sapnis

Kāda pazīstama meitene gandrīz veselu gadu pavadīja palīdzot nabadzīgākajiem Malāvijas lauku iedzīvotājiem. Darīja viņa tur daudz ko, būvēja skolas, mācija bērnus, palīdzēja ar ražu un visādām ikdienas lietām.

Malāvieši reizēm ir neapķērīgi. Kad jāievāc izaudzētie graudi, tie tos aiznes uz tirgu, un par mazām naudiņām pārdod. Tad ir ražas svētki, un naudiņa tiek nodzerta turpat vakarpusē.

Kad pienāk lietus sezona, graudu nav, bet tirgus onkulis viņu pašu pārdotos graudus atpakaļ pārdod par desmit reizes lielāku naudu. Tad malāvietis sagrabina pēdējās kapeikas, un dažas dienas viņam ir ko ēst.

Ja graudus viņš nebūtu pārdevis, viņam būtu ko ēst visu lietus sezonu.

Bet viņs to nedara, jo “lietus sezona taču vēl tik tālu”.

Vai Latvietis arī ir Malāvietis?

Braucu es autobusā uz mājām. Blakus stāvēja bariņš būdīgu jauniešu, instinktīvi devu viņiem par dažiem gadiem mazāk kā man, bet es jau nojautu ka kļūdos. Sāka runāt par skolu, līdz ar to nojautu ka viņi iet vidusskolā, nu desmitajā, vienpadsmitajā klasē. Runāja par to cik ļoti skolas iekšējās kārtības noteikumi mainījušies no laikiem, kad šie gāja pirmajā klasē.

Un tad tas man iesita pa pakausi. Apziņa, ka tad, kad viņi gāja pirmajā klasē, es biju vidusskolā.

Vai piemēram tas, ka ap to laiku notika vienpadsmitā septembra uzbrukumi dvīņu torņiem.

Liekas tik nesen, bet tas bija pirms deviņiem gadiem.