Ceļojums uz Indoķīnu: Lao (part 5)
Rīts pēc svētkiem bija saulains, karsts un pilnīgi tukšs. Ielas bija kā izmirušas, un visi saldi gulēja pēc vakardienas svētkiem. Pirmā lieta ko gribējām izdarīt – paēst. Izrādijās ka visas daudz maz sēžamās iestādes Luang Prabang ir dārgas, patiesībā lielākā daļa ēstuvju šeit ir optimizētas pensionētiem eiropiešiem, kuri ēd kruasānu par 2ls, un lasa Financial Times. Mums tur nebija ko meklēt. Izstaigājām visu krustu šķērsu, līz beigās sākām iet pretējā virzienā, un atradām visai jauku kafejnīcu mūsu hoteļa rajonā, ar skatu uz Mekongu, un brokastīm par jau pieņemamāku cenu. Brokastis sastāvāja no omletes, milzīgas svaigi ceptas bagetes, un supersaldi-rūgtās Lao kafijas. Paēduši un atpūtušies pēc ēdiena meklējumiem, mēs gājām kāpt lielajā kalnā, kas atrodas pilsētas centrā, un kura augšā ir visādas stupas, tempļi un dažādas interesantas Budas statujas. Tur par nožēlu bija jāmaksā ieejas maksa, kas vispār šajā pilsētā ir totāls absurds – atšķirībā no Taizemes, te tempļos ir ieejas maksa. Kāpjot kalnā kautkādas tantes mums mēģināja pārdot mazus putniņus būrīšos, ar mērķi tos izlaist brīvībā. Es nosmējos un teicu ka nemaksāšu tantei par putna mocīšanu tā lai viņai šis bizness varētu attīstīties, un gājām tālāk. Tad jau labāk nopirkt kādus vienkāršus rokdarbus, zīmējumus vai ēdienu, lai atbalstītu vietējos. No kalna pavērās fantastiski skati uz pilsētu, un abām upēm.
