādijušās melnas bultas ar norādi “SATUR ĢMO” lai cilvēkiem būtu dota izvēle.

Bet šoreiz es negribu rakstīt par to, ka ĢMO veidošanas tehnoloģijas vēl ir pārāk jaunas un nepārbaudītas, lai ar tām eksperimentētu uz tautu atvērtajā tirgū. Šoreiz par citu problēmu.

Patenti.

Pirms dažām dienām izlasīju kārtējo fantatisko rakstu par šo tēmu, un sadomāju uzrakstīt nelielu izvilkumu.

Gēnu modifikācija ir jauna zinātne, ĢMO kultūru veidošana droši vien ir viens no mūsdienu zinātnes lielākajiem sasniegumiem. Būtībā sasniegums ir tik liels, ka pārtikas industrijas magnāti ir sākuši dalīt naudu un nevēlas gaidīt testu rezultātus – vienkāršāk ir sākt pelnīt jau šodien.

Patiesībā bizness griežas ļoti labi, un konkrēti vienai kompānijai – Monsanto.

Šī kompānija eksistē jau aptuveni simts gadus, un sāka savu biznesu ar dažādu ķimikāliju ražošanu. Visādas gumijas, saharīnus, indes – visu ko ražoja. Pat Vjetnamā lietoto Agent Orange indi, kas tika lieta virsū mežiem lai tos iznīdētu, un Vjetnamiešus vieglāk būtu ieraudzīt no lidmašīnām.

Šodien Monsanto pieder 90% pasaules ĢMO tirgus, kā arī tā ir lielākais pasaulē sēklu ražotājs. Monsanto ražo arī Latvijā zināmo Roundup pesticīdu.

Monsanto iegulda lielu naudu ĢM tehnoloģijās, un viņi to pavisam noteikti vēlas atpakaļ. Pērkot sēklas no Monsanto, pircējam obligāti jāparaksta līgums, ka sēklas viņš izmantos tikai pats, nevienam tās nenodos tālāk, kā arī nesaglabās nākamajai sezonai. Tas protams ir pret jebkādām iepriekšējām zemnieku un lauksaimnieku tradīcijām, kur daļa no ražas tiek izmantota nākamā gada sēklām. Kāpēc gan – tikai vienu reizi pārdot sēklas nav Monsanto interesēs, sēklas ir jāpērk katru gadu. Lai kontrolētu līguma izpildi, Monsanto ASV vien nodarbina tūkstošiem aģentu-spiegu, kas infiltrējas fermeru sanāksmēs, un ziņo ja kāds zemnieks saglabā Monsanto pārdotās sēklas nākamajai sējai.

Bieži vien apvainojumi nav pietiekami pamatoti, vai pat ir ļoti kļūdaini, jo gadās aģentu pie durvīm sagaidīt arī tiem, kuri neko nav pārkāpuši, vai sliktāk – pat nekad nav lietojuši Monsanto produkciju. Neviens vien uzņēmums ir bankrotējis, jo nācies stāties pretī neizsmeļamajam Monsanto makam tiesas priekšā. Bieži vien līdz tiesai nemaz nenonāk, jo aģenti piedāvā samaksāt kompensāciju lai izvairītos no potenciāli lielākiem izdevumiem tiesā.

Monsanto protams atbild – mēs tikai aizstāvam savus patentus. Gluži kā filmas un mūziku, viņi nevēlas lai viņu produktus pavairo bez atļaujas.

Problēma ir gan tajā, ka šīs īpaši uzlabotās sēklas, kas ir izturīgas ne tikai pret dažādām slimībām, bet arī pret paša Monsanto ražoto pesticīdu Roundup (kas padara to ļoti viegli lietojamu, jo tas noindē visu izņemot ĢM stādus), ar aci nevar atšķirt. ĢM sēklu no parastas var atšķirt tikai laboratoriska analīze, un zemnieks bieži vien tās vienkārši var sajaukt kopā neapzinoties. Turklāt augu izplatību var panākt ne tikai tos sējot, bet arī putni, vējš, neiztīrīti transporta līdzekļi – visi var nejauši nogādāt ĢM augu no kaimiņa saimniecības tavējā, un tad tikai lūdz lielo vīru debesīs, lai Monsanto darbinieks tava lauka malā nepaņem nepareizā stāda paraugu.

Monsanto nekad nav bijis godīgais bērns smilšu kastē, un reputācija viņiem nav laba kā uzņēmumam. Retais zemnieks Amerikā viņus mīl. Taču Monsanto ir izvēli padarījis ļoti sarežģītu, jo sapelnījis daudz naudas uz pasaules kara rēķina, tas pārejot uz sēklu tirdzniecību vienkārši nopirka teju vai visus ASV uzņēmumus kas ar to nodarbojās. Amerikā citas sēklas vairs nopirkt praktiski nav iespējams.

Interesanti, ka Irākas jaunās varas likumdošanā jau ir panākts punkts, kas liedz zemniekam saglabāt īpašu tipu sēklas nākamajai ražai. Monsanto gan tur vēl nav sācis savu darbību, taču izlaidis tīklus tas jau ir.

Indijā masu pašnāvības izraisīja tieši Monsanto aģenti, kas neapķērīgos indiešus ķēra kā mušas uz mušpapīra, jo acīmredzot tur neviens uzrakstus nelasa, un graudus jauca kopā kā pagadās.

Lai arī par ĢMO ietekmi uz cilvēka veselību iespējams vēl kāds strīdās, tad par ietekmi uz vidi augiem krustojoties, un ietekmi uz pasaules pārtikas tirgus monopolu – nevar strīdēties.

Un ne jau tikai īpaši uzlabotas sēklas ir Monsanto bizness. Jaunākais viņu produkts ir hormons govīm, kas sniedz lielāku piena daudzumu kā parastās. Amerikā gan piena problēmu nekad nav bijis, un valstij pat jāuzpērk neizlietotais piena atlikums lai turētu cenas saprāta robežās, taču Monsanto spalvainā roka sniedzas pāri visam (neiedomājami liels skaits ASV politiķu ir strādājuši Monsanto kādā no saviem karjeras posmiem), un modificētās govis jau tagad ir visai plaši pārstāvētas. Daži mazie piena ražotāji cenšas izdzīvot uz iepakojumiem rakstot “Piens iegūts no govīm bez rBGH“, kas būtībā vienkārši patērētājam paskaidro acīmredzamu faktu, un neizsaka nekādu kritiku, taču Monsanto protams viņus visus kā mazos sasūdzēja tiesā.

Monsanto gan sekojot daudzajiem protestiem (un protams redzot iespēju), pārdeva rBGH biznesu Eli Lilly zāļu kompānijai, kas tālāk arī pārņēma visas šīs izdarības savā ziņā.

Katrā ziņā ĢMO tehnoloģijas ir dārgas, un ļoti pelnošas, un neviens tā brīvi no viņām neatteiksies. Šis raksts tikai dod jums vēl vienu skatpunktu uz produktiem, kuros ir izmantotas ĢM tehnoloģijas. Tas viss kādam pieder, un jūs par to samaksāsiet. Ar naudu, veselību, un izvēles brīvību.

Protams Monsanto ir daudz netīrāks kā es aprakstīju, pilnai bildei izlasiet sākumā minēto rakstu, un pameklējiet citus. Viņiem vēl ir tieksme slēpt dažādus vides piesārņošanas incidentus, masveidā saslimušus darbiniekus un visu ko citu.

Biodegvielas aktīvisti nespēlē godīgi. Kāpēc gan neizspēlēt īstās kārtis, bet melot un izplatīt nepilnīgu un maldinošu informāciju?

Biodegviela gan medijos, gan reklamās tiek pasniegta kā ekoloģiskāka – mazāk emisiju un viss dabīgs. Bet tā nemaz nav, tas ir tikai niecīgs arguments, kas patiesībā nemaz nestrādā.

Statoil reklāma ar pilienu etanola ir ļoti trāpīga, pie mums izmantotais 5% etanola piejaukums (šādu degvielu sauc par E5) emisijas praktiski neizmaina. Jau E10 sajaukums samazina CO2 izmešus tikai par 2% – optimistiski skatoties (citi pētijumi apgalvo, ka atkarībā no dažādiem apstākļiem, biodegvielas sadegot var radīt arī pat daudz kaitīgākus izmešus kā tīrs benzīns), tad E5 šeit nespēlē galīgi nekādu lomu. Sliktāk – audzējot augus, no kuriem iegūst šos dažados biodegvielu paveidus (graudus, soju, rapsi) tiek izcirsts mežs un pētijumi liecina, ka izstrādes procesā CO2 tiek patērēts vairāk nekā ietaupīts.

Kāpēc gan neteikt patiesību – obligātā etanola piedeva benzīnam par pieciem procentiem (no Latvijas puses) samazina pasaules atkarību no naftas. Pie mums Latvijā tas arī nozīmē par pieciem procentiem mazāk importa, jo bioetanolu var ražot pie mums.

Ak jā, un kāpēc tieši par pieciem procentiem? Tāpēc ka tā ir veco automašīnu tolerances robeža, un ņemot vērā veco mašīnu procentu pie mums, nav iespējams prasīt obligātus 10% etanola – mašīnām nāksies mainīt dažādas detaļas.

Te vēlviens interesants pētijums ar dažādu degvielu salīdzinājumu, bet cik es esmu novērojis, tie pētijumi krasi atšķiras, un visiem ir norādīts ka ir pārāk daudz faktoru, kas visus šos rādijumus ietekmē.

Atceros jau teju vai mūžību atpakaļ esam dzirdējis stāstiņus par to kā kāds no fiziķiem sev pagalma vārtiņiem bija uztaisījis sistēmu, kas vārtiņus virinot darbināja kādas tur spuldzes, vai tamlīdzīgi.

Nesaprotu, kapēc tikai tagad tas ir nonācis līdz masu pielietojumam? Amerikā Sainsburys un Burger King izmantos NewEnergy MotionPower sistēmas, kas darbināsies no garām braucošu automašinu spiediena uz īpašām lāpstiņām uz ceļa. Šī enerģija tiks izmantota vai nu stāvlaukumu apgaismojumam, vai dažādu elektroierīču darbināšanai BurgerKing gadījumā. Brilliant!

no Engadget

Nerunājot protams par to, ka visekoloģiskāk būtu lietot auduma dvieli, gribēju lasītājiem norādīt uz kādu interesantu produktu, kas Maxima tiek pārdots zem lata (lētākie virtuves dvieļi):

Šis produkts ir izgatavots no pārstrādāta papīra, turklāt ir ieguvis vienu no stingrākajiem Eko sertifikātiem – Nordic Ecolabel putnu. Ja jau tas ir lētākais produkts manā veikalā, turkāt arī visekoloģiskākais – neredzu nekādu pamatu izvēlēties kādu citu, jo šie turklāt arī ir visai labi virtuves dvieļi. Lotus ražo arī tualetes papīru ar šīm pūcītēm, nākamreiz kad esi veikalā – atceries!

Pirms kāda laika bijām iegriezušies kādā RIMI lai nopirktu garšīgās olīvu/siera standziņas. Tās nu gan ir labas.

Kas bija slikti, ir ka RIMI maizes nodaļā papīra maisiņu vietā ir uzlikti parasti plastmasas. Nepietiek ar to, ka RIMI jau ta ir teju vienīgais veikals kurš turpina stagnēt, un dod visiem gribētājiem plastmasas maisiņus pie kasēm, nē – ar to nepietiek, vajag vēl degradēties un esošos papīra maisus likvidēt.

Tas pats ar Drogām, un viņu sazombētajām robo-pārdevējām. “Summa-Paldies-Maisiņš” (monotonā balsī, skatiens tukšumā). Prastu, niecīgu nagu vīli pamanījās ielikt maisā. Un papētiet kas notiek ja no maisiņa atsakaties – Drogu pārdevēja teju vai “uzkarās” jo šāds atbildes variants nav paredzēts. Interesanti, vai viņām par maisiņa nedošanu no algas atvelk, ja tik agresīvi atsakās preci nelikt maisā?

Salīdzinājumam – Maxima, Elvi un nu arī Mego ir pilnībā pārgājuši uz ātri sairstošiem maisiņiem. Nelda maisiņus vispār nedod. Tiesa – Maxima tagad lieto sliktāku materiālu, nekā tad, kad Bio-maisiņš bija kā papildus variants. Tad tas bija daļēji izgatavots no kukurūzas cietes, tagad savukārt – no īpašas plastmasas (kā jau tradicionāli – plastmasa ir naftas produkts) bet ar piedevām, kas liek tai ātri sadalīties skābekļa ietekmē. Problēma ir tāda, ka piedevas reizēm var kaitēt videi kurā maisiņš sadalās.

Jebkurā gadījumā tas ir lieliski, ka tik daudz veikalu vismaz domā šajā virzienā, un ir pilnībā atteikušies no maisiņiem kuri tuvākos pāris simtus gadu gulēs krūmos vai atkritumu glabātuvēs. Maximā turklāt ir Ekoloģiskās/Veselīgās pārtikas stendi. Tas joprojām neattaisno cūcības kas notika viņu virtuvēs, bet tāpat – var redzēt ka veikala vadība cenšas.

Iedomājies, ja tu gandrīz katru dienu iepērcies, un reizēm nopērc vairāk mantu t.i. aizej ar diviem maisiņiem, tas nozimē piemēram 300 maisiņus gadā. No miljons rīdziniekiem, tas ir 300 miljonu maisiņu gadā!

Nopērc savu auduma maisiņu, un turi to somā katram gadījumam. Un ja maisiņš aizmirsies – veikala piedāvātos neņem, vai iepērcies kādā no videi draudzīgiem veikaliem.

Citādi tavi maisiņi nonāks te, un tur arī paliks:

Un kad tur nebūs vietas – tādu izveidos kautkur tavas mājas rajonā. Tālākai lasīšanai: raksts Vides Vēstīs

Izdomājām apkopot visus Eko, Bio, Veselības un tamlīdzīgos veikalus Rīgā. Tos, kuriem ir fiziskās atrašanās vietas, izvietoju arī uz kartes. 

Ekoveikali, kuros var iegādāties Latvijā ražotu bioloģisko pārtiku:

Ievads

Šodien Vides un Zemkopības ministrijas rīkoja pasākumu, kurā tika apspriesti Par/Pret ĢMO Latvijā, jeb “Ģenētiski Modificētajiem Organismiem”. Pasākumā tika iesaistītas visas ar to saistītās valstiskās un nevalstiskās organizācijas un tajā arī tika apspriesta tuvākajos mēnešos veicamā publikas aptauja par ĢMO. Pirms jūs šo aptauju veicat, vai jebkādi izlemjat savu viedokli, vēlējos jums nedaudz paskaidrot kas īsti ir ģenētiski modificētie organismi (un loģiski pārtika), un kā tas viss ietekmē vidi un mūs.

ĢMO un Tu

Tev varētu šķist ka nekādas modificētas pārtikas tu neēd, tātad viss ir kārtībā. Turklāt pagaidām Eiropā ir atļauts audzēt tikai ĢMO kukurūzu (Abās Amerikās savukārt teju 80% visas pārtikas sastāv tikai no ĢMO augiem). Bet problēma ir sekojoša – nav iespējams zināt, vai Krievijā augošu rapšu putekšņus uz Latviju neatvedīs kādas bites, vējš, vai vienkārši nekontrolētas tīrības vilciena vagoni, vai transporta laikā modificētās pupiņas nesajauksies ar parastajām utt. Beigās izaugusī raža sastāvēs no dažāda tipa augiem, un ĢMO augiem ir tieksme nomākt un iznīcināt mazāk spējīgos parastos augus.

Vai piemēram pavisam drošs fakts – modificētā kukurūza tiek izbarota cūkām un govīm, tu to apēd viņu gaļā. Gaļu sajauc ar modificētas sojas miltiem, un izveido desu – arī to tu apēd. Aptaukošanās, orgānu izmēru palielināšanās un alerģijas – amerikas tipiskākās problēmas – ir tieša ĢMO lietošanas sekas, kā tas ir vairākkārtīgi pierādīts un par to nemaz neviens nešaubas. Pat ja šādi efekti nebūtu novēroti, pavisam droši zināms ir tas – neviens nav šo pārtiku pietiekam ilgi testējis lai zinātu kādi efekti parādas pēc vairākām paaudzēm, jo šī pārtika tika izveidota tikai deviņdesmitajos gados, un pa taisno nonāca tirgū. Krievijā, Āzijā un Amerikās šīs pārtikas ir pārpārēm, tapēc ēdot jebkādus produktus no šīm valstīm tu nevari zināt vai JAU neesi ietekmēts.

Gēnu inžinērijas teorija:

Situācija ir sekojoša – zinātnieks modificē daļu no plazmīda – nelielas, cirkulāras DNS molekulas, kuru pēc tam mākslīgi ievada modificējamajā organismā. Plazmīdā tiek iekodēta informācija par gēnu, kura īpašības ir vēlams piešķirt modificējamajam organismam. Piemēram vēlas tomātam piešķirt īpašību izturēt salu, un šo īpašību paņem no zivs gēniem. Plazmīdu nav iespējams ievietot precīzi, un noteikt precīzi kādus gēnus vai genoma daļas tas ietekmēs, līdz ar to tas ir viens liels šāviens tumsā. Nav iespējams noteikt, vai netiks ietekmētas arī citas īpašības, toties ir pierādijies ka tas notiek uz visiem 100%. Piemēram kukurūza, kura nebaidās no konkrētiem kaitēkļiem – paliek garšīgāka skudrām vai citiem kukaiņiem, un otrajā-trešajā paaudzē vairs nespēj radīt augošas sēklas (spēja vairoties). Pēdējais faktors savukārt ir daļa no lielā Monsanto (lielākais pasaules lauksaimniecības uzņēmums) plāna, jo piemēram šodien notiek sekojošais – Indijā zemnieki no Monsanto nopērk graudus, iestāda, izaudzē labību – bet šos izaugušos graudus vairs nevar izmantot nākamā gada sējai, tie ir nespējīgi augt. 100% no vajadzīgajiem graudiem atkal jāpērk no Monsanto. Un tie protams ir ĢMO graudi. Dēļ šitā Indijā notiek simtiem zemnieku pašnāvību.

Ko Latvijā varētu nozīmēt ĢMO audzēšana? Pie mums tik tikko ir sācies bioloģisko saimniecību uzplaukums, visur var nopirkt eko-pārtiku, kas ir sertificēta par to ka augusi dabiskos apstākļos un bez jebkadu ķimikāliju palīdzības, noteiktā attālumā no kaitīgas vides un ne-bioloģiskām saimniecībām. Savukārt ja te kāds sāktu audzēt ĢMO augus, kurus protams nav iespējams norobežot no putniem, bitēm, vēja un cilvēciskā efekta – visas šīs bio saimniecības ietu bojā, dzīvs piemērs – amerikas eko produktu noriets. Viens tāds monsanto kukurūzas lauks simts jūdzes no bio saimniecības ar saviem putekšņiem, un nejauši klejojošiem graudiem, samaitā visu ražu un saimniecībai atņem sertifikātu un tā pārstāj eksistēt.

Vai tu gribi ēst 100% tīru un dabīgu pārtiku? Vai tu gribi lai tev ir tiesības izvēlēties tīru produktu, jo VISIEM ĢMO produktiem būtu atbilstošs marķējums?

Viss šis, un vairāk sekojošajos resursos:

Krievu Filmas pirmā, otrā un trešā daļas. Franču filma “World according to Monsanto“. Papildus ļoti iesaku noskatīties lielisko Michael Clayton, kurā tiek bez kautrēšanās atmaskots pats Monsanto, filmā saukts par U-North. Tāpat šeit neliels raksts par vienu no blakus efektiem, kas gan ir tikai aisberga virsotne – problēma ir daudz lielāka, un tā jau ir sen sākusies, un tiešā veidā jau ir skārusi arī tevi.

Pēc iepazīšanās ar šo informāciju, Es un Vides ministrija aicina Tevi izteikt viedokli, vai ĢMO audzēšanu būtu jāierobežo arī Latvijā. Es ceru ka tas pat vairs nav jautājums. Pastāsti arī citiem, un ejiet visi nobalsojiet.

To var izdarīt šeit.

Braukt ar riteni uz darbu daudziem liekas tāls un neiespējams mīts. Vienmēr man jautā nosaukumā minētos jautājumus, un skatās uz mani kā uz ko pārdabisku. It īpaši protams ziemā vai draņķīgā pavasarī. Pēdējos gadus es gan izvairos braukt laikā kad braukt ir vienkārši nepatīkami, tas vairāk notika “trakajos jaunības gados” (smejos, protams). Piemēram reize kad vajadzēja mājās riteni atvest, ko protams darīju uz viņa braucot, bet gaisa temperatūra bija ap mīnus divdesmit, un sala ciet brilles.

Tagad tie laiki ir garām un es uz darbu braucu visai civilizēti.

Pirmais grūtais slieksni ko jāpārkāpj, ir no rīta saņemties un tomēr nolemt par labu ritenim, jo reizēm samiegojies paskatos pa logu, un liekas tik vēss ārā, pārņem tāds slinkums. Bet izejot ārā uzreiz jau saproti ka pa logu viss izskatās savādāk un laiks pateisībā ir tīri normāls.

Vēsākās dienās grūti ir arī pirmie 500-1000 metri, kad liekas – nu tā, ir pārāk auksti, un jāuzvelk vēl kāda jaka. Patiesībā tas ir māns, pēc tā paša viena kilometra asinsrite jau ir uzņēmusi apgriezienus un paliek tik silti, ka labāk jaku tieši novilkt – lai nesāktu svīst. Pat ziemā kad ir nedaudz virs nulles, ir jāpārvar mānīgais priekštats un jāvelk plānākā rudens jaciņa, par spīti liecinieku lielajām acīm un šaubīgajiem komentāriem.

Tālāk kad ķermenis ir sasilis, tad jāuzmanās un nedrīkst ļauties vienai no manām vājībām – sekot kādam citam velosipēdistam. Parasti ka jāds ar lielu joni pabrauc garām, dabiskais reflekss ir viņu apdzīt vai vismaz spītīgi turēties līdzi – no tā nekāda labuma nebūs, un tas tikai lieki nogurdina.

Es turu mierīgu tempu, it īpaši tad ja mēs braucam uz darbu divatā ar Noru – viņa arī ir malacis, un ja ārā nelīst mēs abi vienmēr savas 40 minūtes braucam tieši ar riteni, nevis piesmakušajā transportā. Ātrums parasti ir 18Kmh, jo braukt kautvai ar 22Kmh nav nekādas jēgas – ietaupīsi 5 minūtes, bet kāda atšķirība – lēnāk braucot nesasvīst un ir daudz patīkamāk.

Braucot vienu un to pašu maršrutu katru dienu tas var palikt apnicīgi, tapēc bieži mainam braukšanas veidu un izbraucam cauri kādam liekam pagalmam, vai nomainam virzienu pavisam – ar riteni tā nav problēma, turklāt lai pa kuru ielu mēs nebrauktu – darbā nonākam vienā un tajā pašā laikā. Braucam parasti pa trotuāriem, izņemot ielas kur satiksme nav intensīva un ir šauri, cilvēku pārblīvēti trotuāri.

Darbā ierodoties a velo sajūta ir pilnīgi atšķirīga nekā atbraucot ar autobusu, ķermenis ir možs un prāts svaigs, autobusā es parasti jūtos miegains un sasēdējies, turklāt tur godīgi sakot nav ko elpot.

Pēc ierašanās es parasti ieeju tualetē nedaudz apskaloties un nomainīt T-kreklu. Bieži vien gan tas nav vajadzīgs, bet nu galu galā pašam daudz patīkamāk.

Ziemā un rudenī, kad skolnieki tiek vesti ar automašīnām, un autobuss brauc gandrīz pusotru stundu – es ierodos darbā kā parasti – 40 minūšu laikā. Turklāt tas ir daudz lētāk, veselīgāk, videi draudzīgāk un – godīgi sakot – loģiskāk. Brauc arī tu!

Nu jā, tagad jau vismaz nedēļu braucu uz darbu ar velosipēdu un šodien sāku sajust to ikgadējo sajūtu kas rodas pēc velosezonas atsākšanās – muskuļi sāp un sāk mosties. Baisi interesanti ka ‘pavasaris’ ir iestājies Februāra vidu kad tradicionāli ir aukstākais gada laiks. Kā tad bij, šogad laikam aukstāks par mīnus pieci bija tikai piecas dienas? Es gan nekādā gadījumā to nevēlos novelt uz Klimata Maiņu (tā pareizi ir jāsauc Globālā Sasilšana), bet norādes jau galu galā sen tiek bāztas mums sejā, interesanti kurš būs tas brīdis kad cilvēks pateiks “beidziet, tiešām laikam tas notiek”. Klimats gan ir ļoti sarežģītu procesu rezultāts, un viens Februāris bez sala nav nekāds rādītājs, bet es kautkā vairāk sliecos uz to ka tā nav tikai nepatīkama sagadīšanās, drīzāk ‘nepatīkama patiesība‘.

Dienas jautājums – vai tev nav tāda sajūta ka klimats un gadalaiki pabīdijušies, atšķirībā no sensenajiem laikiem?