Jap, ja kāds vēl nebija pamanījis, tad ir tāds Mareks un viņš zīmē smukus zīmējumus par dažādām tēmām. Tādas kā domugraudu vizualizācijas. Un viņš (tāpat arī daudzi citi) vēlas izdot grāmatu ar labākajiem zīmējumiem. Aizgēju un noziedoju simbolisku summu, un to vari izdarīt arī tu. Paskaties kā Mareks zīmē, un tad palīdzi realizēt zīmējumu nonākšanu fiziskajā pasaulē.
Šis ieraksts visticamāk interesēs tikai ļoti ierobežotu lasītāju skaitu, bet tāpat – gribēju pastāstīt par savu Windows 7, VMware un citām lietām.
Jau kādu laiciņu lietoju W7 un godīgi sakot – esmu pavisam apmierināts. Beidzot viena Windows versija, kas man patīk. Izskatās jau līdzīgs Windows Vista, bet nu tur ir tomēr daudz atšķirību. Ja kāds atceras astoņsdesmito gadu filmu Twins, tad Vista ir neglītais mazais DeVito, un 7 ir simpātiskais muskuļotais Švarcenegers.
Un viņš pārsvarā strādā ļoti labi. Pirmo reizi starp Windows versijām lietoju System Restore, jo beidzot esmu sapratis tā lietderību, un to lietot ir ļoti viegli. Kapēc piemēram?
Uzinstalēju tādu jaunu VMware Server. Legāls produkts, tāpat kā mans Windows7. Vienīgi diezgan gļukains. Izrādas jaunajai VMwarei ir tikai web-based interfeiss, kuru nodrošina kāds ļoti arhaisks Tomcat serveris, kas nāk komplektā. Protams tur ir mudžeklis problēmu, jo Tomcat nāk kopā ar kreisu drošības sertifikātu, kuram ir tik liels aizdomības koeficients, ka Firefox mani pasūtija bez iespējām taisīt “izņēmumu” un citi browseri vienkārši atteicās pieslēgties Tomcatam, jo redz Tomcat ir paredzēts tikai XP un vecākām sistēmām – Windows Compatibility ziņojumi par to pavēstija. Serveris itkā strādā, bet īsti nestrādā jo browsweris neko prātīgu neatgriež. Un vēl tas līkais sertifikāts.
Beigās izdomāju viņu aizvākt, bet izrādijās ka Tomcat serveris nevēlas uninstalēties, un tapēc VMware uninstalleris ziņo ka neko nevarot izdarīt. Bāc! Tāds murgs, izvākt viņu arī neizdodas. Turklāt tas VMware izveido jaunu sistēmas lietotāju “VMware user” kuram man nav zināms ne login/pass ne arī jēga kā tāda.
Un tad nāca palīgā mans draugs “System Restore”, jo pretēji biedējošajam nosaukumam, viņš ir paredzēts tieši šādiem gadījumiem. Izrādās, viņš seko līdzi katras programmas instalācijai, un es varu izvēlēties punktu, kas saucas “Before installing VMware server” un sistēma atgriežas stadijā pirms tā murga, turklāt visi mani faili paliek kā bijuši (nekas netiek dzēsts).
Jaunākie W7 buildi ir pat vēl jaukāki, un iekļauj nedaudz modificētu vizuālo tēlu, smukākus fona attēlus utt.
Un viņš ir visai ātrs, MS pat apgalvo, ka vismaz tik pat ātrs kā XP. Baigais reklāmraksts, teiksiet? Es protams sirdī joprojām esmu Mac lietotājs, bet W7 noteikti liks Apple saņemties un jauno OS 10.6 pieslīpēt vairāk kā sākotnēji plānots. Kas mani priecē, jo bezšaubām MacOS ir papilno sīkumu, kurus es vēlētos izlabotus vai pārstrādātus. Gluži kā jebkurai sistēmai.
Bet kopsummā – ja tev ir Windows, droši ielādē jaunāko W7 buildu no kāda torentu servera, un lieto līdz augustam ar pilnīgi legālu Microsoft atslēgu. Beta programma ir bezmaksas, un ir vērts paskatīties.Man patīk!
Stāsts sākās ar to, ka mana māsa kādā no daudzburtu Maksimām aizpildīja loterijas talonu ar cerību laimēt auto, ceļojumu un sazin tur kādas labas lietas. Tas, ko viņa nezināja – loterijas organizators ir slavenā spameru sekta Eastcon. Lai piedod kompānija, bet man bija radies tāds priekštats. Turklāt tas nosaukums! Kā zināms, “East” ir austrumi (austrumeiropa piemēram), un viena no vārda “Con” nozīmēm ir krāpšana.
Pamata asociācijas man bija tādas, ka viņi uz garšīgām vakariņām uzaicina pensionētas sievietes ar uzkrājumiem, un tad pārliecina iekrājumus atdot viņiem, apmaiņā pret šaubīgas lietderības precēm no “Vācijas”. Nekad neesmu bijis lielā sajūsmā par t.s. “slotu tirgotājiem” kuri vai nu nāk uz mājām, vai pārdod tikai īpašās prezentācijās.
Bet stāsts nebūtu interesants, ja mana māsa nebūtu saņēmusi ielūgumu uz bezmaksas pusdienām, “organizētām īpaši jums”, ar iespēju ņemt līdzi radus un draugus.
Sākotnēji protams gribēju atrunāt, bet pēdējā brīdī nolēmu aizbraukt līdzi un izpētīt Eastcon darbības principus. Kazi – varbū arī mani nohipnotizēs. Galu galā kas tā par aprunāšanu, ja nezinu par ko runāju. Jāredz pašam!
Astoņos bijām pie minētās kafejnīcas durvīm, un palūrējām iekšā caur logu – vai tur kādi citi cilvēki būs, vai tur vispār ēdienu dos, vai tikai reklamēs ??? Zāle tukša, galdi tukši, neviena cilvēka. Pārlasīju ielūgumu un ieraudzīju maģisko “īpaši jums” un tapa skaidrs. Saņēmāmies, un devāmies iekšā.
Ieveda blakus telpā, aizslēdza durvis un nosēdināja rindiņā pie galda. Ļoti pieklājīgi ģērbies džeks ar krievisku akcentu sāka neapturamu vārdu straumi par visdažādākajām tēmām, sākot ar loteriju, bezmaksas dāvanām mums kā superklientiem, un beidzot ar to kāda lieliska prezentācija drīz sekos. Atnesa mums sulas, izprašņaja visas kontaktdetaļas, lai turpmāk varētu mūs “informēt” par sazinko, un sāka demonstrēt – PĒRĻU VANNU (īsiem vārdiem – vannā ieliekama burbuļus taisoša masāžierīce kas burbulīšus taisa no ozona un aktīvā skābekļa).
Visu prezentācijas saturu negrasos atstāstīt, bet varu noteikti pateikt sekojošo – prezentēt čalis māk ļoti labi, un uz mutes nav kritis. Vienīgais par ko varu piekasīties, viņa uzrādītais “Vācijā sertificēts kā medicīniska ierīce” bija parasts CE sertifikāts kas nepieciešams visai elektronikai ko pārdod ES teritorijā, līdz ar to nedaudz samelojās. Un protams tā cena – demonstrētais produkts tiešām likās ļoti saistošs un man patika, bet 800Ls par vannas agregātu maksāt es netaisos, ar visu to, ka mani ienākumi ir lielāki nekā lielai daļai viņu klientu – vecāku cilvēku (ticot viņa vārdiem). Viņs jau protams mums teica, ka tantēm sāp mugura un neesot citu variantu kā vien nopirkt :) Protams, sajūta pēc tās burbuļošanās ir fantastiska, bet par kādu cenu!
Galvenais joks ir tajā, ka manai māsai mājās nemaz nav vannas kur tādu ierīci ielikt, lidz ar to visa viņa prezentācija bija priekš kaķiem. Es domāju viņam jau uzreiz bija skaidrs, ka mēs neko nepirksim, bet come-on – neviens to netika apgalvojis, mēs tikai atnācām reģistrēt loterijas biļeti. Cilvēks tāpat pret mums izturējās ļoti pieklājīgi un profesionāli, un visas gandrīz divas stundas, kuras mūs turēja ieslēgtus, norunāja savu stāstāmo bez jebkādas nepatikas vai tamlīdzīgi.
Nu jā, pabarot jau itkā arī pabaroja, un tas, ka mēs ar Noru needam gaļu, jau ir mūsu problēma :)
Ko es iemācijos – kā prezentēt produktu, kas īsti notiek Eastcon fanātu pulciņā, cik tas viss maksā, un kā tas viss strādā. Noteikti vecākiem cilvēkiem jebkādu elektroniku veikalā pirkt ir vienkārši neiespējami, jo neviens neko nepaskaidro, bet te viss tiek nodemonstrēts un izmēģināts. Ja es būtu miljonārs pensionārs, noteikti nopirktu to burbuļmasieri.
Sākotnēji bija doma pirkt Moulinex par 59Ls iekš PTA, bet pirms pāris dienām RIMI sākās akcija uz maizes cepējiem kur Moulinex tika piedāvāts par 49Ls, un Clatronic par 38Ls. Ņemot vērā ka iepriekš maizes cepējus vispār nekur tā īpaši nebiju manījis, šāda akcija RIMI bija ļoti dīvaina sakritība. Krievu maizes fanātu saitā http://hlebopechka.ru/ kā arī Latviešu maizes fanātu forumā http://www.calis.lv/ izlasīju ka Clatronic, neskatoties uz visai kreiso firmu, ir labs maizes cepējs, tapēc paņēmām lētāko. Viņam ir jēdzīgāks maizes kastītes izņemšanas mehānisms un pilnīgi visas tās pašas funkcijas kas Moulinex. Vienīgais mīnuss ir nesmukākais panelis un lielākais izmērs, bet ar to var sadzīvot. Moulinexam ir ļoti kreisa atvēršanas eņģe, ir sajūta ka kādreiz varētu saplīst, ja neuzmanīgi apieties. Tas tā, par plusiem un mīnusiem visiem jaunajiem pircējiem.
Maize protams abos aparātos iznāk fantastiska, arī mūsu maize, kas mūs no rīta sešos sagaidīja silta, nesen izcepusies.
Beidzot noskatījāmies The Wrestler. Jaatzīst ka filma bija nedaudz savādāka kā biju gaidījis, filma tiešām jauka, par norietošu reslinga zvaigzni, par visādām dzīves problēmām, par to vidi kādā tāds cilvēks iespējams varētu dzīvot, par tās vides problēmām. Pilnīgi spēju iztēloties ka tas viss tā apmēram arī varētu notikt. Man jau patika, bet nezinu vai tik ļoti lai jūsmotu un liktu par best movie. Noteikti laba filma bet nekas ģeniāls. Filmā cīņu ainas ir sekundāras nozīmes, tās tiek rādītas tikai lai mēs saprastu kas īsti ir tas, ko šie cilvēki tur dara, un būtībā tās ir fona nozīmes. Galveno filmas daļu aizņem Randy Ram dzīves ikdienas ainas, tas kā viņš guļ, ēd, strādā veikalā, brauc pie meitas. Gandrīz dokumentāla filma. Interesants fakts, ka neskatoties uz tik ļoti dzirdēto vārdu Mikijs Rurks, es tā īsti nevarēju atpazīt nevienu no viņa citām (klasiskajām) filmām, ja vienīgi pēc nosaukuma 9 1/2 nedēļas.
Otra filma, kuru noskatījos dienu iepriekš, ir The Game ar Maiklu Duglasu un Šonu Pennu. Nesaprotu kā es šo biju palaidis garām, jo tā ir 1997. gada filma, un to režisējis Deivids Finčers (Alien, Se7en, Fight Club, Zodiac, Benjamin Button). Nezinu, itkā filma kā tāda nav tik īpaša, netradicionāla vai kā specifiski nofilmēta, bet tās sižets ir ļoti saistošs. Uzreiz jau bija nojauta par to, kas īsti filmā notiks, bet nevienu brīdi intriga nebeidzās, jo sižets mainījās ik pa brīdim. Ļoti ļoti interesanti izdomāts piedzīvojums, ar pavisam negaidītīem pavērsiemiem. Ļoti lieliem burtiem vēlos ieteikt nelasīt sižeta aprakstu, jo tas pamatīgi filmu var sabojāt. Par spīti tam, ka beigu dēļ ieliku filmai veselas 5 zvaigznes, tagad sāku domāt ka vajadzēja 4.5, bet neesmu drošs. Ģeniāls darbs tāpat. Ja tā padomā, filmu var pielīdzināt Fight Club, vienīgi Fight Club pavisam noteikti ir pelnījis 5* bet The Game pietiks ar 4.5*. Šeit piedalās arī Šons Penns, kurš ir galvenais tēls filmā Milk, tiesa šeit viņš ir daudz jaunāks un pilnīgi atšķirīgs.
Milk man tika pasniegta kā īpaši gejiska filma, bet patiesībā tā gluži nav. Nu protams tā ir par homoseksuālu politiķi, un brīžiem arī par viņa rotaļām ar viņa dažādajiem partneriem, bet nevarētu teikt ka tas man jelkādi traucēja to uztvert kā parastu filmu par cīņu ar pastāvošo iekārtu, ētikas standartiem un galu galā cilvēktiesībām. Man patika, filmai ir laba atmosfēra un tā ir diezgan viegli uztverama. Neko negribu teikt par gejiem kā tādiem, man dotajā brīdī nekāda viedokļa nav. Vispār labi ka ir cilvēki ar netradicionālu orientāciju, jo tas tur pasaules apdzīvotību līmenī :)
Runa nebūs par elektrību, bet par naudas taupīšanu un mobilo telefonu operatoriem.
Pirmā fāze bija no LMT pāriet uz BITE. LMT man bija noriebies ar attieksmi pret klientiem. Citi operatori toreiz lauzās ar sviedriem sejā lai izkarotu kādus klientus, piedāvāja akcijas un superakcijas, kamēr LMT stūrgalvīgi turpināja prasīt padsmit santīmus par zvanu uz citiem operatoriem, un pēc desmit gadiem klienta statusā, tarifi tāpat tev bija lielāki par BITE jauno klientu tarifiem. VIP klients ir tikai nosaukums, tarifi man ir labāki kā tiem “VIP klientiem”.
Otrā fāze bija konvertēt arī visus manus draugus, radiniekus un ģimenes locekļus, t.i. nospiest LMT uz ceļiem. Lai viņiem tiek. Tagad, kad tas ir izdarīts, LMT izlaidis jaunu tarifu sistēmu “Vienādais”, kur šķietami ir vienāds tarifs uz visiem operatoriem (gluži kā BITE5 piemēram), bet uzreiz neredzamais – tiek prasīta papildus samaksa par numura noteicēju, un pēc 100 minūšu mēneša limita pārsniegšanas, tarifs pieaug divreiz. Ha! Mēs nosmejamies, un turpinam maksāt piecīti mēnesī.
Trešā fāze iestāsies ar aprīļa mēnesi, kad es sākšu maksāt nieka 2Ls mēnesī, ar iepsēju neierobežoti ilgi runāt ar citiem BITE abonentiem. Tā nav kāda tur mistiska akcija uz lieldienu nedēļu, šāds 0 tarifs man būs visu atlikušo mūžu. Tā viņi man nozvērējās vakardien BITE birojā. 2Ls ir nevis abonēšanas maksa, bet pieejamais kredīts runāšanai ar citu operatoru klientiem, par 5 santīmiem minūtē. Vēl izdevīgāks tarifs laikam nav iespējams, ja vien pilnīgi bezmaksas haļava. Ņemot vērā ka top 5 manis zvanītie numuri tagad jau ir BITE, es nedomāju ka par telefona sarunām (neierobežota garuma) turpmāk maksāšu virs 2ls mēnesī.
Jā tiešām, kāda velna pēc maksāt vairāk?
P.S.: pārklājuma skeptiķiem – nomainiet aparātus, jo man zonas problēmu nav bijis. Ja vienīgi pāris reizes Stokmanā :) Ar BITE man nekādu saistību nav, es tikai stāstu savu personīgo pieredzi.
Vakardien saņēmu Pingback no kāda jau iepriekš manīta bloga, nav gluži svarīgi kas tas bija par blogu, gudrākie paši atradīs. Nav svarīgi, tapēc ka es gribu uzrakstīt par principu, nevis par konkrēto gadījumu. Redziet iegāju es šajā blogā, apskatījos About sadaļu, un neko jēdzīgu tur neizlasīju. Ko tālāk? Aizejam zu kādu WHOIS saitu, apskatīties kas reģistrējis domēnu. Cik zināms, domēna reģistrētājs ir spējīgs paslēpt savu vārdu un kontaktus, tā arī bija šoreiz. Bet e-pasta adrese šajā gadījumā paliek atklāta. Ņemam e-pasta adresi, liekam google meklētajā un atrodam dažus konkrētu interešu klubus, kur šī adrese figurē kopā ar kādu personas vārdu un pat kontaktiem. Vārds un uzvārds pēdiņās, meklētajā iekšā, un voila – ir gan bildes, gan visādas privātas detaļas. Oranžais portāls arī apstiprināja to, ka persona ir manis meklētais cilvēks, jo viņa “draugos” uzrādijās vairākas personas, kas ir arī viņa bloga kontaktu sarakstā. Nevarētu teikt ka mani satrauc šāda veida informācijas pieejamība, bet tos, kuri plātās ar anonimitāti un spļauj acīs dažādām valsts institūcijām (DP būtu tas sliktākais laikam), tiem es iesaku piesargāties :)
Palasīju nedaudz par to Aigara Ieviņa ņemšanos ar AKKA/LAA un Youtube video embedošanu Latvijas blogā. Nerunāsim par to, ka Aigars ir izvēlējies ne pārāk labu ceļu komunikācijai ar viņiem, jo ņirgājoties un sakot “nu un?” šai organizācijai lietas būtība skaidrāka nekļūst. Patiesībā ir vēl sliktāk. Šodien Delfos ir intervija, kur ir šāds te super absurds:
“Shobriid YouTube latvijas iedziivotaaji izmanto nelegaali. Ir uzsaaktas sarunas ar vinjiem, lai vinju darbiiba Latvijaa tiktu licenceeta”
Labi, viņi nav pirmie, lūk šeit ir līdzīgs gadījums UK.
Bet manās acīs galvenais jautājums šeit ir – kurā valstī mēs īsti atrodamies, staigājot pa interneta resursiem. Es dzīvoju Latvijā, man ir blogs Latviešu auditorijai, bet serveris atrodas Amerikā, – kādi īsti likumi attiecas uz mani? Vai tas, ka es bez AKKA/LAA atļaujas esmu devis iespēju Latvijas iedzīvotājiem redzēt video, par kuru viņi tik ļoti būtu gribējuši iekasēt autortiesību atlīdzību, padara mani par likumpārkāpēju?
Bet kā būtu, ja to izdarītu kāds Tokelo salu iedzīvotājs, vai tad Latvijas iedzīvotājs drīkst šo video skatīties? Vai arī AKKA plāno piegriezt pilnīgi visus interneta resursus, par kuriem viņiem nav radusies iespēja iekasēt naudiņas?
Protams tur nav gluži tīrs absurds sviesta krāsā, es saprotu, ka viņu acīs tas ir kā “kāds šeit izplata mūziku bez mūsu atļaujas”. Bet tad jau jautājums, kas īsti ir pie vainas, ka Latvijas iedzīvotājam ir pieeja ārzemju resursiem. Vai atkal vēlaties taisīt lielo dzelzs priekškaru? Es no www.amazon.com varu pasūtīt mūzikas diskus, par kuriem arī AKKA nedabūs ne kapeikas, vai tas arī būtu jāaizliedz? Un ja tos diskus man sūtīs onkulis no vācijas? Tas, ka Latvijā kāds nav samaksājis tos santīmus (kurus mūzikas izdevējs protams nekad mūžā nesaņems) nenozīmē ka to neizdarīja tas, kas šo video iegādājās Amerikā.
Youtube gadījumā pašus video ievieto ierakstu kompānijas, pilnīgi legāli. Acīm redzot Lielbritānijā Google (Youtube īpašnieks) saprata, ka ar šādiem deģenerātiem tiesāties nav vērts, un piedāvāja izmēģināt kā ir iztikt bez video ierakstiem vispār. Protams neviens no nebija gaidījis, un viņējais AKKA bija pamatīgā šokā par šādu gājienu, pretstatu gaidītajai naudiņai.
Vai arī mums Latvijā atbildīgās iestādes ir tik stulbas, lai izvēlētos šādu ceļu, rezultātā zaudējot ne tikai naudu, bet papildus dodot iemeslus iegādāties mūziku nelegāli, no ārzemēm UN VĒL zaudējot bezmaksas reklāmu ko piedāvā šādi video resursi!?
EDIT: jā, Latvijas iestādes IR tik stulbas un saņēma tādu pašu atbildi no Google kā Lielbritānija: “Gribat naudu? Figu!”
Nerunājot protams par to, ka visekoloģiskāk būtu lietot auduma dvieli, gribēju lasītājiem norādīt uz kādu interesantu produktu, kas Maxima tiek pārdots zem lata (lētākie virtuves dvieļi):
Šis produkts ir izgatavots no pārstrādāta papīra, turklāt ir ieguvis vienu no stingrākajiem Eko sertifikātiem – Nordic Ecolabel putnu. Ja jau tas ir lētākais produkts manā veikalā, turkāt arī visekoloģiskākais – neredzu nekādu pamatu izvēlēties kādu citu, jo šie turklāt arī ir visai labi virtuves dvieļi. Lotus ražo arī tualetes papīru ar šīm pūcītēm, nākamreiz kad esi veikalā – atceries!
Braucu autobusā, un domāju dažādas lietas.
Šeit protams jāsāk ar strīdīgākajiem jautājumiem, citādi neviens rakstu nelasīs. Izlasīju 5min pēc ilgiem laikiem. Satura tur pamaz, bet uz vāka liels “Izdzīvojām bez incidentiem” vai kas tādā garā. Baigais sasniegums.Godīgi sakot es to situāciju īsti neizprotu. Labi, ja man būtu vienā teikumā jāpaskaidro kā es izprotu šo leģionāru padarīšanu, es (bez šaubām kļūdaini) teiktu sekojoši – Latvietim tajā brīdī bija vienaldzīga Vācieša politiskā pārliecība, viņš iestājās Leģionāros lai atbrīvotu savu valsti no demolējošās Krievu armijas. Bet tas pat šobrīd nav svarīgi. Vai no kapu svētkiem dzen ārā tos radiniekus, kuri apraud mirušos slepkavniekus un likumpārkāpējus? Kapēc leģionāru radinieki nevarētu nolikt ziedus pie pieminekļa? Nav svarīgi, radi vai ne, galu galā. Nekādas propogandas tur nav, atnāk onkulīši un patusējas kopā. Viņiem vajag tādus klubus kā “Daugavas Vanagi” lai būtu ko darīt. To analoģiju ar likumpārkāpējiem, bez šaubām, es minēju tikai lai nomierinātu tos ekstrēmistus, jo es neko sliktu neredzu Leģionāru būtībā. Karš ir karš.
Tad vēl paskatījos uz E-talona aparāta uzrakstiņu, tur rakstīts “validējiet karti”. Vakar lasīju Financenet komentāros baigās lamas par to, ka tur esot rakstīts “Vaildizējiet karti” un tāda vārda “Vaildizēt” neesot. Nu redz, lasīt tautiešiem jāiemācas. Es jau iepriekš biju redzējis autobusā to uzrakstu, tā ka mainījies nav. Protams “Validēt” arī ir tāds dīvains vārds, bet “iežurnalēties” un “autorizēties” arī ir svešvārdi. Mediji raksta, par iespējamu krāpšanos ap šo E-talona lietu, jo redz to pamatotību esot analizējusi kautkāda šaubīga veča sieva, kura ir bijusi apsūdzēta kukuļdošanā. Nu bet protams tas ir skaidrs ka multimiljonu pasākumos kāds pamatīgi nopelnīs, bet nenoliedzami E-talons padarīs manu dzīvi vienkāršāku. Nav jāstaipās ar paciņu papīrīšu priekš tramvajiem, un atsevišķu biļešu sistēmu autobusiem – iemaksā naudiņas kautkādā kartē un lieto kad ienāk prātā. Konspirācijas var meklēt dažādās nozarēs, sliktos vajag atrast, bet nevajag jau pilnīgi visu progresu Latvijas valstī norakstīt kā mēģinājumu mūs apzagt. Tā jau ir galēja paranoja (pat ja tā tiešām ir).
Uz brīvības ielas ļoti daudz veikalu aizvērušies, “Pārdod vai Izīrē” ir ļoti populārs plakāts Rīgas centra skatlogos. Pamanīju tādu “Sviestmaižu Studiju” netālu no Stabu ielas un pie sevis nospriedu, ka viņiem ir neglītākais skatloga noformējums ko jebkad esmu redzējis. Iekšā tur neietu principa pēc. Fui pē pretīgi.
Vakar vakarā noskatījāmies jau otro Anime multeni pēc kārtas – Mononoke Hime (aizvakar bija fantastiski mīļā “Tonari no Totoro”). Nevarētu teikt, ka esmu redzējis daudz Anime multeņu, tagad tad sākam iepazīties. Pirms tam vienīgi biju redzējis arī Spirited Away un Tombstone for Fireflies, arī abas vienkārši ģeniālas multenes. Dīvaini, bet nespēju iedomāties nevienu līdzvērtīgi saistoša sižeta multeni Rietumu kino pasaulē. Pagaidām manis izvēlētās Anime multenes turas uz visiem 100%, visas ir bijušas vienkārši ģeniālas. Visvairāk fascinē smalki detalizētie foni, skaistie dabas skati, un protams arī netradicionālie sižeti. Plānā ir paredzēts noskatīties vēl arī Castle in the Sky (Tenkū no Shiro Rapyuta) un Akira.