sapnis

Jā jā, es atzīšos, es lasu “Krēslu”. Es esmu nenormāli deģenerējies un slims indivīds. Patiesībā, es gribēju izlasīt to, par ko tik ļoti jūsmo tik liels skaits cilvēku, un pats spriest. Kā zināms, ekranizācijas reti pilnībā atspoguļo grāmatā rakstīto pareizajos veidos.

Īstenībā tā arī ir. Grāmata ir sarakstīta ļoti īstos un vienkāršos teikumos, kas no vienas puses ir sākumā kaitinoši un smieklīgi, bet no otras puses – palīdz lielai daļai cilvēku, kas ikdienā grāmatas nelasa (face the reality) un tādejādi vismaz kādus cilvēkus piespiež lasīt.

Atšķirības filmā no grāmatas ir maz, lai gan lielas. Vismaz visas tās lietas, kuras man filmā nepatika visvairāk, grāmatā nemaz neeksistē, jebšu eksistē pavisam citā formā. Piemēram muļķīgās “ļauno vampīru” slepkavības ainas grāmatā nav, un patiesībā – arī paši sliktie vampīri grāmatā ir pavisam atšķirīgi tēli. Bet es varu iedomāties, ka naudas devēji filmas veidotājiem vienkārši pieprasīja vairāk krutuma un bling-bling.

Kopumā grāmatā sižeta ir tikai nedaudz vairāk nekā filmā, un tas savukārt dod to “izlasīju vienā vakarā” efektu, ko daudzi piemin.

Neko baismīgi sliktu negribu teikt, jo saprotams kāda žanra grāmata šī ir, un kāda ir tās primārā auditorija – to ko viņa vēlējās panākt, viņa panāk visai labi.

Kopumā – lasāms sapņaini romantiskais gabals, tomēr ievelk. Es jau tūlīt būšu izlasījis jau otro daļu, un pārējās vēl priekšā. Pēc apdullinoši sarežģītās angļu valodas “Heart of darkness”, šis ir patīkams atvaļinājums saprātam un apziņai.

Sen neko neesmu rakstījis par filmām. Filmas protams tiek skatītas daudz un dažādas, sekos nelielas atskaites par tām dažām, kuras atceros.

(500) days of summer. Man patika, ja to ņem kā standarta romantisko komēdiju. Tāda atšķirīga, nopietnāka, interesanti noformēta, plus man patīk Zooey kā aktrise un kā meitene.

Funny People – droši vien filmas idejas pametējs to noformulēja vienā teikumā “Divi komiķi – veiksmīgs biezais, un neveiksmīgs lūzeris – satiekas un mācas viens no otra kļūdām”. Nekādas dižās domas te nav, bet nu komēdija tā arī īsti nav. Dramēdija nedaudz. Ir tur joki, bet es nezinu, man ne pārāk. Nepavelkos uz Apatova filmām. Patika tikai daži tēli, daži joki.

State of Play – noteikti viena no filmām, kuru aizmirsīšu jau pēc dažām dienām, jo stils viņai ir tāds nenormāli līdzīgs desmitiem citu redzētu filmu. Krimiķis, interesants stāsts, interesanti skatīties, bet ne vairāk kā kāda seriāla sērija – patika, bet oskarus diez vai kāds pasniegs.

Up – ļoti patika multene. Man šausmīgi sabēdina stāsti par to cik ātri paskrien dzīve, un ka mēs to visu palaižam garām sīkumos un ikdienišķās problēmās, tāpēc filmiņas sākums bija tāds nedaudz nospiedošs (kas gan nav slikti). Patika tēli, patika animācija, būtībā viss patika. Viena no pēdējo gadu labākajām datormultenēm noteikti (looking forward to Mr.Fox though!).