sapnis

Vai vēl sliktāk! Protams Lats īstenībā nav devalvēts, bet rezultāts ir teju vai tāds pats. Skat, vienkāršā valodā runājot, kas tad notiktu ja devalvētu latu? PILSONIM? Pilsonis nevarētu nomaksāt savu Eirokredītu (pie šībrīža RIGIBOR – ieturam klusuma brīdi par cilvēkiem kam ir Latu kredīts), pilsonim ir mazāk naudas liekiem tēriņiem, mazāk naudas maizei, importa preces paliek dārgas, nākas pārdot auto …

Un kas tad notiek tagad? Atliek man atvērt portālu vai avīzi lai lasītu tikai vienas tēmas virsrakstus, samazinātas algas ārstiem, samazinātas pensijas, samazinātas skolotāju algas, palielināts PVN, palielināts ienākumu nodoklis, akcīze, samazinātas iemaksas, palielinās bezdarbs, atlaiž 30% darbinieku utt.

Un kas tad tas ir? Priekš tevis – beigās viss tas pats.

Nu redz, es arī beidzot biju pavisam īstā taustāmā IKEA veikalā. Pat divos – Vācijā un Polijā. Līdz šim mans priekštats bija veidojies no Fight Club, IKEA katalogiem un pāris mēbelēm ko pasūtijām ar kādas Latvijas firmas starpniecību (Irideja).

“Like everyone else, I had become a slave to the IKEA nesting instinct. If I saw something like a clever coffee table in the shape of a yin and yang, I had to have it. I would flip through catalogs and wonder, “What kind of dining set defines me as a person?” We used to read pornography. Now it was the Horchow Collection” — Edward Norton’s unnamed charactef from Fight Club

Kopumā es varu teikt ka IKEA ir fantastiska vieta. Man kā dizaina fanam tur bija teju vai paradīze, jo visi IKEA produkti tik tiešām ir tik pat stilīgi kā katalogos, un tādas cenas kā tur laikam nav iespējamas nekur citur pasaulē. Guļamkrēsls 6Ls, kafijas galdiņš 4Ls, un tas viss vienkārši saliekams, praktisks, ērts, un Zviedriski askētiski noformēts. Un pusdienas par Latu! Kopā par pirkumiem gan iztērējām teju 350Ls, kas gan, paskatoties uz preču daudzumu ko atvedām, ir smieklīga summa, jo Latvijā pat vienu dīvānu šādā cenā ir grūti nopirkt.

Protams es varu saprast ka ne visi ir Zviedru askētisma fani, bet par gaumi jau nestrīdas.

Starp citu, par atšķirībām. Vācijas IKEA ir daudz tīrākas tualetes, un uz katra stūra ir kaudzīte ar IKEA katalogiem, turpretī Polijā tualetes ir piegānītas, un vienīgie atrodamie katalogi ir pieķēdēti pie galdiem. Nav jau brīnums – Polija. Taču veikala izkārtojums un preces ir aptuveni identiskas, vienīgi Polijā preces ir par saviem 20% lētākas. Runā ka arī Somija ir labs variants, bet nedomāju ka tur cenas atšķiras no Vācijas.

Vēl viens interesants fakts – vairākas preces ražo tepat Latvijā. Starp citu iepriekš pirktais guļamistabas kompletks no mūsu pašu Priedeskoka mēbelēm izrādās arī ir ražots priekš IKEA. Tas pat bija rakstīts uz iepakojuma. Taču! pie mums tās mēbeles maksāja vairāk. Kad gribējām vēl vienu lietu no komplekta, priedeskoka mēbelēs mums pateica ka to vairs neražo, bet IKEA tas joprojām ir atrodams (LEKSVIK sērija) taču acīmredzot to tagad ražo kāds cits, jo cenas joprojām ir zemākas un klāsts lielāks. Laikam jau pie mums šiem bija par dārgu :)

Un beigās – esmu dzirdējis IKEA salīdzināšanu ar Jysk. Tad jau var salīdzinār Hamburgeru ar Velosipēdu, jo viņiem nav nekā kopīga. Pirms izteikt šādu apgalvojumu, aizbrauciet uz IKEA.

Pirms kāda laika Badad ķidāja nesmuko Plazas logotipu, bet te pēkšņi – redziet ko es atklāju Pilzenē:

Kā var redzēt, Plazas logotips ir identisks, bet Olimpijai dzeltenā kaka nomainīta pret kautkādiem rimbuļiem, pārējie elementi ir tie paši.

Tikko atgriezāmies no divu nedēļu ceļojuma ar t.s. kemperi pa 7 valstīm un es te uzrasktīšu dažas piezīmes gan par ceļojumu, gan ceļošanas veidu kā tādu. Sāksim ar kemperi. “Kemperis” gan manuprāt nav īsti atbilstošs vai pareizs vārds, jo angliski tas ir Motorhome un vāciski Wohnmobil, bet es to lietošu jo tā, šķiet, aprindās ir ierasts.

Ideju kā tādu pasvieda sievas brālis, kurš kādā tur jaunības trakumā šoziem bija aizbraucis uz Parīzi tieši šādā veidā, turklāt izbraucot ziemassvētku dienā, un atgriežoties pirms atsākās darba nedēļa (3 dienas). Tad protams klāt nāca praktiskā puse, jo ceļot gribējām seši cilvēki un suns, un vieglajai automašīnai tas ir par daudz, turklāt sešiem maksāt par hoteļiem būtu visai dārgi.

Kas tas ir

Tātad, kas īsti ir kemperis? Tas ir modificēts kravas busiņš, kura vadīšanai pietiek ar parastajām B kategorijas tiesībām, lai gan nomātājs (un arī es) uzskata ka papildus būtu vajadzīga vismaz 3 gadu vadītāja pieredze. Tajā ir maziņa duša/tualete, virtuve ar ledusskapi un gāzes plīti, divstāvu gulta, un divas divguļamās gultas. Viena no tām gan vairāk ir paredzēta cilvēkiem zem 1.7m augumā, otra savukārt ērti uzņems pat trīs tādus cilvēkus.

Brauciena laikā četri no pasažieriem sēž pie galdiņa, un skatās pa kreisajā pusē esošu visai pieņemama izmēra logu. Atmuguriski sēdošajiem skats nav tik interesants, tapēc notiek rotācija, ar lielo grālu nonākt priekšā blakus vadītājam. Sēdēšana ir pieņemami ērta, turklāt garajos gabalos pastāv iespēja pārkāpt drošības rekomendācijas un ierausties gultā nosnausties.

Cena

Nomāt kemperi Latvijā maksā vidēji 60Ls dienā, kas mainās atkarībā no sezonas un tā cik ilgi brauksiet. Parēķinot ka tas ietaupa hoteļa nepieciešamību 6 cilvēkiem, nemaz tik traki nav. Auto patērē 11l dīzeļa uz nobrauktajiem simts. Cik es manīju, ārzemēs nomāt cena nav diži atšķirīga, toties ir lielākas izvēles iespējas. Mēs braucām ar Ford Transit 2.2l Challenger Genesis 33 modifikāciju, nomātu no http://kemperi.lv

Nakšņošana

Protams uzreiz jau šķiet ka ar šādu agregātu stājies kaut pilsētas centrā, aizver žalūzijas un laidies miegā, bet ja arī pie mums ir anarhija un cūcības ielās, civilizētajā Eiropā gluži tā nav, un lielajās pilsētās centrā pat ir aizliegts iebraukt (vācijā t.s. Umweltzone neļauj pilsētā iebraukt mašīnām ja vien nav iziets izmešu daudzuma normas sertifikācijas process, kas tūristiem protams nav iespējams), kur nu vēl nakšņot. Oficiāli kemperu noma iesaka nakšņot kempingos, bet vācijā tie maksā 30Eur un vairāk, turklāt ir optimizēti ilgstošai dzīvošanai. Tas taču ir ārprāts! Ņēmām talkā internetu un ierūsējušās vācu valodas zināšanas un izlobijām visus variantus. Tie ir sekojošie:

- Stellplatz/Aires. Vācijā un Francijā, kā arī citās civilizētās valstīs, ir t.s. Stellplatz, kas ir kemperu parkošanās vieta. Reizēm tā maksā 5Eur, reizēm tā ir bezmaksas. Galvenais ir to atrast, un šeit talkā iesaku ņemt vācijā nopērkamo lēto Stellplatz katalogu, jo internetā sasēņotie GPS POI punkti kādos 40% gadījumu izrādijās kļūdaini. Šajos plačos starp citu parasti ir atrodams ūdens uzpildīšana un izliešana, kā arī kanalizācijas izliešanas vietas – par tām vēlāk.

- Benzīntanki. Protams izklausās baigi, bet nu reāli vācijā uz šosejām atrodamie Raststatte ir lieli un ērti atpūtas parki kuros ir gan McDonalds, gan futūristiskas Sanifair tualetes/dušas. Arī citās valstīs ir šādi un tādi – būtībā visur kur paliek TIR fūres, vari palikt arī tu. Galu galā, tas jau tikai pārgulēšanai.

- Ēnaini un šaubīgi bezmaksas pārkingi. Minhenē atradām tādu Suedpark, kurā šķiet pamesti bija nolikti visai daudz palieli transporta līdzekļi. Piekabes, citi kemperi, smagie auto – uz ilgu laiku lielā teritorijā tā vienkārši stāvēja parka ielu tīklojuma teritorijā. Tur palikām arī mēs, un rajons beigās izrādijās tīri jauks.

- Veikali. Lai gan oficiāli tas nav atļauts, un bieži lielveikalu stāvvietās ir izliktas pārsvītrotu kemperu zīmes (tas nozīmē ‘nedrīkst gulēt’, ne jau nedrīkst parkoties lai iepirktos), reizēm to var izdarīt, un reizēm par pajautājot veikalā tas tiks atļauts. Vācijas IKEA pat ir īpašs, marķēts kemperu nakšņošanas Stellplatz placītis kur gulēt ir ne tikai iespējams bet pat ļoti izdevīgi, ņemot vērā garšīgās un fantastiski lētās IKEA brokastis (1ls?)

Visa brauciena laikā samaksājām tikai vienu reizi 5Eur par stāvvietu, citas atradām bezmaksas, dažas pat fantastiskās vietās ar skatu. Ar lielajām pilsētām arī viegli – noliek auto P+R (Park & Ride) un par kādiem 10Eur visi 6 gab tiek uz centru un atpakaļ (5 braucienu biļetes iekļautas parking cenā, vienu parasti nācās pirkt klāt).

Dzīve kemperī

Seši cilvēki un suns ziņo, ka jutās visai komfortabli, un ieviešot savu kārtību, pat ļoti ērti. Ik pa brīdim caur jokiem tika pat apsvērts šeit pārvākties uz dzīvi.

Virtuve ir aprīkota ar gāzes plīti, kas barojas no standarta gāzes balona, ko iespējams par 7ls apmainīt teju jebkurā benzīntankā. Iztukšot mums gan viņu neizdevās tapēc apmaiņas netika veiktas.

Dušās silto ūdeni _ir_ iespējams iegūt, bet mūsu kempera modeļa instrukcija bija visai neskaidra, un tas izdevās tikai katru otro rītu/vakaru.

Tualete sevī spēj saturēt septiņpadsmit litrus ķermeņa šķidrumu, un konteinters kurā tas viss tiek glabāts, ir hermētisks, un nekādas smakas neizplata. Turklāt tajā tiek ieliets īpašs zils dezinfekcijas šķidrums, kas papildsus nodrošina komfortablu braukšanu un iztīrīšanu. Iztīrīšana ir iespejama tikai īpašās Euro-Relais stacijās kas civilizētajās valstīs ir visai daudz (ja zin kur meklēt). Tās ir tādas kā benzīntanka konsoles ar pogu ūdenim, pogu tualetes nolaišanai, un reizēm arī vadu elektrībai (ja mašīnā ir televizors vai kādas pavisam jaudīgas ierīces kuras nevar darbināt no akumulators + transformators). Reizēm šīs lietas ir par brīvu, reizēm par vienu eiro. Protams ūdeni dušai var paņemt arī no krāna benzīntanka sienā, kā parasti arī darijām. Galvenais nevienam neteikt ka lejat simts litrus, citādi turks paprasīs divus eiro, kā mums vienreiz iznāca. Tualetes izliešana notiek tā – izņemam kasti, pienesam pie īpaša cauruma, noskrūvējam trubas galu un ieliekam caurumā. Turam tur tikmēr kamēr trauks ir tukšs, un tad nolaižam ūdeni. Vienkārši! Tas protams kur ir šādas ekstras – Polijā toties var nākties pa nakti lavīties kādā brīvstāvošajā plastmasas tualetes būdiņā lai atvērtu trubas galu un saturu ielaistu tur kur viņam pienākas atrasties. Varētu jau domāt ka tā lieta ir ķēpīga un nepatīkama, bet nu reāli tā nav. Zilais šķidrums palīdz to pārvarēt morāli, un beigās jau tas likās pilnīgi normāla lieta. Turklāt tas jau nav katru dienu jādara. Konteineris ir viegli izņemams un pārnēsājams.

Dušas un izlietņu ūdeņi uzkrājas citā konteinerā kura saturu var atbrīvot virs jebkuras notekūdeņu restes, pēc iespējas tālak no ziņkārīgām acīm, kurām tas varētu nepatikt. Galu galā parasts traukūdens. Zilo tualetes zampu gan krūmos liet nedrīkst!

Kopumā kemperī ir ērti un jautri. Vakaros skan mūzika, kautkas tiek cepts un vārīts, kāds iet dušā, kāds smērē maizes, kāds spēlē zoli – visiem kopā jautrā kompānijā. Galu galā atsevišķās mašīnās nav tāda ceļojuma gara. Vienīgā sūdzība kas man bija ir tas ierobežotais skats no divām sēdvietām. un logu varēja būt nedaudz vairāk. Tāpat lūdzu kārtīgi pārliecinieties ka viss aprīkojums strādā kā nākas, jo mums sākotnēji nestrādāja ne gāze ne ūdens (protams to iemācijamies lietot, bet labāk īpašnieka klātbūtnē izmēģināt). Noteikti domāju šādu braucienu atkārtot vēlreiz.

Neskatoties uz to, ka jau pēc septiņām dienām mums būs jābrauc lielajā Eiropas tūrē ar dzīvojamo mašīnu (wohnmobil jebšu motorhome), mēs ar Noru tomēr padevāmies Ryanair vilinājumam, un devāmies iekarot Zviedrijas Geocaching paradīzi Nykoping.

Interesanti, bet Nykoping parasti tiek uztverta kā garlaicīga vieta uz kuru lido Ryanair lidmašīnas tapēc ka tā ir lauku lidosta, kas ir ļoti tālu no Stokholmas. Esmu dzirdējis gaušanos par to, ka autobuss līdz Stokholmai ir dārgs, un tapēc ar Ryanair nevajag braukt. Interesanti gan, bet Nykoping patiesībā ir skaista maza pilsētiņa, aptuveni salīdzināma ar Latvijas Cēsīm. Turklāt pavisam netālu no Nīšopingas (Njūšoping saka Zviedri) ir Oxelosund, pilsētiņa jūras malā, ar fantastiskām pussalām.

Sākotnēji bijām plānojuši iziet uz lēto un palikt pie Couchsurfers, bet izrādās Zviedrijā tādi nav populāri un visā šajā rajonā nav neviena paša izguldītāja. Atradām lētu hotelīti centrā, dzelzceļa stacijas vecajā ēkā. Maksāja zem 10ls, bet pašiem bija jāņem guļammaisi un nebija iekļautas brokastis. Atradām otru variantu – pašā Skavsta lidostā (daži kilometri), par 10ls no cilvēka, bet ar iekļautām brokastīm, stilīgu interjeru un gultasveļu – toties ar vienu problēmu – šī cena istabiņai 4 cilvēkiem. Nekas! Sameklējām Noras brāli ar draudzeni, un četri arī nolēmām braukt. Ryanair izrādās ir visai viltīga kompānija, un ja mēģina tev pārdot biļeti par nulli latiem, tad maksāsi lidostu nodokļus, bet eksistē arī īpašo piedāvājumu 2ls biļetes kur nodokļi nav jāmaksā. Tādas arī nopirkām un visi četri jau sestdien no rīta liegi un mierīgi nosēdāmies Nykoping Skavsta lidostā.

Mūsu Connect Skavsta hotelis atrodas labi ja 300 metrus no lidostas ēkas, bet neskatoties uz to, naktī nekādas lidmašīnas nedzirdējām, jo viņa novietojums un arhitektūra ir visai savdabīga. Diemžēl uzreiz pēc ierašanās iečekoties nevarējām, jo bija nedaudz par agru. Nekas – pāri ielai 515 zaļais autobuss par latiņu katru aizveda mūs visus uz centru un izsēdināja pie dzelzceļa stacijas, kur arī uzsākām savu geocaching tūri. Nevarētu teikt ka mēs skrējām, gluži pretēji, mierīgi pastaigājoties baudījām skaistās Zviedru privātmājiņu ielas, smuko upīti, pīles un zosis, visuresošo tīrību un fantastiski stilīgo IKEA-tipa askētismu it visā šeit apkārt. Izņemot protams veco arhitektūru, kas tīri dabiski un nemanāmi koeksistē ar modernajiem Zviedriem.

Nostaigājāmies pamatīgi, izpētijām visai daudz ieliņu un interesantu lokāciju kuras standarta tūrists diez vai jebkad redzēs, kad pienāca pusdienu laiks. Ēst līdzi neko paņēmuši nebijām, toties centrā ir vismaz divi ļoti jauki pārtikas lielveikali kas katru dienu strādā līdz deviņiem vakarā. Nopirkām svaigi ceptas bagetes, tipiskos Zviedru kartupeļu salātus (kas sastāv no divām lietām: majonēzes un … you guessed it … karupeļiem) un apelsīnu sulu. Nevarētu nemaz teikt ka daudz iztērējāmies, jo vēl 4 reizes iepērkoties pārtikas veikalos, kopumā divās dienās iztērējām 5ls uz cilvēku par pārtiku. Par izdevumiem runājot, uz vienu cilvēku tie bija sekojoši: lidmašīna 4ls, hotelis 10ls, ēdiens 5ls, autobusi 6ls. Autobusi tā tapēc ka nakšņojām lidostā, un uz to vajadzēja tikt vakarā, un pēc tam nākamajā dienā bez Nykopingas bijām arī tālākajā Oxelosund, uz kurieni arī jābrauc ar (715.) autobusu.

Vakarā atgriezušies hotelī, totāli atlūzām jau kādos astoņos. Pamodos pēc stundas, un ar Noru nolēmām ka svētdien jābrauc uz jau minēto Oxelosund, tapēc nogājām lejā izmantot bezmaksas internetu lai blociņā pārrakstītu visu tur esošo Ģeoslēpņu ģeogrāfiskās koordinātes, jo priekš šīs vietas nekas izdrukāts nebija. Iedzērām bezmaksas kafiju un devāmies nomazgāties kopīgajās (dalītu dzimumu protams), bez neiedomājami stilīgajās dušās, un tad gulēt tālāk.

Nākamajā rītā ieradāmies ar autobusu Oxelosundā, un, lai meklētu slēpņus, par izkāpšanu no autobusa izvēlējāmies šoferim bez šaubām pārsteidzošu pieturu – pie metālapstrādes rūpnīcas, tālu no centra. Autobuss mūs izsēdināja 3m no slēpņa, tapēc atrašana bija ātra, un nosmējāmies ka vajadzēja pateiks lai buss mūs pagaida. Tā ar kājiņām devāmies uz centru, tikai lai secinātu ka nekāda dižā centra te nav, tik tās maziņš laukums. Pilsētiņa tāda maza un mierīga, nevarētu teikt ka pārāk glīta pati par sevi, toties smukākā daļa bija mūsu nākamais mērķis – Femore pussala.

Ap pussalu vijas fantastiski skaists pastaigu maršruts, kas marķēts ar oranžām krāsas līnijām, un kas dod iespēju apskatīt gan mega-diž-akmeņus (Latvijā katrs no tiem būtu nacionālais simbols), gan nedaudz klinšu, gan visur esošās, skaistās un sarkanās Zviedru mājiņas, gan kuģīšus un pat ozolu mežu kurā ganās kādi kazveidīgie klinšu dzīvnieki.

Maršrutu izgājām, salasījām tur slēpņus, un tad jau devāmies atpakaļ uz autobusu, lai nopirktu biļeti pa taisno uz Lidostu, bet izkāptu vēl Nykopingā lai nedaudz pastaigātos – līdz lidmašīnai bija vēl daudz laika. Autobusa biļete gan esot derīga tikai stundu, taču nelikās ka šoferis to saprot, jo vairākas reizes izrādija absolūtu neziņu biļešu jautājumos, tapēc mums nenācās pirkt jaunu biļeti arī pēc šīs stundas nolietošanas ēdot makdonalda saldējumu uz Nykoping gājēju ielas.

Aptuveni tā arī beidzās mūsu divu dienu ātrais Zviedrijas ceļojums.

Bilžu galerija šeitan.

Jāsāk ar to, ka esmu lidojis visai daudz pēdējo gadu laikā. Gan īsos, gan garos lidojumos, gan ar lielām, gan mazām lidmašīnām. Pavisam noteikti esmu lidojis ar KLM, Air France, Finnair, American Airlines, British Airways, Lufthansa, Air Baltic, Martinair, LOT un Czech Airlines (droši vien ir vēl kādas pāris aizmirstas, turklāt ar katru no minētajām daudz reižu lidots).

Toties šajās brīvdienās pirmo reizi lidojām ar Ryanair par četriem latiem turpatpakaļ.

Ņemot vērā savu pieredzi īsajos lidojumos, pavisam droši varu apgalvot, ka Ryanair nav ne par kripatu sliktāks par jebkuru citu aviolīniju. Interneta rezervācija bija ātra un saprotama, iečekojāmies internetā tapēc ceļš līdz vārtiem bija ātrs un vienkāršs, apkalpošana bija pilnīgi normāla, lidojums liegans un ērts, un nosēšanās pilnīgi standarta. Ja neskaita Air Baltic analogo pieeju nedot ēst (ēdiens gan nebija šausmīgi dārgs, kādi 3Eur par burgeri, kas pret Zviedrijas cenām ir normāli), tad vienīgā atšķirība no visām pārējām aviolīnijām ir brīvā sēdvietu izvēle, kas man ļoti patika, jo varējām nosēsties septītajā rindā, kas priekš Boeing 737 (visai jauns turklāt) ir pati priekša.

Sēdvietu izvietojums un komforts ir praktiski identisks jebkurai citai lidmašīnai, ar izņēmumu ka nevar nolaist sēdekļus, bet 40 minūšu lidojumam tas nelikās nozīmīgi, un pamanīju to tikai atpakaļ ceļā.

Sūdzības par dīvaini izvietotajām lidostām ir galēji nepamatotas, jo ja lidojuma mērķis man skaidri ir nosaukts Skavsta, tad es zinu kur nonākšu, un nesūdzos, ka līdz Stokholmai ir tālu. Godīgi sakot, Skavsta (precīzāk Nīšopinga un Okselezunda) bija mūsu galamērķis.

Kopējās izmaksas uz cilvēku par Lidojumiem, Hoteli, Ēdienu un Autobusiem no lidostām uz divām pilsētām – grand total of 25Ls.

Izrādās ka pa weekendiem var apceļot eiropu. Par pašu braucienu pastāstīšu vēlāk, kad būs pieejamas bildes.

Jaatzīst – pilsētā, kur Latvieši ir mazākumā, acīm redzot neloģiska būtu Latviešu vadība, un tapēc ir loģiski ka tieši partija, kas organizē pasākumus ar sarkanajiem karogiem un kuras mājas lapā noklusētā valoda ir krievu, uzvar vēlēšanās. Protams, it īpaši ja piesolot pilnīgi visu pasauli viņa ir pārliecinājusi arī Latviešvalodīgos. Galu galā, cik es no priekšvēlēšanu kampaņām sapratu, ir tikai trīs tipu programmas – šlesera biznesa programma, antišlesera programmas, un saskaņas centrs kas paredz izdarīt pilnīgi visu ko jebkurš vēlēsies un vēl kurpes sabučot.

Un tad protams ir Epic Fail ar TB reklāmām, kur animācijā tiek apspēlēta teju Finka pareģota, nu jau piepildījusies nākotne – kamēr visi kaujas, atnāk Rubiks un Ždanoka, un aizved Latviju.

Laikam jau situācija, kur Ņujorkas mērs būtu ar grūtībām angliski runājošs Ķīnietis vai Meksikānis vairs nešķiet labs piemērs šādam iznākumam, ja atceramies ka Latvietis ir minoritāte savas valsts galvaspilsētā.

Acīm redzami apzinādamās šādu faktu, Latviešu tauta sev tipiski nokāra galvas un iegāja meža, jo balsot jau nav vērts.

P.S.: komentāri pie raksta ir slēgti ar nodomu, katrs savu žulti izgāzt gribošs cilvēks tiks dzēsts arī pie citiem rakstiem

Twitter sākuši apgūt visi. Sākumā mediji, tad dažādu portālu uzturētāji, un tagad jau mazie uzņēmēji. Protams ne jau lai rakstītu kā šodien kafija garšo, vai kurā no ausīm pīkst. Lai spamotu.

Galvenais, ko nesaprot šie cilvēki, kas atver dīvainos twitter kontus ir – twitterī lietotājs PATS izvēlas ko lasīt, neviens tavus rakstus neredzēs, NEVIENS. Dārgais uzņēmēj, tu vari savā nodabā spamot cik tev uziet, varbūt tev sāks sekot kādi desmit tautieši tīri ziņkāres dzīti, bet tiklīdz tu sāksi spamot par saviem pakalpojumiem, tevi bloķēs.

Twitter taču nav e-pasts. E-pastu saņemsi gribi vai ne, pēc tam vēstules pašam jādzēš un jāšķiro. Bet Twiter is otrādāk, tu piesakies tam ko vēlies lasīt. Iedomājieties to kā nepieejamu, slēgtu pasta kastīti, kurā nāk tikai abonētie žurnāli, un pa kluso tavu reklāmu tur neviens neiemetīs. Tikpat labi sēdiet savā birojā un pret sienu runājiet reklāmas tekstus, tas būs tik pat iedarbīgi!

Bet nē, to neviens nesaprot, un katru dienu man nāk paziņojumi “tev tagad seko TIO, tev tagad seko DRAUGIEM”. Sekojiet sekojiet! Tas ka jūs sekojat man, pilnīgi nekādi nenozīmē ka es no jums saņemšu kaut vienu ziņu.

Un tad vēl protams tradicionālie spami. Pēdējā mēneša laikā ļoti izmisīgi pastkastē birst iekšā visbezkaunīgākās politiskās reklāmas no anonīmām Gmail adresēm. Sākumā kautkādi itkā-studenti rīkoja aptaujas, tagad itkā-mājsaimniece raksta visai latvijai par to ka viņai nepatīk ka spēlējas ar ēdienu (pīrāgiem). Man gmailā ir poga “mark as spam”, un jūsu pastus es nelasu.

Vai tiešām Latvija drīz nonāks Nigērijas līmenī? Vai tiešām mūsu uzņēmēji ir tik STULBI un uzskata, ka spams kādu interesē?

Es _NEKAD_ neko nepirktu no kompānijas kas ir sūtijusi spamu pēc nopirktas adrešu datubāzes! Partija kas atsūta man spamu, momentā krītas reitingā par vairākām vietām, jo tā ir netīrā reklāma, jūs noveļaties līdz slotu tirgotāju līmenim, paliekat par čigāniem tirgū, par bomžiem stacijas tunelī!

General Motors bankrotējis.

I write this on the morning of the end of the once-mighty General Motors. By high noon, the President of the United States will have made it official: General Motors, as we know it, has been totaled.

As I sit here in GM’s birthplace, Flint, Michigan, I am surrounded by friends and family who are filled with anxiety about what will happen to them and to the town. Forty percent of the homes and businesses in the city have been abandoned. Imagine what it would be like if you lived in a city where almost every other house is empty. What would be your state of mind?

It is with sad irony that the company which invented “planned obsolescence” — the decision to build cars that would fall apart after a few years so that the customer would then have to buy a new one — has now made itself obsolete. It refused to build automobiles that the public wanted, cars that got great gas mileage, were as safe as they could be, and were exceedingly comfortable to drive. Oh — and that wouldn’t start falling apart after two years. GM stubbornly fought environmental and safety regulations. Its executives arrogantly ignored the “inferior” Japanese and German cars, cars which would become the gold standard for automobile buyers. (June 1st, 2009)

– excerpt from a letter by Michael Moore