sapnis

Vakar Andrejs un Zane nopirka maizes krāsni. Tā ir tāda kaste, nedaudz mazāka par mikroviļņu krāsni. Kad es pirmo reizi izdzirdēju par šādu aparātu, pirmā reakcija bija skepse. Vēl viens lieks aparāts mājās, kapēc gan nevar cept krāsnī kā es to mēdzu darīt utt. Bet pēc izmēģināšanas, man pilnīgi rokas nolaidās.

Negribu vairs mīcīt mīklu pats, un riskēt ar nepareizu akmens temperatūru krāsnī! Maizes cepējā ieber miltus, raugu, sāli, cukuru, sauso pienu, ielej ūdeni un piespiež podziņu. Pēc trim stundām tevi sagaida karsta, ļoti garšīga maize. Visas sastāvdaļas ir norādītas grāmatiņā, kļūdīties pat pavārs-idiots tur nevarētu. Recepšu tur ir daudz un dažādas, ir iespējams cept visādas burkānu maizes, graudu maizes, olīvmaizes un tomātmaizes.

Aparāts pats samīca mīklu, uzraudzē, izcep. Tu tikai ieber visu iekšā un pasaki, lai rīt no rīta tev būtu maize, un vairāk nekas nav jādara. Pārsteidzošā kārtā tādu aparātu var nopirkt par aptuveni 50ls, kas nav īpaši daudz. Un galvenais – tu vienmēr zināsi kādas sastāvdaļas esi ielicis iekšā. Maize iznāca fantastiski garšīga, un godīgi sakot – ņemšanās ar mīcīšanu un krāsni man jau nedaudz ir apnikusi. Arī gribu tādu brīnumu!

Ak jā, pavisam biju piemirsis. Noskatījāmies kārtējo Latviešu filmu. Filma ir par apšaubāma rakstura džeku, kurš papildus mācībām un salīdzinoši pieņemam darbam, pārdod zāli un tusē ar meiteni mākslinieci. Māksliniece, īstajā dzīvē starp citu dziedātāja Ksenija no “Tribes of the City”, iepazīstina puisi ar nopietnākiem narkodīleriem, un tas protams izraisa arī vairāk problēmas viņa dzīvē. Filma uzņemta ļoti labi, man patika gan operatora darbs, gan filmas gaita, vienīgais mīnuss – kā parasti – mistiskais ieskaņojums un teatrālā skaņa. Ne tik traki kā Rīgas Sargos protams, tas ir citas kategorijas crap, bet šeit arī nedaudz pietrūkst. Vēl nepārliecina daži dialogi, reizēm galvenais tēls nedaudz samāksloti runā, lieto nevietā visādus tīņu žargonismus, un bišku uzspēlē virs vajadzīgā. Bet tas nekas, filma tāpat bija baudāma, un man tīri labi patika. Ja viņu kāds ievietos IMDB un tad es to ievietošu Movielens, tad dotu viņai 3.5* no piecām.

Ja ir viens labs iemesls skatīties jaunas, sūdīgas tīņu filmas – tā ir attēla un skaņas kvalitāte. Gandrīz iesākām vakar skatīties itkā-ģeniālo Gandhi, bet pārdomājām, un sākām skatīties Wanted. Gandhi neskatījāmies jo bija jau vēls un filma ir virs trim stundām. Bet kas par atšķirību bildes kvalitātē! Ar visu to ka Gandhi itkā nāk no DVD, tas ir miglains un skan kā caur spilvenu. Turpretim Wanted burtiski eksplodē ar savu aso, skaidro attēlu, un dzidro skaņu. Tas pats bija ar jauno Betmenu un Iron Man. Pagaidām mans top 3 attēla kvalitātes ziņā no nesenajām filmām.

Nu jā, bet par to pašu Wanted. Nevarētu teikt ka filma ir mēsls, viņā bija savi baudāmi elementi. Ļoti iespaidīgi un kolosāli specefekti, pilnīgi neiespējamas cīņu ainas un tādas lietas. Bet sižets bija kas pilnīgi nesaprotams. Īsos vārdos atstāstot galveno vēstījumu – “kapēc sēdēt birojā un darīt vienmuļu darbu, ja iespējams sirdī tu esi slepkava! Ej nogalini nejauši izvēlētus cilvēkus lai atbrīvotu pasauli no liekuļiem”. Un tā pilnīgi nopietni pasniegta doma. Bija tur arī lērums sižeta caurumu un neskaidrību, kā arī citi trūkumi, bet beigās tāpat ieliku trijnieku no pieci, jo ja uz filmu skatās kā uz tādu datorspēles stila izklaides brīdi, tiktāl bija labi.

Aizvakar skatījāmies “The boy in the striped pyjamas”, kas ir stāsts par Bruno, puiku, kura tēvs ir koncentrācijas nometnes vadītājs, un kurš caur sētu iepazīstas ar vienu no ieslodzītajiem Ebreju bērniem. Filma nav tik nomācoša kā varētu varbūt gaidīt no šādas tēmas, bet beigas ir atsveroši spēcīgas. Noteikti iesaku, man ļoti patika.

Pēc tās skatījāmies “Bikur Ha-Tizmoret”, Izraēliešu filmu par Ēģiptiešu policijas orķestri, kas ieradies Izraēlā muzicēt, bet apmaldījies, un astoņi visai interesanti muzikanti nonāk kādā lauku pilsētiņā, kur tiem jaatrod naktsmājas. Nedaudz atgādināja Irānas “Bād mā rā khāhad bord”, kas ir līdzīgi lēna un mierīga filma, bez īstām pārmaiņām. Es tās filmas saucu par noskaņu filmām.

Vai tu esi redzējis Jumper? Līdzīga filma.

Neesi? Jumper bija tāds saraustīts romantika/action gabals ar specefektiem un bez īsta sižeta. Stāsts tur bija par puisi, kas pēkšņi atklāj ka spēj teleportēties un izmanto šīs spējas lai atriebtos skolas ļaunajiem puikām, un atņemtu smuko meiteni galvenajam mocītājam. Vai kautkā tamlīdzīgi, nav svarīgi.

Twilight ir pavisam sliktāki specefekti, bet sižeta vienkāršiba ir līdzvērtīga.

Es skatījos šo filmu, paturot prātā tik daudzos šīs filmas fanus, centos saskatīt nianses, kas viņiem tik ļoti liek jūsmot. Bet patiešām – vienīgais ko es spēju saskatīt, bija pelēcīgi simpātiskais pusis, kurš ar savu caururbjošo skatienu paralizē meiteni, un tas kā viņi visu laiku uzbudinās skatoties viens uz otru. Nē, patiesi – ieskatieties, ja nolemjat šo filmu apskatīt paši – teju katrā situācijā kad pārītis ir kopā, rodas sajūta ka viņiem abiem tūlīt būs orgasms. Pūš, elš, skatiens ik pa brīdim pazūd, kautko mīcās uz vietas. Baigi.

Filmas gaita atgādina nedaudz izstieptu treileri vai videoklipu. Brīžiem teatrālie vampīru iznācieni ir tik smieklīgi banāli, ka kauns paliek. Godīgi sakot filma ir klišejām pārbāzta, vienkārša un ne pārāk saistoša.

Pozitīvie elementi – spocīgi simpātiskie aktieri, interesanti vizualizētās ainas, jauks pēcapstrādes darbs.

Sliktie elementi: Operators brīžiem liekas ir zāli sapīpējies (ainas mežā, pie pirmā “vampire” pieminēšanas) un par to no manis balles nesaņems. Vēl balles nesaņems grāmatas autors, kas ir nolēmis piekāst visas vampīru tradīcijas un izgudro jaunas to īpašības un problēmas. Mūzika, klišejas, banalitāte, etc etc.

Rezumē:  nedaudz romantikas, smuki aktieri, slikts sižets, sliks action, filma bērniem.
Labāk: Interview with a vampire, Dracula, Let the Right one in.

Šī nedēļa paskrēja nemanot, darbā nodarbojos ar datora optimizēšanu, cīņām ar windows, un tas viss lai atrastu optimālāku veidu kā 70GB AVCDHD video dabūtu pieņemama izmēra H264 mov failos. Rezultāts ir uz www.tiktube.com (tur gan ir tikai mazie streaming video, mov faili būs vēlāk). No testētajiem, daudz labāk patika Adobe Premiere CS4, jo Sony Vegas trūka vairākas ļoti svarīgas lietas. Majās ir Final Cut, kas vispār patīk vēl labāk, bet nu te neviena Mac nav. 

Tikko secināju ka sen neesmu meklējis geocache, un tāpēc ātri uzmetu aci apkārtnei, secinot, ka tepat ir daži paņemami. Šodien pēc darba piekāpšu Zemitānu Stacijā.

Tāpat secināju ka labu laiku neesmu neko jēdzīgi fotografējis, bet nu tādas ir tās pilsētas sļurīgās ziemas – nekāda prieka. Gaidu pavasari. 

Ak jā, par bildēm runājot – vakardien uzliku mājās jauno iPhoto 09, un sapriecājos par Faces funkciju. Šis atrada visus cilvēkus, pajautāja kā dažus sauc, un visai ģeniālā kārtā pēc tam atrada visas pārējās šo cilvēku sejas. Bija daži, ar kuriem bija problēmas dēļ tā, ka katrā bildē ir cita matu krāsa un frizūra, bet tas nekas, jo iPhoto lietošanas ērtuma ziņā ir nepārspējams un viņam palīdzēt bija dažu klikšķu darbs. 

Ko vēl varu pastāstīt, nepacietīgais lasītāj? Mājās skatamies seriālus, dažreiz filmas (Up the Yangtze), taisam ēst visādus veselīgus ēdienus, kuriem ir parādijusies jauna sastāvdaļa – spināti (nesaprotu kā kādam var garšot vai negaršot spināti, manā uztverē “kautkāds zaļums”). Skaitās baigi labie. 

Atvainojos par totāli garlaicīgajiem ierakstiem, apsolu ka iedvesma atgriezīsies, un uzrakstīšu kautko skandalozu par revolūciju latvijā vai masu emigrāciju, vai kautko tādu. Mana top ideja šobrīd – iztēloties bomžu armijas uz ielām pēc 6 mēnešiem, kad bez darba būs palikuši vairāk kā  50% iedzīvotāju.

Skatoties apmeklētāju nemainīgo daudzumu, joprojām, kad neesmu ierakstījis nevienu jaunu rakstu jau divas nedēļas, jādomā daudzi no jums šeit ik pa brīdi iegriežas, refrešo lapu pāris reizes, un padomā – kas, pie velna, notiek? 

Vai arī trafiku ģenerē google bots, un te neviena nekad arī nav bijis. 

Patiesība ir tāda, ka sākotnēji pauze iesākās ar to, ka biju apslimis un vāļājos bezspēkā pa gultu, ēsdams ķiplokus, medu, paracetamolu un savus paša sviedrus, bet tas pārgāja pie hektiskas gatavošanās uz darba konferenci Prāgā, uz kuru tad arī devos drīz pēc izveseļošanās. Konference bija arī apmācības kurss, kurā es biju skolotājs tādai kā pirmajai klasītei, māciju cilvēkiem par rūteriem, hotspotiem un bezvadu tīkliem. Atgriezos svētdien pa dienu, līdz ar to varu teikt ka man ir visai labs alibi, un nebija gluži tikai slinkums, kas mani atturēja no rakstu rakstīšanas. 

Pa šo pauzi ir noskatītas arī vairākas filmas, piemēram The Day the Earth stood still (varēja daudz jēdzīgāk sižetu sataisīt, bet nu skatāms), un dīvaino City of Ember, kas bišku atgādināja City of the lost children, bet tikai bišku. Tāda vairāk bērnu filma, man jau patika. Vēl noskatījāmies Abre los ojos, kas man pamatīgi lika vilties, vairākas no ainām Vanilla Sky ir realizētas daudz ticamāk un personāži tur ir dzīvāki. Protams te daudzi gribēs mani lamāt, jo redzi orģināls ir neaizskarams, un eiropas kino ir karalis, bet nu – who cares. 

Atgriežoties no Prāgas gribēju uzsākt martu ar velo sezonu, gluži kā daži labi citi tēli šī bloga kontaktu sarakstā, bet ieraudzījis neizmanījušos mīnus piecus grādus, un sniegputeni, pārdomāju, un pasūtiju vēl vienu kartiņu. Kā zināms nekāda e-talona nav un tik drīz vēl nebūs. 

Vakardiena un šodiena darbā ir pamatīgi pārslogota dēļ visādiem iekavētiem darbiem, un jauniem plāniem un idejām, kas radušās pasākuma iespaidos, tas viss te notiek tik ātri ka laiks to vien kā zib gar acīm, un tas man patīk daudz labāk nekā dīkdienība. 

Tā īsumā es šeit atskaitos par savu ikdienu un zudušajām blogdienām, redzēsimies drīzumā atkal. Čau!