Skats no Ko Chang salas Taizemē, lietus laikā. Kāpām kādas piecpadsmit minūtes pa līkumotajām ieliņām kas vijas blakus džungļiem. Motorolleri mums atteicās izīrēt jo tas esot pārāk riskanti. Kad nonācām virsotnē, sāka līt lietus, un jūra palika fantastiski zila un vizuļojoša. Gandrīz kā attēlā.
Mana Apple Aperture bibliotēka sastāv no gandrīz 27000 bilžu, līdz ar to saprotams – šādu kolekciju ir pienācīgi jāsakārto, ja vēlos tur kautko atrast. Sākumā ilgi nebija skaidrs kā bildes kārtot – hronoloģiski, pēc tēmām, pēc vietām, pēc kā cita? Beigās atradu variantu, kas man pašam liekas visērtākais – galvenais sadalījums ir hronoloģisks pēc gadiem, tad mēnešiem, un tad pēc projektiem. Galu galā līdz dienai precīzi es pārsvarā nevaru atcerēties fotogrāfijas laiku, toties “Pagājušā gada augustā fotografēta Saldus pilsēta” gan varētu jau aptuveni ar kautko asociēties. Papildus šādam kārtojumam, man ir arī folderīši pa tēmām, kā arī pa vērtējumiem, bet tie nesatur reālas bildes, tikai linkus uz tām.
Bilžu grupu paveidi:
Svarīgākais kas jāsaprot lietojot Aperture, ir tas ka šeit ir dažādi konteineri kuros ievietot bildes, un katrs no tiem uzvedas savādāk. Tie kārtojas šādi:
Kā var redzēt, mana sistēma ir šāda – Zilais folderis “Hronoloģiski”, Zilais folderis “2008″, Zilais folderis “00 – mēnesis” (cipars priekšā, lai mēneši sortējas pareizi), “Projekts”, “Albums”.
Vērtēšana
Šādi sakārtojot varam ķerties pie nākamā soļa – vērtēšana. Vērtēju es pēc iespējas universāli (Piemēram bilde ir 4* vispārīgi skatoties, nevis tieši šī projekta ietvaros – tapēc lai pēc tam varētu meklēt labi vērtētās bildes pa visu Kolekciju). T.i. Ja dotajā pasākumā sabildētajās bildēs ir tikai viena kaut cik pieņemama bilde, es nelikšu 5 kā labākajai, bet gan tikai 3 vai 4, jo skatīšos pēc universālas skalas. Vērtējumus piešķiru šādi:
Ja godīgi, tik daudz bilžu novērtēt ir neiespējami, tapēc vērtēju tikai tās labākās bildes, vai arī ja man konkrētais projekts kādam ir jādod. T.i. sākotnēji pārskrienu pāri projektam, ātri salieku vērtējumus jēdzīgākajām bildēm, un tad ķeros pie to apstrādes, kad arī precizēju vērtējumus.
Tegošana
Atslēgvārdu sistēmas izveidošana ir ļoti sarežģīta lieta, un joprojām līdz galam to neesmu izdarījis, bet ideja ir tāda – ar Shift+H attaisam keyword paneli, un izdzēšam tur esošos keyword presets, jo visticamāk tie ko piedāvā Aperture nebūs gluži pielietojami mums. Atslēgvādiem iespējams veidot hierarhiju, un ja piemēram attēlā redzamo Reala tegu piešķiršu kādai bildei, tad Smart-Album ar parametru meklēt “Film” atradīs arī šo bildi. Toties exportējot bildi ievietošanai Flickr, pie bildes saglabāts būs tikai “Reala” – hierarhija strādā tikai Aperture ietvaros.
Tātad ja sakārtojam bildes Folderos/Projektos/Albumos, saliekam vērtējumus, un pievienojam Atslēgvārdus piemēram “Events -> Birthdays; People -> Friends -> Jānis”, tad varam veidot Smart Album ar labākajām Dzimšanas dienu bildēm, ar labākajām Draugu bildēm, ar Sliktākajām Jāņa bildēm utt.
Varam ārpus “Hierarhija” foldera izveidot (zilo) folderi “Draugi”, un tajā izveidot katram no labākajiem draugiem pa Smart Album, kuram norādam lai atfiltrē labākās bildes ar tegu “Jānis, Pēteris, Anna” vai tamlīdzīgi.
Ārpus Aperture
Visas manas bildes ir “Referenced” t.i. viņas netiek iesūktas iekš Aperture Library faila, bet atrodas man pašam pieejamā folderu struktūrā. Tas neko neizmaina, izņemot to ka varu lietot paša izvēlētas backup sistēmas un man nav jāuztic tas viss Aperture Vault sistēmai kas ir visai lēna. Kā bildē var redzēt, man ir otrs ārējais disks uz kuru bilžu sistēmu spoguļo Apple Time Machine. Pašu bibliotēkas sistēmu backupoju ar iebūvēto Vault sistēmu.
Kad bildes pievienoju no fotokameras (vai CD) – “Import” lodziņā norādu lai tās tiek ievietotas folderī piem. “2008″ ar apakšfolderī “YY/MM/DD”.
Apmēram šādi. Nezinu kāpēc, bet Lightroom man nedeva šādu kārtības izjūtu, un lai arī Lightroom noteikti ir pienācīgs konkurents ar ļoti detalizētu un ātru apstrādes sistēmu, es nejutu ka tā piedāvātais Workflow atbilstu tam ko es vēlos, un arī projektu pārskats nebija tik saprotams vai man pieņemams. Taču tiem, kuri lieto Windows, un kuriem Aperture vienkārši nav pieejams – arī Lightroom ir ļoti laba foto organizēšanas sistēma, tik laba, ka ilgi nevarēju izšķirties kuru no šīm divām īsti lietot.
Šī gan ir lieta, kuru es no sirds nevaru ciest – novirzīšanās no tēmas. Iespējams es neskaidri izsakos, un pat vietās, kur esmu centies pēc iespējas vienkāršākos un skaidrākos teikumos izteikt kādu domu – izrādīsies, ka lielākā daļa lasītāju nav ne tikai sapratuši pamatdomu, bet bieži vien sāk komentēt par kautko pilnīgi pretēju.
Rakstā par Muitu vairākas reizes, ar lielāko uzsvaru minēju, ka sūtīju Privātpersona Privātpersonai, bet komentārā kāds raksta “šeit tika pieļauta viena no būtiskākajām kļūdām norādīt saņēmēju kā juridisku, nevis privātpersonu”.
Uzrakstīju par to, ka notiks balsojum par ĢM produktu marķēšanu – komentētāji sāka apspriest to ko esmu rakstījis citā blogā pirms gada.
Uzrakstu skaidriem teikumiem ka Maxima 5 santīmu plastmasas maisiņu vietā piedāvā 5 santīmu bioplastmasas maisiņus – man pilnīgā beztēmā vairāki cilvēki sāk skaidrot ka atteikšanās no bezmaksas maisiņiem ir naudas taupīšanas nolūkos – lai gan par to vispār nebija runa, raksts ir par biomaisiņiem.
Tad vēl protams neskaitāmo komentāru rinda ar jautājumu kur lejuplādēt filmu Rīgas Sargi, neskatoties uz vairākas reizes atkārtoto – es nezinu.
Nolaižas rokas, un manā sejā var lasīt tikai lielu WTF???
Šādu piemēru ir neskaitāmi daudz, un es nesaprotu – vai tiešām manis rakstītais ir tik neskaidrs vai garlaicīgs, ja lasītājam rodas pilnīgi ačgārns priekštats par to? Vai arī šī bloga komentēšanas sistēma ir tik silta, mājīga un patīkama, ka gluži kā magnēts pievilina apkārt klejojošus, nogarlaikojušos interneta lietotājus, gluži vai aicinot ieraksīt kādu komentāru pilnīgi bez jēgas?
Un ja kādam pēc šī raksta izlasīšanas gribas ierakstīt “Starp citu jaunais Transporter 3 ir lielisks” – tam ir e-pasts un Skype (turklāt visi Transporter pēc noklusējuma ir sūdi).
Pirms kāda laika bijām iegriezušies kādā RIMI lai nopirktu garšīgās olīvu/siera standziņas. Tās nu gan ir labas.
Kas bija slikti, ir ka RIMI maizes nodaļā papīra maisiņu vietā ir uzlikti parasti plastmasas. Nepietiek ar to, ka RIMI jau ta ir teju vienīgais veikals kurš turpina stagnēt, un dod visiem gribētājiem plastmasas maisiņus pie kasēm, nē – ar to nepietiek, vajag vēl degradēties un esošos papīra maisus likvidēt.
Tas pats ar Drogām, un viņu sazombētajām robo-pārdevējām. “Summa-Paldies-Maisiņš” (monotonā balsī, skatiens tukšumā). Prastu, niecīgu nagu vīli pamanījās ielikt maisā. Un papētiet kas notiek ja no maisiņa atsakaties – Drogu pārdevēja teju vai “uzkarās” jo šāds atbildes variants nav paredzēts. Interesanti, vai viņām par maisiņa nedošanu no algas atvelk, ja tik agresīvi atsakās preci nelikt maisā?
Salīdzinājumam – Maxima, Elvi un nu arī Mego ir pilnībā pārgājuši uz ātri sairstošiem maisiņiem. Nelda maisiņus vispār nedod. Tiesa – Maxima tagad lieto sliktāku materiālu, nekā tad, kad Bio-maisiņš bija kā papildus variants. Tad tas bija daļēji izgatavots no kukurūzas cietes, tagad savukārt – no īpašas plastmasas (kā jau tradicionāli – plastmasa ir naftas produkts) bet ar piedevām, kas liek tai ātri sadalīties skābekļa ietekmē. Problēma ir tāda, ka piedevas reizēm var kaitēt videi kurā maisiņš sadalās.
Jebkurā gadījumā tas ir lieliski, ka tik daudz veikalu vismaz domā šajā virzienā, un ir pilnībā atteikušies no maisiņiem kuri tuvākos pāris simtus gadu gulēs krūmos vai atkritumu glabātuvēs. Maximā turklāt ir Ekoloģiskās/Veselīgās pārtikas stendi. Tas joprojām neattaisno cūcības kas notika viņu virtuvēs, bet tāpat – var redzēt ka veikala vadība cenšas.
Iedomājies, ja tu gandrīz katru dienu iepērcies, un reizēm nopērc vairāk mantu t.i. aizej ar diviem maisiņiem, tas nozimē piemēram 300 maisiņus gadā. No miljons rīdziniekiem, tas ir 300 miljonu maisiņu gadā!
Nopērc savu auduma maisiņu, un turi to somā katram gadījumam. Un ja maisiņš aizmirsies – veikala piedāvātos neņem, vai iepērcies kādā no videi draudzīgiem veikaliem.
Citādi tavi maisiņi nonāks te, un tur arī paliks:
Un kad tur nebūs vietas – tādu izveidos kautkur tavas mājas rajonā. Tālākai lasīšanai: raksts Vides Vēstīs
Izdomājām apkopot visus Eko, Bio, Veselības un tamlīdzīgos veikalus Rīgā. Tos, kuriem ir fiziskās atrašanās vietas, izvietoju arī uz kartes.
Ekoveikali, kuros var iegādāties Latvijā ražotu bioloģisko pārtiku:
Ekoproduktu Interneta veikali:
Veselīgas pārtikas stendi ir arī Maxima veikalos, bet šeit apkopojām tieši tos kuriem tā ir primārā nodarbošanās. Ceru ka noderēs, un arī paši centīsimies ēdienu pārsvarā pirkt tieši šajās vietās.
Vakar nu gan uznāca nelieli ziemassvētki. Nopirkām garšīgās Flora medus piparkūkas, lētas sveces pārkausēšanai, un uzlikām klasiskās ziemassvētku dziesmiņas, un te – sāka snigt sniedziņš milzu pārslām. Šodien nopirksim kardamonu, koriandru, un vēl dažādas svarīgas lietas, un tad mājās taisīsim paši savu piparkūku mīklu. Vēl tikai nedēļa un ziemassvētki būs klāt!
Un tieši nedēļu pirms ziemassvētkiem, pavisam īsajā laika sprīdī kad ārā snieg sniegs – starp mums ir parādijies ziemassvētku brīnums -
Made Veitnere
Lielie sveicieni Andrejam un Zanei!
Pēc svētdienas ālēšanās pa Podraide “studiju” vairākkārtīgi esmu dzirdējis pārmetumus, ka mēs tur esam pārāk daudz slavinājuši Mac. Dīvains apgalvojums – protams, ja tiek dots ētera laiks ar iespēju parunāt par sev tuvām lietām, kāpēc to neizmantot? Ja man būtu prasījuši kāds man saldējums garšo, vai pēc tam būtu komentāri ka es esot reklamējis šokolādes saldējumu? Nav jau tā, ka man kāds prasīja veikt objektīvu operētājsistēmu salīdzinājumu ar zinātniskām metodēm. Reklāma ir reklāma, un tas katram ir skaidrs, ka reklāma parasti ir subjektīva, un ar mērķi pārliecināt klausītāju, lai cik faktu tajā arī nebūtu noklusēti.
Vispirms jau jātiek skaidrībā ar to Mac vs. PC – Mac taču sastāv no divām daļām, MacOSX operētājsistēmas, un Mac dzelžiem. PC savukārt ir visai abstrakts jēdziens, un tas var būt Gentoo Linux uz Plikas mātesplates kas piemontēta pie koka dēlīša, webserveris mušā, dzeltenīga mini-tower kaste ar BeOS, vai spīdīgs HP mājas izklaides centrs ar Windows Media Center edition. Līdz ar to:
Nav tāda “Mac vs PC”.
Runājot par operētajsistēmām, šeit jau kara lauciņš nedaudz tiek ierobežots un var jau sākt veikt nelielus lietotāja darba dienas salīdzinājumus gan vienā, gan otrā sistēmā. Salīdzināt protams godīgi būtu tikai jaunākās paaudzes patērētāja OS versijas (MacOSX 10.5 un Windows Vista Home Premium). Home premium tapēc ka Windowsam ir vairākas versijas, bet Mac tikai viena, un grūti saprast kura tad būtu tā standartīgākā. Bet tas vispār nav no svara, salīdzināt viņas es te netaisos.
Windows pirmo reizi ieraudzīju pie kāda no bērnības dienu draugiem – tas bija Windows 3, kurā spēlējām Wolfenstein. Pāris reizes viņu ir nācies palietot, bet ne īpaši intensīvi. Pirmais nopietnais Windows man bija 95A, kuru uzlika draudzīgais Saša – datoriķis, kas mūsu datoru apgādāja ar visādiem pirātiskiem softiem, un pirmo Tomb Raider.
MacOS es pirmo reizi ieraudzīju uzinstalējis OSX86 projekta ietvaros izlaisto pirmo Intelisko MacOS, pavisam drīz pēc Apple pārejas pie Intel procesoriem. Tiklīdz es vienu vakaru biju padarbojies ar jauno OS, es sapratu ka mans nākamais dators būs iMac, un pēc pāris mēnešiem trakā ceļojumā no Amerikas tāds arī tika sagādāts. Līdz ar to Apple operētājsistēmu lietoju jau vairāk kā divus gadus.
Darbā ikdienas lietoju Windows, mājās – MacOS. 50:50
Nebūt nav tā, ka Mac ir ideāls visos veidos, tam ir vairāki trūkumi – Finder failu pārvaldniekam varēja būt vairāk iespēju, navigācija tajā reizēm ir mulsinoša un nav viegli pārvaldīt lielus direktoriju kokus. Esmu piešāvies to atrisināt atverot vairākus Finder logus, un tad operējot ar failiem. Vēl esmu iemācijies lieliskās Mac drag-n-drop iespējas un visādus trikus failu pārvietošanā un navigācijā, bet tomēr – Windows Explorer reizēm liekas esam ērtāks.
Tāpat no Windows pietrūkst ilgstošās pieredzes rezultātā esošā sajūta ka visu kontrolēju. Šis protams ir tikai pieraduma un pieredzes jautājums. T.i. es nezinu neko īsti par visiem tiem .plist failiem, dīvainajiem Library folderiem un visām tam lietām kas stāv apakšā MacOS. Ir tā sajūta ka tur ir kas liels un varens, un es nedaudz jūtos bezspēcīgs. No otras puses – man ir visas iespējas visu šo apgūt, ja es to vēlētos. Es netieku spiests iemācīties operēt ar Regedit un pārzināt draiveru glabāšanās vietas, man tas ikdienā ir pilnīgi nevajadzīgi un es par to nedomāju. Vienkāršam lietotājam šis ir pluss.
Tad vēl ir tā lieta ar draiveriem – no vienas puses, prakstiski jebkuru iekārtu pieslēdzot pie Mac, man tā sāk strādāt uzreiz, bez jebkādiem jautājumiem. Bet ja šī iekārta ir tajā mazākumā kuru MacOS nepazīst, tad ir tādas pašas problēmas kā citur. Pastāv liela iespēja viņu nekad nepiedabūt pie strādāšanas, tapēc jāseko līdzi vai plānotais printeris strādā iekš Mac vai nē. Ja tas ir jauns produkts, tad visticamāk jaunais update viņu padarīs ejošu, bet uz to nevienmēr var paļauties. Protams tādas situācijas nav biežas, un draiverus meklēt man nācies nav nekad. Pat Microsoft pele (kā minēts podcast) man strādāja bez jautājumiem, tajā pat laikā Windows pieprasija tās draiveri. Nesaprotu kapēc parastai USB pelei būtu vajadzīgs draiveris.
Lielākais pluss manās acīs ir tas, ka ar tikko iegādātu Mac, ir momentā iespējams kautko darīt. Tikko uzlikts Windows savukārt – ir diezgan bezspēcīgs. Uz Mac man jau pirmajā brīdī ir iespēja rediģēt bildes ar visai plašām iespējām, atvērt gan MS Office, gan Openoffice dokumentus, veidot stilīgas web lapas, filmēt podkāstus un darīt praktiski jebko, ko vienkāršam lietotājam varbūt varētu vajadzēt.
Protams, Windows Vista arī komplektā ir ļoti daudz noderīgu programmu, atšķirībā no XP te ir daudz attīstības. Vista ir stilīgs, ātrs un ērti lietojams (ja vien neienāk prātā mainīt IP adresi).
No manām mīļākajām MacOS iespējām droši vien jāpiemin momentānā hibernēšanās/pamošanās iespēja (Windows Standby reāli neizslēdz datoru); vienkāršā drag-drop instalācija 99% programmu; tas, ka Apple design guidelines rezultātā lielākā daļa Mac programmu ir ļoti skaistas un askētiski dizainētas; lielā ļoti noderīgu Freeware programmu koncentrācija (uz Windows ar to ir daudz grūtāk, pārsvarā jāvēršas pie pirātisma); ātrais un patiesi noderīgais Spotlight meklētājs (Lai Vista Search padarītu līdzīgi noderīgu, ir tas pamatīgi jāpārkonfigurē); pārsvarā esošā stila unifikācija sistēmā un lietotāja programmās (nevis kā šis te zvērs).
Bet – es nedomāju ka kādā no šīm abām operētajsistēmām ir lietas, kuras nevar izdarīt otrā.
Beigās visa šī kaušanās ap OS ir reducējama uz gaumi. Ieej kādā tur iDeal un paskaties kā tie Mac strādā, paskaties vai patīk vai ne. Ja nepatīk – lieto Windows, kādu no Linux variantiem, vai kaut vai BeOS. Bet nākt un lamāties rakstu komentāros, vai apsaukāt vienas vai otras sistēmas piekritējus – tas ir bērnišķīgi un bezjēdzīgi.
Šis raksts ir uzrakstīts tikai lai piesaistītu agresīvos klikšķinātājus, kuri jau sagatavojušies ielamāties man komentāros, bet lūdzu atturieties – esiet konstruktīvi, un rakstiet tikai pēc smadzeņu palietošanas :) man no jums vajag tikai trafiku, ne agresiju :-D
Ievads
Šodien Vides un Zemkopības ministrijas rīkoja pasākumu, kurā tika apspriesti Par/Pret ĢMO Latvijā, jeb “Ģenētiski Modificētajiem Organismiem”. Pasākumā tika iesaistītas visas ar to saistītās valstiskās un nevalstiskās organizācijas un tajā arī tika apspriesta tuvākajos mēnešos veicamā publikas aptauja par ĢMO. Pirms jūs šo aptauju veicat, vai jebkādi izlemjat savu viedokli, vēlējos jums nedaudz paskaidrot kas īsti ir ģenētiski modificētie organismi (un loģiski pārtika), un kā tas viss ietekmē vidi un mūs.
ĢMO un Tu
Tev varētu šķist ka nekādas modificētas pārtikas tu neēd, tātad viss ir kārtībā. Turklāt pagaidām Eiropā ir atļauts audzēt tikai ĢMO kukurūzu (Abās Amerikās savukārt teju 80% visas pārtikas sastāv tikai no ĢMO augiem). Bet problēma ir sekojoša – nav iespējams zināt, vai Krievijā augošu rapšu putekšņus uz Latviju neatvedīs kādas bites, vējš, vai vienkārši nekontrolētas tīrības vilciena vagoni, vai transporta laikā modificētās pupiņas nesajauksies ar parastajām utt. Beigās izaugusī raža sastāvēs no dažāda tipa augiem, un ĢMO augiem ir tieksme nomākt un iznīcināt mazāk spējīgos parastos augus.
Vai piemēram pavisam drošs fakts – modificētā kukurūza tiek izbarota cūkām un govīm, tu to apēd viņu gaļā. Gaļu sajauc ar modificētas sojas miltiem, un izveido desu – arī to tu apēd. Aptaukošanās, orgānu izmēru palielināšanās un alerģijas – amerikas tipiskākās problēmas – ir tieša ĢMO lietošanas sekas, kā tas ir vairākkārtīgi pierādīts un par to nemaz neviens nešaubas. Pat ja šādi efekti nebūtu novēroti, pavisam droši zināms ir tas – neviens nav šo pārtiku pietiekam ilgi testējis lai zinātu kādi efekti parādas pēc vairākām paaudzēm, jo šī pārtika tika izveidota tikai deviņdesmitajos gados, un pa taisno nonāca tirgū. Krievijā, Āzijā un Amerikās šīs pārtikas ir pārpārēm, tapēc ēdot jebkādus produktus no šīm valstīm tu nevari zināt vai JAU neesi ietekmēts.
Gēnu inžinērijas teorija:
Situācija ir sekojoša – zinātnieks modificē daļu no plazmīda – nelielas, cirkulāras DNS molekulas, kuru pēc tam mākslīgi ievada modificējamajā organismā. Plazmīdā tiek iekodēta informācija par gēnu, kura īpašības ir vēlams piešķirt modificējamajam organismam. Piemēram vēlas tomātam piešķirt īpašību izturēt salu, un šo īpašību paņem no zivs gēniem. Plazmīdu nav iespējams ievietot precīzi, un noteikt precīzi kādus gēnus vai genoma daļas tas ietekmēs, līdz ar to tas ir viens liels šāviens tumsā. Nav iespējams noteikt, vai netiks ietekmētas arī citas īpašības, toties ir pierādijies ka tas notiek uz visiem 100%. Piemēram kukurūza, kura nebaidās no konkrētiem kaitēkļiem – paliek garšīgāka skudrām vai citiem kukaiņiem, un otrajā-trešajā paaudzē vairs nespēj radīt augošas sēklas (spēja vairoties). Pēdējais faktors savukārt ir daļa no lielā Monsanto (lielākais pasaules lauksaimniecības uzņēmums) plāna, jo piemēram šodien notiek sekojošais – Indijā zemnieki no Monsanto nopērk graudus, iestāda, izaudzē labību – bet šos izaugušos graudus vairs nevar izmantot nākamā gada sējai, tie ir nespējīgi augt. 100% no vajadzīgajiem graudiem atkal jāpērk no Monsanto. Un tie protams ir ĢMO graudi. Dēļ šitā Indijā notiek simtiem zemnieku pašnāvību.
Ko Latvijā varētu nozīmēt ĢMO audzēšana? Pie mums tik tikko ir sācies bioloģisko saimniecību uzplaukums, visur var nopirkt eko-pārtiku, kas ir sertificēta par to ka augusi dabiskos apstākļos un bez jebkadu ķimikāliju palīdzības, noteiktā attālumā no kaitīgas vides un ne-bioloģiskām saimniecībām. Savukārt ja te kāds sāktu audzēt ĢMO augus, kurus protams nav iespējams norobežot no putniem, bitēm, vēja un cilvēciskā efekta – visas šīs bio saimniecības ietu bojā, dzīvs piemērs – amerikas eko produktu noriets. Viens tāds monsanto kukurūzas lauks simts jūdzes no bio saimniecības ar saviem putekšņiem, un nejauši klejojošiem graudiem, samaitā visu ražu un saimniecībai atņem sertifikātu un tā pārstāj eksistēt.
Vai tu gribi ēst 100% tīru un dabīgu pārtiku? Vai tu gribi lai tev ir tiesības izvēlēties tīru produktu, jo VISIEM ĢMO produktiem būtu atbilstošs marķējums?
Viss šis, un vairāk sekojošajos resursos:
Krievu Filmas pirmā, otrā un trešā daļas. Franču filma “World according to Monsanto“. Papildus ļoti iesaku noskatīties lielisko Michael Clayton, kurā tiek bez kautrēšanās atmaskots pats Monsanto, filmā saukts par U-North. Tāpat šeit neliels raksts par vienu no blakus efektiem, kas gan ir tikai aisberga virsotne – problēma ir daudz lielāka, un tā jau ir sen sākusies, un tiešā veidā jau ir skārusi arī tevi.
Pēc iepazīšanās ar šo informāciju, Es un Vides ministrija aicina Tevi izteikt viedokli, vai ĢMO audzēšanu būtu jāierobežo arī Latvijā. Es ceru ka tas pat vairs nav jautājums. Pastāsti arī citiem, un ejiet visi nobalsojiet.
Īsumā pārskats par iepriekšējo daļu:
- ebay pasūtiju foto objektīvu
- DHL to atveda un pa taisno ielika muitā, jo cenas+sūtīšanas summa pārsniedza 42Eur
- Aizgāju uz DHL pēc papīriem, un tur nodzīvoju kādu pusstundu birokrātijas murga
- Tiku pazemots Pastā
- Tiku pazemots Muitā
- Muitā rakstīju “paskaidrojumu” kapēc man nav CE sertifikāta precei ko pasūtu
Tātad divas dienas vēlāk zvanu uz muitu lai noskaidrotu vai viņus ir apmierinājis mans iesniegums, un vai es varu iet pakaļ saviem deklarācijas papīriem. Telefonistes ir daudz patīkamākas par nīgrajiem priekšniekiem, tapēc saruna bija visai mierīga – man paskaidroja, ka bez prasītā man vēl ir jāuzrāda pierādijums par maksājumu, jo pliks rēķins viņus neinteresē, vajag bankas pierādijumu ka maksājums ir noticis. Otra lieta – vajagot preces tehnisko dokumentāciju, lai viņi var izvērtēt kas tas ir. Uz jautājumu kur lai šādu dokumentāciju meklēju – tā nav viņu problēma, es pats vainīgs ka tādu pasūtiju, lai sūtu kas ir.
No interneta bankas izdrukas izveidoju PDF un saglabāju kā “maksajums.pdf”, tas bija vienkārši. Grūtāk bija ar “dokumentāciju” jo tādas nekur īpaši nav, arī produkta brošūra kā tāda neeksistē, tikai tāda kā reklāma, kurā blakus ir vēl 5 objektīvi. Beigās no Sigma mājaslapas produkta apraksta izveidoju PDF un saglabāju kā “specifikacija.pdf”.
Zvanīju muitai lai noskaidrotu kā man šos dokumentus nogādāt, izrādās ka var vai nu atvest, vai nu atfaksēt … ā – nu jā, varot arī pa ēēē-pastu. Smieklīgi, man tie pirmie varianti nemaz neinteresē. Paldies tehnoloģiju laikmetam kas beidzot iestājies muitā, kur datoros parasti ir astoņdesmito gadu muitošanas softs!
Aizsūtiju šos dokumentus uz ļoti garu un kriptisku email adresi, un zvanīju vēlreiz. Mani uzlika uz “hold” un pēc brīža paziņoja ka kautkādi faili ir atnākuši, un viņa laidīšot deklarēt, pēc ātruma kādā viņa akceptēja šos dokumentus par derīgiem, un pēc tā ka visticamāk viņiem nav PDF skatītāja, spriežu ka saturs viņu neinteresēja, tikai fakts ka es tos varu piedāvāt.
Nākamajā dienā zvanu ar to pašu jautājumu – kāds ir statuss manam sūtijumam. Tieku uzlikts uz “hold”, un pēc pāris minūtēm man paziņo ka sūtijums ir “kļūdu” sarakstā, jo nav uzrādīts CE sertifikāts. Lai es prasot ražotājam, vai pārdevējam. Tas ka pārdevējs ir privātpersona viņus neinteresēja, un arī tas ka fotoaparāts teorētiski varēja būt 40 gadus vecs stikls+metāls arī ne. Izklausījās absurdi, taču ko man tur iebilst – prasa un viss. Negribu taču sakasīties lai mani nosūta vēl kādai pārbaudei. Bija sestdiena, tapēc nācās vien rakstīt emailus visām pasaules Sigma pārstāvniecībām, t.sk. Elkor, lai uzzinātu vai kāds nevar man apliecināt vismaz faktu par CE esamību. Ak jā – Muita pa telefonu teica ka ja es CE nevaru uzrādīt, viņi nākamnedēļ varētu veikt fizisko apskati un tad izlemt ko darīt.
Pirmdien dažas Sigma pārstāvniecības (UK, Japan) bija man uzrakstījušas ka nesaprot par ko ir runa un nevar man palīdzēt, no pārējām klusums. Tad es sāku rakāties pa Internetu, īpaši tēmējot uz EU portāliem, jo man bija radušās šaubas par to vai fotoobjektīvam vispār CE ir mandatory (obligāta prasība).
Secināju ka nav gan, īsi sakot CE ir tikai elektronikai virs 50V, medicīniskām ierīcēm, industriālām lietām, rotaļlietām – bet nekas par foto objektīviem. Sapratu, ka – pat ja CE būtu prasība, nekādus pierādijumus tam es neredzu, un varu notēlot muļķi pat ja izrādītos ka kļūdos.
Zvanīju muitai.
Paskaidrojis ka esmu iepazinies ar regulām kas nosaka CE zīmes prasības preču grupām, mani uzlika uz “hold” kādas 10 minūtes, un tad savienoja ar muitas priekšnieku, kuram vēlreiz izstāstiju to pašu. Vēlreiz mani uzlika uz “hold” un pēc brīža priekšnieks teica liktenīgos vārdus, tipiskajā priekšnieku nievājošajā tonī, ar uzsvar uz to ka es viņa acīs esmu niecīgs tārps – “jā … emm … izskatās ka jums tomēr būs taisnība … redziet mēs jau tos gadījumus izskatām individuāli … un es paskatīšos … nu jā … emm … es tad likšu jūs uz deklarēšanu … emmm … es pašrocīgi jūsu deklarācijas papīrus … šodien … zvaniet vēlāk pēc stundas”.
Apmēram tā. No vienas puses lika noprast ka viņiem apnicis ar mani čakarēties un laidīs cauri kā individuālu gadījumu, bet no otras puses – saprata ka ir kļūdijušies un ka kautkas nav labi.
Cerībā tajā pašā dienā vēl tikt ar visu galā, es piecos vakarā zvanu lai noskaidrotu progresu (šī pirmdiena). Atkal tieku automātiski savienots ar priekšnieku – biedējošajā tonī man tiek jautāts “Ar kurām tieši EU regulām jūs iepazināties, es vēlētos viņas redzēt”. Sajūta ka esmu norijis strādājošu propelleri un dzirnakmeni. Nē, viss vēl nav beidzies.
Saruna turpinās – “Mēs te gribējām tajā datubāzē izlabot … atsūtiet man tās regulas utt”. Fū, laikam tomēr deklarēšanā nodos. Mājās aizsūtu viņiem regulas un visādus linkus no CE oficiālajiem saitiem, cerībā ka ar to pietiks.
Nākamajā dienā četros zvanu – jā, papīri gatavi, brauciet pakaļ.
Talākais bija ļoti ātrs, aizbraucu uz muitu, jau zināju kurai pļaviņai pāri jāskrien, tapēc papīrus dabūju ļoti ātri, uz DHL aizbraucām pa īsāko ceļu un pēc 15 minūtēm saņēmu savu objektīvu.
Cik saprotu turpmāk objektīvu pircējiem šis balagāns izpaliks pateicoties manām mocībām.
Morāle:
- pasūtot kautko no Ebay, uzstājiet lai neiekļauj pakā nekādus maksājuma dokumentus, un lai sūtītājs uzrādītos kā privātpersona
- sūtijuma summai jābūt vai nu reālai, vai nullei. Negribu motivēt nevienu uz nodokļu nemaksāšanu, paši izlemiet pēc šī raksta izlasīšanas. Ja pirkuma summa kopā ar sūtīšanu pārsniedz 42 Eur – iesiet uz muitu un maksāsiet (nu jau) 21% PVN plus 12Ls par deklarēšanas pakalpojumu. Viss būtu jauki, ja šis process būtu kaut cik vienkāršs un saprotams, un neiesaistītu 4 dažādu vietu apbraukāšanu nedēļas laikā un 5-7 telefona zvanus
- izvairieties no kurjerpasta (DHL, TNT, UPS) – laika ietaupījums nebūs nekāds, jo muita būs tā vai tā
- pasūti preces no Eiropas valstīm, kur cenā jau iekļauts tās valsts PVN, tas izdevīgi it īpaši tad, ka tur PVN ir mazāks kā te – jaunais UK PVN ir tikai 15% piemēram
P.S.: DHL no sienas ir pazudušas izdrukas no www.onkulis.com – vai šie lasa manu blogu ;) ?
Īpaši daudz krievu filmas apzināti skatījies neesmu, patiesībā mani viņas reti kad ir saistījušas, acīm redzot pārak ātri man mājās bija nelegālais kabeļvideo un es neesmu patiesais padomju bērns. Droši vien kopš kāda 1990g man mājās bija kabeļvideo kanāls, un pirms tam nelegālie VHS vakari kopā ar vecākiem pie viņu paziņām arī ir atmiņā palikuši.
Nav jau tā ka man pavisam neviena krievu filma nepatīk, pavisam nē. Bet tās ir nedaudzas.
Šoreiz noskatījāmies filmu kas man no krievu filmām patlaban ir favorīts – Kukushka. Filma ir stāsts par kara laiku un trim cilvēkiem no dažādām kultūrām, kurus karš visus saved kopā vienā vietā.
Ņemot vērā ka viņi savā starpā nevar komunicēt dēļ valodu barjeras, turpmākie notikumi izvēršas visai interesanti. Filma ļoti skaisti uzņemta, vizuāli tai nav kur piekasīties. Pat Sāmu tautas dzīves apstākļi ir ļoti precīzi izveidoti (cik nu es pēcāk sapratu, intereses vadīts izlasijis pusi interneta). Nevienā brīdī nerodas sajūta ka kāds no tēliem būtu galvenais. Tapat, lai arī filma ir tā kā vairāk Krievijas, nerodas sajūta ka krievu tēls šeit būtu pārāks, patiesībā ļoti interesanti ka krievu režistors ir mācējis eleganti pasmieties par krieviem, un visas situācijas kopumā ir ļoti labsirdīgas un pozitīvām emocijām. Protams ir savi mīnusi – dažbrīd liekas ka ar žestiem pat mazs bērns būtu parādijis sakāmo labāk un saprotamāk, bet iespējams tēli, specifiskajos apstākļos, pat nevēlas viens otru saprast, kas noved pie vairāk pārpratumiem. Viena no labākajām filmām pēdējā laikā, rekomendēju ar visiem 4.5*
Vakardien nolēmām noskatīties kādu viegli uztveramu komēdiju, tapēc sekojām draugu ieteikumam un pie viņiem noskatījāmies Interstate 60. Filma vēsta par jaunieti, kuram kāds vēlēšanās dalošs tēls uzdāvina iespēju uzzināt atbildes uz dzīves jautājumiem, kas viņu iesviež dīvainu, reizēm absurdu notikumu virpulī. Lai arī filmā tomēr ir viens “fart joke”, tā tomēr nav gluži standarta tīņu komēdija mūsu gadsimta stilā, drīzāk tā ir “Atpakaļ nākotnē” filmu stila komēdija (tur pat piedalās Kristofers Lojds”). Sākotnēji gribēju likt 4*, bet beigās nolaidu uz 3.5* – kas gan tapat nozīmē ka tā ir rekomendējama viegli uztveramā filma ar savu devu izklaides un smieklu.