sapnis

Ienāca prātā garām braucot

Iedomājies matrjošku. Iedomājies, ka tev ir dotas desmit matrošku lelles, visas iet iekšā viena otrā. Un tad iedomājies, ka tev vajag viņas iesainot kastē, lai nosūtītu kādam. Cik lielām smadzenēm ir jābūt, lai tās sūtītu visas vienā lielā kastē, vienu otrai blakus, tā vietā lai tās nosūtītu vienu otrā iekšā?

Šeit rotaļlieta, ko nopirkām Oliveram. Glāzītes saiet viena otrā, taču kastē tās bija ievietotas viena otrai blakus, aizņemot četras reizes vairāk vietas, izmaksājot gandrīz četras reizes vairāk par transportēšanu, un vairāk par iepakojumu.

Vai pircējam radīt viltus iespaidu, ka iekšā ir kaut kas LIELS atmaksājas dārgākais transports, iepakojums un iespaids uz vidi, ko atstāj patērētie resursi?

Esmu dzirdējis, ka kaut kad drīzumā tuvojoties velēšanas, un atkal priekšā ir lielā dilemma, par kuru no ļaunumiem tad šoreiz balsot.

Atcerējos, ka man kādreiz mājās bija šāda te figūriņa, kura attēlo trīs mērkaķus, viens neredz ļaunumu, viens nedzird ļaunumu un viens nerunā par ļaunumu, un uzreiz radās asociācija ar mūsu lielajām partiju apvienībām.

Par to pašu runājot – braucu es šodien ar velosipēdu uz darbu, un pie septītās videnes man pretī lūkojas gigantisks reketieru paskata tips (SC priekšvēlēšanu plakāts pa visu mājas sienu). Nu klasisks bullis-reketieris. Visu mājas sienu nosedz, ar sarauktu pieri, stīvu stāju, caururbjošu skatienu.

Virsū rakstīts “Vai par šādu dzīvi tu balsoji pirms četriem gadiem?”

Hmm …

Man radās galvā uzreiz pat trīs varianti, kas ar to ir domāts, none of them pretty:

• “Vai tu pirms četriem gadiem balsoji par reketu, kurš mums tagad kontrolē visu visapkārt?” Neko tādu neesmu pamanījis, droši vien tas nav īstais variants
• “Vai tu pirms četriem gadiem balsoji par to kas notiek šodien? Ne? Mūsu piedāvājumā – reketieru valdība!” Neizklausās ticami, noteikti nav īstais variants.
• “Vai tu pirms četriem gadiem balsoji par to ko balsoji? Tu kļūdijies! Mēs tev sekojam, un bullis-reketieris tev salauzīs rokas, ja nobalsosi par kādu citu!“. Man šķiet šis ir īstais.

Tik daudz laika manā dzīvē paiet visādos veidos uztverot fikciju, izdomātas lietas. Es skatos filmas, skatos seriālus, lasu grāmatas – tas viss ir nenoticis, izdomāts. Fikcija.

Bet patiesībā jau – ja vien nerunā par zinātnisko fantastiku – kāda atšķirība vai konkrētais stāsts par kādu cilvēku ir izdomāts vai nav? Visticamāk pasaulē ir visai daudz cilvēku ar identiskiem dzīvesstāstiem.

Kāpēc mēs vispār vēlamies redzēt neeksistējošas lietas? Piemēram – sapņi. Sapņos arī cilvēks redz nekad nenotikušus notikumus, un situācijas, kurās pilnīgi iespējams nekad nenonāks. Reizēm var domāt, ka sapņu saturs veidojas no ikdienā neapzināti uztvertas informācijas kokteiļa, bet esmu arī lasījis, ka sapņi ir tāds kā cilvēka uzvedības izmēģinājumu poligons. Sapņos cilvēks izmēģina dažādus rīcības variantus vēl nepiedzīvotās situācijās, un simulē iespējamos rezultātus. Arī visa cita fikcija kalpo līdzīgam mērķim. Mēs uztveram situācijas, un iespējamos to risinājumu variantus, un izvēlamies sev pieņemamākos.

Patiesībā, ja mēs informāciju uztvertu tikai un vienīgi tiešā pieredzes veidā, mēs būtu visai aprobežoti un zemi attīstīti. Bez sapņiem, grāmatām un citiem informācijas avotiem – mēs būtu attīstības ekvivalents viduslaiku zemniekiem (lai viņi man piedod).

Mūsu prātam ir nepieciešami visdažādākie trenažieri. Tas nespēj dzīvot tikai uz acīm priekšā noliktiem faktiem. Tam vajag izstaipīties, izskatot arī pilnīgi neiespējamus situāciju scenārijus, lai tas apzinās iespējamās robežas.

Fikcija mūsu dzīvē ir nepieciešamība.

Visai nepatīkamā kārtā sanāca saslimt. Patiesībā sakot tā visa situācija bija mistiska. Sākās tas pirms divām nedēļām kad naktīs reizēm nevarēju paelpot ar vienu nāsi, bet nu kam negadās. Nepievērsu uzmanību. Tad pagājušo ceturtdien parādijās arī pašas iesnas, galvassāpes un temperatūra. Nu neko, ierāvu ibuprofēnu un aizmirsu. Piektdienas vakarā palika sliktāk, un nojautu ka laikam būšu pamatīgi apaukstējies.

Pienāca pirmdiena, bet uz darbu iet nevar – temperatūra 38C. Tiek dots vārds ģimenes ārstei, kas notiek, ko darīt. Esot man deguna dobuma iekaisums, jāpadzer antibiotikas un jāliekas atpūsties. Draņķība. Nepatīk slimot.

Paiet dažas dienas, labāk nekļūst, dodos uz ARS pie LOR caur Noras tēva pazīšanos. Tas gan nenozīmē, ka es nevarētu tur iet tāpat pa taisno, bet nu tā sanāca. Izpēta mani, strutas un šausmas un vispār slikti ir. Skalos dobumu.

Deguna dobuma skalošana ir izcili pretīgs pasākums. Ar tādām neforšām adatām iebaksta dziļi nāsī lai anestezētu, tad ar tādu kā stienīti iebāž tik dziļi ka šķiet iedurs smadzenē, un tad … ar spēku iegrūž nezinu kur, bet ar riebīgu krakšķi, tā itkā cauri skrimslim vai kaulam. Ļoti ļoti nepatīkams krakšķis. Tad pievieno milzīgu šprici un iekšā laiž kautkādu bora šķīdumu vai ko tamlīdzīgu, un pa to trubiņu tad tās šausmas nāk ārā.

Nākamajā dienā gan man joprojām temperatūra, ar visu to ka esmu uz antibiotikām, zvanu LORam un man liek doties uz Stradiņu slimnīcu, likties tur iekšā jo vispār esot slikti un labāk neriskēt.

Stradiņos ir tā, ja tev nav norīkojums ka jāiet slimnīcā, tu dodies uz neatliekamo palīdzību, un ja tevi pašu neatveda ar ātrajiem, tas nozīmē, ka tev jāsēž un jāgaida kamēr kāds ārsts atbrīvosies. Paskaidroju lodziņā kas man kaiš, nosēdos un gaidīju. Noru aizsūtiju mājās, jo pēc pieredzes – šādas lietas nenotiek ātri.

Ar gaidīšanu ir tā. Sākumā ir vienaldzība. Pēc pusstundas pienāk nepacitība. Pēc vēl stundas pienāk izmisums. Pa šo laiku es jau biju paspējis noskatīties divas ugunsgrēka sērijas, un mana 38C temperatūra noteikti nebija mazinājusies, jo bija visai riebīga pašsajūta, un likās tūlīt neizturēšu. Par laimi pēc seriāla parādijās arī citas izklaides.

Ieradās kāds vīrietis ar dēlu. Pieiet pie lodziņa – dēlam jāizvelkot ērce. Tante paskatās – cik šim gadu? Esot piecpadsmit. “Nu tad lai dodas uz bērnu slimnīcu”. Tēvs uzsprāgst – “jūs te ko vispār strādāt nestrādājat? Idioti bezģeļņiki” Paklaigā, aiziet.

Pienāk cits tips, ar alkānīga paskata sievieti. Sievietei prasa dokumentus, pēc kāda laika tie tiek atrasti. Pase esot nederīga jau nezcik gadus, par tādu lietu viņai pasi vajadzētu atņemt un tas esot nelegāli, tā aptuveni skaidro sieviete aiz lodziņa. Vīrietis atkal sāk kliegt un draudēt. Aiz lodziņa viņam paskaidro, ka ja nav pases, lai tad arī sēž rindā un klusē.

Nākamais ierodas pagara auguma tips, ar hiphopa piekritēju stila drēbēm. Viens no tiem, kuru skropstas un uzacis ir izteikti blondā krāsā, padarot skatienu dīvaini ūdeņainu. Pieiet viņš pie lodziņa, iebāž paku ar papīriem un klusē. Sieviete skatās uz viņu – “nu, ko jūs vēlaties?” Viņš pabāž paku tālāk, klusē. Pienāk cita sieviete. Skatās papīros – “tie taču ir jūsu izraksta papīri no citas nodaļas, jūs esat izrakstīts, tātad jums jādodas mājās. Kur ir problēma?” Tips pie sevis kaut ko ļoti klusi noņurd. Sievietes pārjautā. Noņurd atkal. Pārjautā. Noņurd skaļāk, gribot likties slimnīcā. Sievietes aiz lodziņa neizpratnē – “bet kas jums kaiš cienītais, pasakiet taču, sāp kaut kas?” Neko nevar saprast, tips tikai saviebjas grimasē it kā viņš pusstundu būtu skaidrojis un neviens nesaprastu, taču neko nepasaka. Sievietes liek apsēsties un gaidīt. Tips pagriežas, un pie sevis nosaka – “idioti” – un apsēžas.

Beidzot tiek izsaukts mans vārds, kopā ar kādu meiteni mani beidzot izved cauri svētajām durvīm, uz kurām ir uzraksts līdzīgs kā aiz Pētera, pie debesu vārtiem.

Nosēdina mani gaitenī, kamēr tiek aprūpēta meitene. Pa to laiku novēroju jaunos apstākļus. Gaitenī pilns ar gultām, tur guļ dažāda tipa cilvēki ar sistēmām pie rokām. Pie viena pienāk divas sievietes, sāk taujāt. “Kur tu dzīvo? Tu taču nekur nedzīvo, pareizi?”, viena saka? “Kāpēc tu uzreiz tā”, otra pārmet, taču neizskatās ka viņa pirmo apšauba, jo tips ir alkāna paskata vecis netīrās drēbēs ar pārsistu galvu. Blakus guļ tips ar visdažādākajām rētām, izskatās arī kāvies.

Pēc kādām divdesmit minūtēm pienāk mana kārta. Izmeklē, iztaujā. Noliek gaidīt citā telpā, kamēr atbrīvosies CT aparāts un atnāks kāds noņemt asinsanalīzes. Gaitenī pamanu to pašu reperi kurš nerunā. Viņam rokās mape, uz kuras rakstīts kā viņu sauc. Pēc brīža staigā ārsts un sauc to pašu vārdu. Es norādu, ka tas ir tas tips gaitenī, jo pats viņš nereaģē. Ārsts pienāk – parunā ar viņu, neko gudru ārā nedabūjis, aiziet. Pēc laika pienāk pie viņa kāds cits ārsts, jautā kā šo sauc. Izcili inteliģentais tips saka “Indriķis” (tas nav viņa vārds), ārsts neizpratnes pilns aiziet. Es šajā brīdī sāku domāt, ka vai nu tipam ir minhauzena sindroms (kad vēlas tikt slimnīcā bez iemesla), vai arī viņam ir kāds smadzeņu audzējs. Bet izskatās, ka problēma tomēr ir ar vēderu. Mistika.

Blakus sēž sieviete. Pie viņas pienāk daktere, sāk taujāt – “kur ir problēma”? “Man ir augsts hemoglobīna līmenis, un dakteris teica, ka ja es lidošu uz turciju, es lidmašīnā nomiršu”. Daktere šokā, izsaka komentārus par ārsta kompetenci, jo līmenis viņai neesot nekāds diži zemais (man šķiet sievieti noteikti bija konsultējis homeopāts, bet derēt gatavs neesmu). Daktere jautā šai vai viņa lieto ieteiktos dzelzs preparātus. “Nē”. Esot lietojusi pirms gada, vienu mēnesi. “Bet jums taču teica, ka tos jālieto vismaz četrus mēnešus”. Nav atbildes. “Vai jūs darījāt ko citu lai noskaidrotu kāpēc jums ir zems hemoglobīns, t.i. vai noskaidrojāt iemeslu?” Nav atbildes. “Kādas zāles jūs vel lietojat, nu – vispār kādas?” “Ja tabļetkami ņepoļzujus, krome citramona”. Aha, skaidrs, iespējams tomēr homeopāts.

Mana kārta, pienāk bravurīga paskata dakteris, un ved mani uz CT (datortomogrāfija). Daudz garu gaiteņu, tukši. Ejam klusējot. Pēkšņi viņš pasaka ko tādu, uz ko ir grūti spontāni reaģēt:

“Jēzus tevi mīl!”

Nobolu acis, padomāju piecas sekundes, un pasaku kaut ko no stila “vai nav lieliski?”

“Jēzus vēlas uzņemt tevi savā valstībā!”

Ak dievs, kur ir tā tomogrāfijas telpa! “Tas protams ir lieliski, bet es vēl labrāt kādu brīdi uzkavēšos šeit pat, protams ja Jēzum nav iebildumu”. Tips nosmejas, un saka “nu jā, bet tas nebija tā domāts …” tālāk īsti nesekoju, jo kaut ko stāsta par debesu bonusiem, taču esam jau pie telpas. Meitene mani noskenē, aparāts īsteni labs, precīzi tāds kā manos mīļajos mediķu seriālos.

Ceru jau ka Jēzus menedžeris būs licies mierā, taču nē, atpakaļ ceļā jautā no kuras pilsētas es esmu, un vai Rīdzinieks. Skaidrs uz kurieni šis jautājums vedīs, bet nav variantu, apstiprinu. Sāk runāt par draudzi. Tajā brīdī man aptrūkstas spēka argumentiem, un es redzu ka nav jēgas, paskaidroju ka man ir temperatūra, un es labprāt ietu atpakaļ nerunādams, jo man sāp galva – tāpēc galu galā esmu slimnīcā! Liekas mierā.

Esmu atpakaļ, gaidu rezultātus un klausos kā māsiņas šausminās par kādu idiotu kas notriecis meiteni uz velosipēda, kad dzirdu krieviski “Ja ņeverušaja!” un saprotu, ka Jēzus menedžeris ir mēģinājis tikt pie nākamā upura, arī neveiksmīgi. Bet kur gan citur meklēt vājus bezcerīgus cilvēkus, kas gatavi padoties kādam tur kultam, ja ne slimnīcā. Īstens biznesmenis.

Blakus aiz aizskara dzirdu skaļus vaidus, tur tips ar to kakla saturētāja uzparikti sācis staigāt un klaigā lai viņam atslēdz zāles, jo tās viņam taisa sliktu dūšu. Māsiņas sāk skaidrot, ka staigāt nedrīkst, un ka reakcija ir normāla, lai guļ un klusē. Tips sāk lūgties, tad lamāties, un visbeidzot piezvana korešam no stradiņiem lai nāk viņu izpestīt no nekompetences ar kārtīgu devu Blata. Draugs atnāk, paklačojas, bet uz jautājumu par sākotnējo problēmu tikai nosmejas un pakrata pirkstu, sak, “ko tu nevari nedaudz paciesties?”

Jautri gan gāja. Samaksāju tikai nieka 14Ls, par CT vien amerikā būtu jāņem kredīts, jo neesmu apdrošināts, taču kā jau var redzēt – cilvēku daudz, un piedzīvojumi visādi. Gan plusi, gan mīnusi.

Par problēmu gan – rezultāti iepriecināja, tik traki ar mani nav. Šobrīd vēl gan ārstējos, dzīvoju uz antibiotikām, bet ceru šīs nedēļas laikā tikt vesels. Turiet īkšķus.

Interesanti, vai tie ir tie undulatus asperatus, vai tikai kas nedaudz līdzīgs?

Manis tulkots Mario Vittone raksts no: http://mariovittone.com/2010/05/154/

Jaunais kapteinis, ar visām drēbēm ielēca ūdenī, un sāka peldēt. kā jau bijušais ūdens glābējs, viņš nenolaida acis no upura, un devās tieši pretim peldētājiem, kuri atradās starp pieenkuroto jahtu un pludmali. “Man šķiet viņs domā, ka tu slīksti”, vīrs teica sievai. Viņa bija šļakstījušies un viņa bija spiegusi, bet tagad tie vienkārši stāvēja līdz kaklam ūdenī. “Mums viss ir kārtībā, ko viņš dara?”, jautāja sieva, nedaudz aizkaitināta. “Mums viss ir kārtībā”, vīrs nokliedzās, žestukulējot lai peldētājs dodas prom, bet kapteinis peldēja pilnā ātrumā. “Malā!” viņš norēja, un aizpeldēja garām apstulbušajiem jahtas īpašniekiem. Tieši viņiem aiz muguras, viņu deviņgadīgā meita slīka. Nonākusi drošībā, kapteiņa rokās, viņa izplūda asarās “Tēti!”

Kā kapteinis no 15 metru attāluma zināja to, ko tēvs nespēja pamanīt trīs metru attālumā? Slīkšana nav vardarbīga šļakstīšanās un saucieni pēc palīdzības, ko vairums paredz. Slīkšanas pazīmes viņam ļāva saskatīt kapteiņa gadu pieredze un ekspertu apmācība. Tēvs, turpretim, slīkšanas pazīmes bija redzējis tikai televīzijā. Ja jūs pavadīsiet ilgāku laiku ūdens tuvumā (gluži kā mēs visi) tad jums ir jāzin, uz ko skatīties kad cilvēki iet ūdenī. Līdz pat brīdim kad meitene neizsaucās “Tēti”, viņa nebij izdvesusi ne skaņas. Arī es, kā bijušais krasta apsardzes glābšanas peldētājs nemaz nebiju pārsteigts par šo stāstu. Slīkšana patiesībā ir maldinoši kluss notikums. Māšana, kliegšana un šļakstīšanās ir tikai televīzijas dramatizējums, un reālajā dzīvē tā notiek reti.

Instinktīvā slīkšanas pretreakcija (tā to nosaucis Francesco A. Pia, Ph.D.) ir tas, ko cilvēki dara lai izvairītos no nosmakšanas ūdenī, un tas nebūt neizskatās pēc tā, ko vairums sagaida. Nav ne šļakstīšanās, ne māšanas, ne kliegšanas, ne saucienu pēc palīdzības. Lai apzinātos cik klusa un nedramatiska ir slīkšana, padomājiet par sekojošo – slīkšana ir otrais lielākais bērnu nāves iemesls amerikā. No aptuveni 750 bērniem kuri noslīks amerikā nākamgad, aptuveni 375 no tiem noslīks tiešā vecāku tuvumā. Desmit procentu gadījumā, pieaugušais pat skatīsies tiem virsū, nenojaušot ka tas notiek (Avots: CDC). Slīkšana neizskatās pēc slīkšanss, Dr.Pia apraksta kādā krasta apsardzes žurnālā. Instinktīvās reakcijas ir šādas:

1. Ar retiem izņēmumiem, slīkstošs cilvēks ir psiholoģiski nespejīgs saukt palīdzību. Elpošanas sistēma pamatā ir veidota elpošanai, un runa ir tikai papildfunkcija. Elpošanas vajadzība ir jāpilda vispirms.

2. Slīkstoša cilvēka mute pārmaiņus pazūd un parādās virs ūdens līmeņa. Mute nav virs ūdens tik ilgi, lai paspētu izelpot, ieelpot un iekliegties. Kad slīkstoša cilvēka mute iznāk virs ūdens, viņš ātri izelpo, un ieelpo tieši pirms tā nonāk atpakaļ ūdenī.

3. Slīkstošs cilvēks nevar māt pēc palīdzības. Instikts liek tiem izstiept rokas sāniski un spiest uz ūdens virsmas Spiežot uz ūdens cilvēks spēj noturēt ķermeni līdzsvarā, lai varētu pacelt muti virs ūdens īsai ieelpai.

4. Instinktivās slīkšanas reakcijas dēļ, cilvēks nespēj brīvi kontrolēt roku kustības. Fizioloģiski, slīkstoši cilvēki nespēj reizē pretoties slīkšanai un māt pēc palīdzības, vai pārvietoties uz glābēju pusi, vai pasniegties pēc virves vai glābšanas riņķa.

5. No sākuma līdz beigām slīcēja ķermenis atrodas vertikālā stāvoklī, bez jebkādām pazīmēm ka tiek izmantotas kājas. Ja vien neiejaucas glābējs, cilvēks spēj izturēt tikai 20-60 sekundes pirms sāk grimt.

Tas protams nenozīmē, ka cilvēks kurš sauc pēc palīdzības nav iekļuvis nepatikšanās – viņam iespējams ir sākusies ūdens panika. Reizēm tas notiek īsu brīdi pirms sākas slīkšana, šajā brīdī cilvēks vēl ir spējīgs saķet virvi utml.

Skatieties uz šīm pazīmēm:

- Galva zemu ūdenī, mute ūdens virsmas līmenī
- Galva atliekta uz atpakaļu, mute vaļā
- Acis stiklaimas un tukšas, nespēj fokusēties
- Acis ciet
- Mati pār pieri vai acīm
- Nelieto kājas, vertikāls
- Strauji un īsi elpo vai elš
- Cenšas kustēties kādā virzienā, bet netiek
- Cenšas atgāzties uz muguras

Tātad ja kāds iekrīt ūdenī, un izskatās normāli – neesi tik pārliecināts. Pirmā pazīme bieži ir tieši tāda, ka izskatās ka cilvēks neslīkst. Var likties ka cilvēks tikai kūļājas pa ūdeni un skatās uz laipu. Kā pārliecināties? Pajautā – “viss kārtībā?” Ja cilvēks vispār ir spējīgs atbildēt, tad droši vien viss ir kārtībā. Ja atbild ar tukšu skatienu, tev ir 30 sekundes lai tiktu līdz viņam.

Un vēl – bērni ūdenī taisa troksni. Kad tie paliek klusi, ejiet un pārliecinieties kāpēc.

Esmu lejā pusdienās. Ēdu savas maizītes. Pusdienās prātā nāk daudz interesantu pārdomu, piemēram, rituāli.

Pie mums nav iespējams uzkāpt uz trešo stāvu tā, lai pa ceļam kādi pretimnākošie trīs cilvēki tev trīs reizes nepateiktu “čau“. Un tad, ejot atpakaļ lejā pēc desmit minūtem, atkal tie paši – trīsreiz “čau”. Tas jau nekas, ka tu ar šo cilvēku jau piecreiz esi šorīt runājis. Čau, tas ir rituāls.

Interesanti, ka pametot ēku, un dodoties uz trīsdesmit metrus attālo stūra veikalu, nekādi čau vairs nenotiek. Pretimnākošie kolēģi tikai pamāj tādu ceturtdaļmājienu, vai arī vienkārši paskatās acīs, apstiprinot tavas eksistences uztveršanu.

Un nonākot vēl tālāk, piemēram, kādā attālā lielveikalā sestdien no rīta, kolēģis visticamāk ignorēs tavu klātbūtni, vai apies ar līkumu.

Čau zonai ir robežas.

Līdzīgs rituāls ir ienākot virtuvē teikt “labu apetīti”, neskatoties uz to vai telpās esošie cilvēki ēd, stāv, runā, vai nedara neko. Patiesībā pat ja telpā esošie cilvēki ēd, novēlēt labu apetīti ir visai riskants gājiens. Galu galā, rituāla sastāvdaļa ir visiem ēdājiem korī atbildēt “paldies”, riskējot aizrīties un turpatu uz vietas nomirt dēļ aizrīšanās. Gadās (pie mums gan pagaidām vēl ne).

No otras puses, labas apetītes rituāls ir apvainojums ēdājam. Cilvēks, kas ienācis virtuvē iespējams pamanīja tavas nabadzīgās, slikti atsildītās pusdienas, un pie sevis padomāja – “To taču nevar normāli ieēst. Kuram var rasties apetīte, ēdot tādu drazu. Jādod mana svētība, un viņam kumosi lejā ies vieglāk! Labu apetīti, kolēģi (un izsaku līdzjūtības).”

Un papildus šim aizvainojumam par tavu pusdienu ne-apetelīgumu, ēdājs sakot “paldies” aizrijas un nomirst (vai arī, kāds lietpratējs administrē Heimliha metodi ¹).

Aptuveni tajā brīdī ienāca kolēģis, un novēlēja “labu apetīti“.

No vienas puses, liekas – lēti būt ateistam. Tāds arī ir valdošais uzskats, no to puses kuri par to vispār domā. Ka ateistam nav morālo standartu vai augstāku mērķu un dzīves jēgas vai sistēmas. Es arī sajūtos kā prasts lamzaks, darba virtuvē vērojot kā viens pie sevis noskaita lūgšanu pirms ēšanas, bet es pa to laiku jau stūķēju iekšā.

Bet tās visas ir muļķības. Protams, ir prastie ateisti, kuri par augstāko jēgu nekad nav domājuši, jo tā ir vienkāršāk. Kuriem nav nekādu kosmoloģisko priekštatu vai pasaules teorijas. Tāpēc jau šis Ateisma (grieķ. bez dieva) termins ir tik novazāts. Dēļ vienkāršajiem ateistiem.

Bet ateisms mēdz būt arī savādāks. Tāds pie kura nonāk. Gluži kā kristiešus uzrunā Jēzus un viņi kļūst par tā sekotājiem, arī Ateistu pēkšņi skar atklāsme par visuma uzbūves skaistumu, un tie var saprast, cik patiesībā reliģija ir aprobežota, ierobežota un orientēta uz vāju ļaužu kontroli (kas protams bieži ir tieši tas kas viņiem ir vajadzīgs, un tāpēc reliģijām ir arī pozitīvā puse).

Gluži kā mazi bērni piedzimst ateisti, jo viņu saprātam augstāka vara nav aptverama, tā arī liela daļa ateistu vienkārši par šo lietu nedomā. Tie ir neapzinātie ateisti, kas tikai parausta plecus uz jautājumu par pasaules rašanos vai dzīves jēgu.

Tāpēc šo vārdu, ateisms, drīzāk ir jāaizstāj ar kādu citu. Tradicionāli šis vārds asociējas ar ko negatīvu, ar cilvēkiem kuriem ir vienalga. Mans ateisms ir komplicēts, pārdomāts, tāds pie kura nonāk ar laiku. Būtībā tas ir sava veida agnosticisms – uzskats, ka nav iespējams pamatoti pierādīt tādu vai šādu reliģisko uzskatu patiesumu. Dokinss to sauc par Tējkannas Agnosticismu – nav iespējams pierādīt, ka ap kādu no Jupitera pavadoņiem neorbitē tējkanna, bet pēc būtības nav nekāda pamatojuma uzskatīt, ka tā tur būtu. T.i. neko nedrīkst kategoriski noliegt bez pamatojuma.

Un pamatojums ir vajadzīgs jebkuram domājošam cilvēkam. It visā.

Visticamāk, nekāda dieva nav. Pasaule ir daudz skaistāka, nekā to iztēlojas ticīgie.

Ielās parādijušies savdabīgi integrācijas plakāti “Savējie”, ar domu, ka nav svarīgi kāda tev tautība, jo galvenais ka tu esi savējais. Interesanta gan pieeja, man izdzirdot “Savējie” rodas asociācijas tieši ar nacionālismu un apgriezti pretēju attieksmi. Tie, kuri uzauga Rīgas mikrorajonos noteikti atcerēsies spalgo saucienu palīgā “Наших бьют!” vai ko līdzīgu arī latviski (retāk gan, un ne tāpēc ka mūsējos mazāk sita, bet tāpēc ka krieviem bija izteiktāka tieksme grupēties).

Kāda velna pēc integrācijas akcija saucas “Savējie”? Ko tie džeki pīpē?