sapnis

Tik daudz laika manā dzīvē paiet visādos veidos uztverot fikciju, izdomātas lietas. Es skatos filmas, skatos seriālus, lasu grāmatas – tas viss ir nenoticis, izdomāts. Fikcija.

Bet patiesībā jau – ja vien nerunā par zinātnisko fantastiku – kāda atšķirība vai konkrētais stāsts par kādu cilvēku ir izdomāts vai nav? Visticamāk pasaulē ir visai daudz cilvēku ar identiskiem dzīvesstāstiem.

Kāpēc mēs vispār vēlamies redzēt neeksistējošas lietas? Piemēram – sapņi. Sapņos arī cilvēks redz nekad nenotikušus notikumus, un situācijas, kurās pilnīgi iespējams nekad nenonāks. Reizēm var domāt, ka sapņu saturs veidojas no ikdienā neapzināti uztvertas informācijas kokteiļa, bet esmu arī lasījis, ka sapņi ir tāds kā cilvēka uzvedības izmēģinājumu poligons. Sapņos cilvēks izmēģina dažādus rīcības variantus vēl nepiedzīvotās situācijās, un simulē iespējamos rezultātus. Arī visa cita fikcija kalpo līdzīgam mērķim. Mēs uztveram situācijas, un iespējamos to risinājumu variantus, un izvēlamies sev pieņemamākos.

Patiesībā, ja mēs informāciju uztvertu tikai un vienīgi tiešā pieredzes veidā, mēs būtu visai aprobežoti un zemi attīstīti. Bez sapņiem, grāmatām un citiem informācijas avotiem – mēs būtu attīstības ekvivalents viduslaiku zemniekiem (lai viņi man piedod).

Mūsu prātam ir nepieciešami visdažādākie trenažieri. Tas nespēj dzīvot tikai uz acīm priekšā noliktiem faktiem. Tam vajag izstaipīties, izskatot arī pilnīgi neiespējamus situāciju scenārijus, lai tas apzinās iespējamās robežas.

Fikcija mūsu dzīvē ir nepieciešamība.

Esmu lejā pusdienās. Ēdu savas maizītes. Pusdienās prātā nāk daudz interesantu pārdomu, piemēram, rituāli.

Pie mums nav iespējams uzkāpt uz trešo stāvu tā, lai pa ceļam kādi pretimnākošie trīs cilvēki tev trīs reizes nepateiktu “čau“. Un tad, ejot atpakaļ lejā pēc desmit minūtem, atkal tie paši – trīsreiz “čau”. Tas jau nekas, ka tu ar šo cilvēku jau piecreiz esi šorīt runājis. Čau, tas ir rituāls.

Interesanti, ka pametot ēku, un dodoties uz trīsdesmit metrus attālo stūra veikalu, nekādi čau vairs nenotiek. Pretimnākošie kolēģi tikai pamāj tādu ceturtdaļmājienu, vai arī vienkārši paskatās acīs, apstiprinot tavas eksistences uztveršanu.

Un nonākot vēl tālāk, piemēram, kādā attālā lielveikalā sestdien no rīta, kolēģis visticamāk ignorēs tavu klātbūtni, vai apies ar līkumu.

Čau zonai ir robežas.

Līdzīgs rituāls ir ienākot virtuvē teikt “labu apetīti”, neskatoties uz to vai telpās esošie cilvēki ēd, stāv, runā, vai nedara neko. Patiesībā pat ja telpā esošie cilvēki ēd, novēlēt labu apetīti ir visai riskants gājiens. Galu galā, rituāla sastāvdaļa ir visiem ēdājiem korī atbildēt “paldies”, riskējot aizrīties un turpatu uz vietas nomirt dēļ aizrīšanās. Gadās (pie mums gan pagaidām vēl ne).

No otras puses, labas apetītes rituāls ir apvainojums ēdājam. Cilvēks, kas ienācis virtuvē iespējams pamanīja tavas nabadzīgās, slikti atsildītās pusdienas, un pie sevis padomāja – “To taču nevar normāli ieēst. Kuram var rasties apetīte, ēdot tādu drazu. Jādod mana svētība, un viņam kumosi lejā ies vieglāk! Labu apetīti, kolēģi (un izsaku līdzjūtības).”

Un papildus šim aizvainojumam par tavu pusdienu ne-apetelīgumu, ēdājs sakot “paldies” aizrijas un nomirst (vai arī, kāds lietpratējs administrē Heimliha metodi ¹).

Aptuveni tajā brīdī ienāca kolēģis, un novēlēja “labu apetīti“.

No vienas puses, liekas – lēti būt ateistam. Tāds arī ir valdošais uzskats, no to puses kuri par to vispār domā. Ka ateistam nav morālo standartu vai augstāku mērķu un dzīves jēgas vai sistēmas. Es arī sajūtos kā prasts lamzaks, darba virtuvē vērojot kā viens pie sevis noskaita lūgšanu pirms ēšanas, bet es pa to laiku jau stūķēju iekšā.

Bet tās visas ir muļķības. Protams, ir prastie ateisti, kuri par augstāko jēgu nekad nav domājuši, jo tā ir vienkāršāk. Kuriem nav nekādu kosmoloģisko priekštatu vai pasaules teorijas. Tāpēc jau šis Ateisma (grieķ. bez dieva) termins ir tik novazāts. Dēļ vienkāršajiem ateistiem.

Bet ateisms mēdz būt arī savādāks. Tāds pie kura nonāk. Gluži kā kristiešus uzrunā Jēzus un viņi kļūst par tā sekotājiem, arī Ateistu pēkšņi skar atklāsme par visuma uzbūves skaistumu, un tie var saprast, cik patiesībā reliģija ir aprobežota, ierobežota un orientēta uz vāju ļaužu kontroli (kas protams bieži ir tieši tas kas viņiem ir vajadzīgs, un tāpēc reliģijām ir arī pozitīvā puse).

Gluži kā mazi bērni piedzimst ateisti, jo viņu saprātam augstāka vara nav aptverama, tā arī liela daļa ateistu vienkārši par šo lietu nedomā. Tie ir neapzinātie ateisti, kas tikai parausta plecus uz jautājumu par pasaules rašanos vai dzīves jēgu.

Tāpēc šo vārdu, ateisms, drīzāk ir jāaizstāj ar kādu citu. Tradicionāli šis vārds asociējas ar ko negatīvu, ar cilvēkiem kuriem ir vienalga. Mans ateisms ir komplicēts, pārdomāts, tāds pie kura nonāk ar laiku. Būtībā tas ir sava veida agnosticisms – uzskats, ka nav iespējams pamatoti pierādīt tādu vai šādu reliģisko uzskatu patiesumu. Dokinss to sauc par Tējkannas Agnosticismu – nav iespējams pierādīt, ka ap kādu no Jupitera pavadoņiem neorbitē tējkanna, bet pēc būtības nav nekāda pamatojuma uzskatīt, ka tā tur būtu. T.i. neko nedrīkst kategoriski noliegt bez pamatojuma.

Un pamatojums ir vajadzīgs jebkuram domājošam cilvēkam. It visā.

Visticamāk, nekāda dieva nav. Pasaule ir daudz skaistāka, nekā to iztēlojas ticīgie.

Ielās parādijušies savdabīgi integrācijas plakāti “Savējie”, ar domu, ka nav svarīgi kāda tev tautība, jo galvenais ka tu esi savējais. Interesanta gan pieeja, man izdzirdot “Savējie” rodas asociācijas tieši ar nacionālismu un apgriezti pretēju attieksmi. Tie, kuri uzauga Rīgas mikrorajonos noteikti atcerēsies spalgo saucienu palīgā “Наших бьют!” vai ko līdzīgu arī latviski (retāk gan, un ne tāpēc ka mūsējos mazāk sita, bet tāpēc ka krieviem bija izteiktāka tieksme grupēties).

Kāda velna pēc integrācijas akcija saucas “Savējie”? Ko tie džeki pīpē?

Vakar twitteri lasot prātā iešāvās lieliska doma. Pirms turpinu rakstīt, uzreiz paceļu sarkasma karodziņu.

Tātad doma ir pārveidot Latvijas valsts uzbūvi balstoties uz veiksmīgajiem Eirovīzijas un Ziedojumu sistēmu piemēriem.

Katram iedzīvotājam savu nodokļu slogu būtu iespēja pašam sadalīt pa jomām. Katrā jomā konkursa kārtā varētu pieteikties jebkurš industrijas pārstāvis, piemēram “SIA Kruto Ceļu Būve” varētu izlīmēt ielās plakātus, ka ir gatavi sakopt visus Latvijas asfalta ceļus, un klāt pieliktu savu numuriņu #15432, kas tālāk būtu izmantojams balsojumā.

Katram iedzīvotājam būtu īpašs VID konts, kurā nonāktu visi viņa maksātie nodokļi, tikai šajā jaunajā Latvijā nodokļus dalīt viņš varētu pats. Papildus – nebūtu nekādu ministriju vai valsts iestāžu, tikai bariem privāto kantoru, kas varētu darīt pilnīgi jebko ko tie vēlas, ārstēt bērnus, pabarot nabagos, kontrolēt satiksmi, ķert noziedzniekus utt.

Iedzīvotāji no saviem privātajiem VID kontiem varētu dalīt naudu pēc saviem ieskatiem, norādot cik kuram uzņēmumam vēlas piešķirt. Uzņēmumi savukārt līdzīgi kā politiķi mūsdienās – reklamētos, melotu un visādi citādi mēģinātu pārliecināt pilsoni ka tieši “SIA Kruto Ceļu Būve” ir labāka par “SIA Taisno Ceļu Būve” un vēl astoņpadsmit līdzīgajiem. Uzņēmumi reizi noteiktā skaitā mēnešu saņemtu saziedoto naudu, un tērētu to apsolītajiem mērķiem.

Protams ja darbs nebūtu labi izdarīts, Iedzīvotāji varētu atstāt negatīvas atsauksmes Delfu komentāru stilā, un uzņēmums nākamreiz neko daudz nesaņemtu (ja nu vienīgi no naivās Martas Lapmežciemā).

Ja iedzīvotājs nebūtu sadalījis visu pieejamo naudu, vai nebūtu to darījis vispār, nauda pārietu noteiktam skaitam dažādu industriju līderiem nejaušā kārtībā.

Iedzīvotājs balso par savām prioritātēm ar savu maku, un neviens nesūdzētos ka no viņa kabatas redz būvē Ulmanim pieminekli vai Stikla kalnu.

Ak jā, un upēs tecētu tā garšīgā putra.

Jā, šī atklāsme man nāca jau visai sen. Jūs taču ziniet tos dīvainos autobusiņus-vistiņu tirgotājus? Viens tāds piemēram ir pretī botāniskajam dārzam, pie Statoil. Nekad neesmu sapratis, vai tiešām tur kāds pērk tās uz ielas grillētās vistas, un ja jā, tad kāpēc?

Iestādes ļoti aizdomīgas, un pati ideja kā tāda – uz ielas tirgot uz ielas nepatērējamu karstu lielo ēdienu, ir absurda. Padomājiet paši! Tikpat labi tur varēja tirgot kāzu tortes, iesaiņojamas līdznešanai. Does it make any sense? Nope.

Patiesība ir tāda, ka šie mistiskie vistu kioski ir aizsegs narkomafijai. Vairākas reizes esmu redzējis aizdomīga paskata tēlus grozāmies pie šīm iestādēm.

Piemēram pagājušo nedeļ, kad devos pie zobārsta, pa ceļam novēroju aizdomīg paskata vīrieti melnā uzvalkā ar 50Ls banknoti rokā, grozāmies pie kioska. Viņam pasniedza brūnu papīra tūti. Tiklīdz mūsu skatieni sastapās, banknoti viņs paslēpa rokā.

Protams, varētu padomāt ka šis turīgā paskata cilvēks, tāpat vien gāja pastaigāties ap botānisko dārzu, un viņam sagribējās pasēdēt uz ielas apmales, un pagrauzt veselu grillētu vistu. Tapēc viņš izvilka sev kabatā esošo 50Ls banknoti (biezie nepazīst desmitniekus) un norēķinājās tuvākajā vistu kioskā. Ieraudzījis aizdomīgā paskata mani, viņš uz mirkli nobijās.

Joprojām neizklausās ticami, vai ne?

Te neliela aptauja par reliģisko piederību. Šis jautājums ir visai sarežģīts daudziem, kuri par to īsi nekad nav aizdomājušies. Tāpēc pievienošu nelielus skaidrojumus balsojuma variantiem:

1. Ticīgs ir tāds, kurš nepieļauj variantu, ka neeksistē kāda augstāka vara kas tieši vai netieši valda pār pasauli un ir to radījusi. Šeit es neieskaitu tādas lietas kā “daba”, vai nenoskaidrotas parādības, es domāju konkrēti visas tās populārās pārliecības kuras tādi vai šādi tiek klasificētas kā reliģijas.

2. Agnostiķis tradicionāli ir uz sētas sēdētājs. Cilvēks, kurš pieļauj ka Dievs eksistē, bet uzskata ka to nav iespējams pierādīt. Tas ir atšķirīgi no ticīgā cilvēka, kura ticība nepieļauj šādu jautājumu apspriešanu.

3. Neticīgs cilvēks ir tieši tāds, kuram nav konkrētas ticības, un kurš neuzskata, ka eksistē kādas dievības. Tas būtībā nenozīmē, ka viņš noliedz reliģiju un ticīgos. Šāds variants pollā netiek apskatīts. Ričards Dokinss piedāvāja salīdzinājumu ar tējkannu kas varbūt orbitē ap Jupiteru. Būtībā tu uzskati ka tur nekādas tējkannas nav un nevar būt, bet neņemsies noliegt šādu varbūtību, jo pats to neesi pārbaudījis. Viņa pamatojums ir, ka zinātnieks nemēdz noliegt lietas bez konkrētiem pierādijumiem.

Iedomājies, ja tu pēkšņi nokļūtu 1000 gadu vecā pagātnē, Latvijas teritorijā. Ko tu varētu iemācīt tā brīža šīs teritorijas iedzīvotājiem? Vai tava parādīšanās vispār atstātu jebkādas pēdas vēstures attīstībā?

Ko vispār zina vidējais mūsdienas pasaules iedzīvotājs?

Mēs dzīvojam tehnokrātiskā, attīstītā pasaulē, mums visapkārt ir dažādas ierīces, sākot no eskalatoriem un beidzot ar acij grūti pamanāmiem mikročipiem un nanorobotiem. Nu labi, pēdējie divi varbūt gluži blakām arī nav, bet tomēr eksistē.

Ko tu varētu pastāstīt tūkstoti gadu senā pagātnē, lai reāli izmainītu vēstures gaitu? Kādu praktisku lietu, vai tehnoloģiju ko šie varētu saprast?

Nu labi, es iedomājos vienu praktisku tehnisku lietu – tekstu iespiedsistēmu. Noteikti varētu apsteigt Ķīniešus par pāris gadiem un Gutenbergu par pāris simtiem gadu. Drukas sistēma savā būtībā nav nekas diži sarežģīts, to pat vidējais mūsdienu Latvietis varētu iemācīt uztaisīt.

Protams vispirms vajadzētu standartizēt drukātos rakstību. Tālāk jau atliek tikai izgrebt koka klucīšos spoguļraksta burtus, sataisīt tādus labi daudz, salikt rāmī, un sākt eksperimentēt. Tur gan sāktos lielas problēmas, ne tikai ar instrumentiem un dažādu priekšmetu izgatavošanas paņēmieniem, bet arī ar papīru. Tagadējās Latvijas teritorijā vispārējais attīstības līmenis vēl bija zems tūkstošajā gadā pēc kristus (par kuru vēl praktiski neviens nezināja, jo tikai ap šo laiku te sāka ierasties pirmie kristieši) un problēmu ar pašām primitīvākajām zināšanām noteikti būtu daudz.

Kāda vispār būtu jēga no tava iPhone kabatā, ja tu to parādītu kādam no toreizējo cilšu gudrajiem? Pat ja ignorējam faktu, ka tevi visticamāk nogalinātu kā kādu velna palīgu.

Īstenībā jau ir ļoti maz lietu, ko tu varētu iemācīt senlatvietim (precīzāk gan sēlim vai kursim), un no kā viņš varētu gūt praktisku labumu, un paātrinātu savu attīstību kopumā skatoties.

Liek aizdomāties par to, cik vērtīgas ir mūsu zināšanas vispārīgi skatoties.

Vakar, pie pusdienu galda darbā, apzināti izprovocēju nelielu diskusiju par automašīnu markām, ar mērķi pavērot cilvēku aizspriedumus un populārākos mītus. Neiedziļinoties detaļās (tās taču tāpat ir skaidri zināmas, kaut paskatieties raksta virsrakstā), kopējais iespaids atgādināja vairākus līdzīgus sociālos eksperimentus, piemēram:

Nesen, esot ciemos pie sievas vecākiem, pa Discovery skatījos raidījumu par Loch Ness ezeru, un tās populāro iemītnieci. Discovery kopā ar dažiem asprātīgiem psihologiem veica nelielu eksperimentu – iemeta ezerā balķi un atstāja viņu tur peldēties. To pašu viņi izdarīja citā reģionā, pie cita – tūristiem interesanta ezera. Pēc tam viņi vēroja reakcijas, intervēja cilvēkus ar jautājumu lai viņiem uzzīmē ko viņi redzēja. Droši vien nojaušat, ka pie Loch Ness (un tikai tur) vairākiem cilvēkiem bija rādijies dzīvnieks, un daži pat pamanījās zīmējumos uzzīmēt kaklu un galvu.

Vēl es atceros, iespējams kādā no Maikla Mūra filmām (?) bija aprakstīts interesants fakts, ka aptaujājot noziegumu lieciniekus Amerikā tie visbiežāk spēs pateikt tikai to, ka zaglis bija “black man” (melnādainais), pat ja tā nebija.

Un visbeidzot pirms nu jau visai laba laiciņa, kad Škoda atgriezās tirgū ar svaigu, jaunu dizainu, man bija kāds vācu žurnāls kurā vienā no atvērumiem bija ļoti interesanta reklāma – melns fons, automašīnas priekša, aizkrāsota mašīnas markas emblema un uzraksts “kā jūs domājat, kurš autoražotājs ir radījis šo šedevru?” bez atbildes. Atbilde sekoja vēlāk, citā reklāmā.

Kā var redzēt, aizspriedumi cilvēkiem aizmiglo skatienu vairāk nekā varētu iedomāties. Kā vienmēr Golfus vada jaunieši no laukiem, BMW vada skūtie treniņtērpos kas nepiesprādzējas, Opel vienmēr plīst, melnie vienmēr apzog veikalus, Turki vienmēr piekrāpj pircējus, varavīksnes krāsas lieto tikai geji, Ebreji vienmēr nodarbojas ar biznesu, valdība vienmēr zog, blondīnes vienmēr ir stulbas, es vienmēr nomazgāju traukus, un tu nekad nenoslauki kājas.

Vienmēr. Nekad.

Atceros jau teju vai mūžību atpakaļ esam dzirdējis stāstiņus par to kā kāds no fiziķiem sev pagalma vārtiņiem bija uztaisījis sistēmu, kas vārtiņus virinot darbināja kādas tur spuldzes, vai tamlīdzīgi.

Nesaprotu, kapēc tikai tagad tas ir nonācis līdz masu pielietojumam? Amerikā Sainsburys un Burger King izmantos NewEnergy MotionPower sistēmas, kas darbināsies no garām braucošu automašinu spiediena uz īpašām lāpstiņām uz ceļa. Šī enerģija tiks izmantota vai nu stāvlaukumu apgaismojumam, vai dažādu elektroierīču darbināšanai BurgerKing gadījumā. Brilliant!

no Engadget