sapnis

Cik esmu Rīgā manījis, iespējams nopirkt divu veidu Tofu. Viens ir tāds Blue Dragon ražojuma, iepakojumā slapjš un ļoti mīksts. Otrs ir tāds drupenāks variants, vairāk atgādina presētu biezpienu. Gatavojot pirmo – tas sanāk ar mīkstu, nedaudz slapju vidu. Es viņu cepu panētu garšvielās. 

Ar otro, savukārt – iepriekš radās problēmas to uztaisīt garšīgu. Te nu būs slepenā recepte kā pagatavot šo Tofu paveidu. 

Pirmā kļūda ko visi pieļauj, tajā skaitā 90% recepšu ko esmu lasījis – tiek ieteikts tofu likt marinādē pirms to likt uz pannas cepties. Rezultātā sanāk slapjš un lipīgs pē. 

Noslēpums ir darīt otrādi: 

- Tofu sagriežam gabaliņos un uzliekam uz dvieļa lai liekais šķidrums nosusinās

- Cepam tofu uz vidēja karstuma teflona pannas NEizmantojot eļļu. Tofu jāpaliek sausam

- Kad gabaliņi apbrūnējuši zeltainā krāsā, pārvietojam uz marinādi

- Pusstundu marinējam

- Liekam atkal cepties, šoreiz kopā ar rīsiem, nūdelēm, dārzeņiem vai jebkādiem citiem ēdieniem

Marinādi es taisīju praktiski uz dullo, iedvesmojies no dažādām receptēm. Man tur bija šādi:

- puse citrona sulas

- puse sīpola, sasmalcināts

- sasmalcināta ķiploka daiviņa

- sarkanie pipari, nedaudz

- ēdamkarote cukura

- ēdamkarote balzāmetiķa

- proporcionāli tikpat sojas mērces

Kopā sanāk tāda saldskābi-sāļa mērce (pagaršo pirms tur kautko liec iekšā, varbūt kautkas vēl jāpieliek klāt), tajā ieberam saceptos tofu gabaliņus, samaisam, un turam tur 20-30 minūtes, ik pa brīdim apmaisot. Marinādei nav jāpārklāj visi gabaliņi, t.i. tiem nav jāpeld. 

Sanāca garšīgākais tofu kāds mājās vien bijis. Iecepām rīsu makaronos ar dārzeņiem.

Lielākā daļa droši vien tikko pie sevis nosmīnēja, un padomāja – “yeah, sure – gaļa”. Protams, tas ir vispārzināms fakts – soju nedrīkst uztvert kā gaļas aizvietotāju, jo tā nav. Soja ir cits ēdiens, un tai ir pavisam cita garša. Toties tiem, kuriem soja asociējas ar ko negaršīgu – iemācīsim to pareizi pagatavot. 

Soja ir ļoti vērtīga, tajā ir pārpilnība organismam svarīgu barības vielu. 

Šodien aprakstīšu kā pagatavot mērci makaroniem, kas sastāvēs no smalkajiem sojas graudiņiem (vizuāli tie atgādina malto gaļu, tapēc nosaukums). Graudiņus var nopirkt Sojas veikaliņā uz Dzirnavu ielas (Starp Skolas un Valdemāra ielām). Lielākus sojas gabaliņus var nopirkt visur citur, pat Neldā. 

Pirmā un svarīgākā darbība sākot gatavot sojas ēdienus – tiem jādod garša. Ieberu traukā, iemetu tur kādu pusotru kubiku (dārzeņu) buljona, un pārleju ar verdošu ūdeni. Kārtīgi samaisu lai buljons izšķīst. Soja pieņemas izmērā. 

Sagriežu dažus šampinjonus (tumšie šampinjoni man garšo labāk, var nopirkt Stokmann, nav dārgi), sagriežu vienu tomātu (jo ir palicis pāri no picas), saberu iekšā sojā. Lai garšas samaisās un soja to vēl uzņem. Pieberu klāt kādas papildus garšvielas – es iebēru mazu šķipsnu sarkano aso piparu. 

Kamēr soja tur ievelkās, uzlieku vārīt makaronus. Šoreiz tie ir brūnie rupjo miltu (pilngraudu?) makaroni. Baigi interesanti garšo. Starp citu īstiem makaroniem sastāvā jābūt tikai divām lietām – miltiem, un ūdenim. 

Kad makaroni jau kādu minūti vārās (kopumā tie vārīsies tuvu desmit minūtēm), sietā nokāšu soju – esmu ielējis nedaudz par daudz ūdens, un liekais ūdens tagad tiek likvidēts. Izveidoto masu pārvietoju uz karstas pannas, un kādu minūti-divas pacepinu. Soju tā īsti uzcept tāpat nevar, tapēc īpaši neiespringstam, galvenais lai sakarst. 

Pievienojam tomātus gabaliņos. Šitie ir pieejami bundžās kaut vai maksimā – lēti un ļoti labi. Var protams noņemt mizu normālam tomātam un pats sagriezt, bet bundžā ir lētāk un ātrāk. 

Karsējam tikmēr kamēr makaroni ir gatavi. Makaronus nokāšam, liekam uz galda. Servējam kopā ar sojas “mērci”. Šeit man blakus ir arī kefīrs pudelē. Pudele no Stokmana, kefīrs oriģināli atradies mīkstajā pakā. Pudelē izskatās stilīgāk un vieglāk uzglabāt. 

Labu apetīti!

Pēdējās dienās esam skatījušies dažas patiesi izcilas filmas. Pateicoties iepriekš minētajam Movie Lens, kas man viņas ieteica noskatīties, balstoties uz citām filmām kas man patikušas. 

Salinui chueok (Memories of a Murder) ir 2003. gada Korejiešu filma par pirmo dokumentēto sērijveida slepkavu Korejā. Filma brīžiem smieklīga, brīžiem ciniska, bet beigās ļoti pārliecinoša. Korejiešu kino baigi saņēmies, arī Host bija izcils.

Donnie Brasco ir viena no retajām filmām ar Džoniju Depu, kuras vēl nebiju redzējis – saku tā, jo tā ir sagadījies, ka lielākā daļā filmu kurās viņš spēlē ir ģeniālas. Patiesībā, neskatoties uz augstajām rekomendācijām, lieliskajiem aktieriem (papildus Depam – Als Pačino), tomēr filma man nelikās tik spēcīga kā dažas citas mafijas filmas (Godfather, Scarface, American Gangster). Kas gan nenozīmē ka viņa nav ļoti laba un tāpēc nesaņem manas 4.5*

Sukkar Banat (Caramel) ir Libāņu filma arābu valodā, man liekas pirmā filma arābu valodā kuru esmu redzējis. Nedaudz atgādināja Volver, nedaudz vēl kautko, bet kopumā lieliska dzīves situāciju filma, ar uzsvaru uz problēmām musulmaņu tradīciju pārpilnajā Libānā. Šajā ziņā protams jāpiemin Persepolis, kas gan, neskatoties uz to ka tā ir multene, ir daudz nopietnāka un drūmāka. Sukkar Banat ir viena no tām mistiskajām Drama-Comedy filmām, bet neskatoties uz to, beidzas laimīgi. 

Das Leben der Anderen (Lives of Others) ir Vācu filma par Austrumvācijas  drošības policijas (Staatsicherheit, vai Stasi) darbinieka uzdevumu vērot tajā laikā populāru dzejnieku, un viņa sievu. Filma ir patiesi lieliska, viena no labākajām un emocionāli spēcīgākajām ko esmu redzējis. Neskatoties uz to, ka kritiķiem Stasi darbs likās attēlots pārāk rožainos toņos, filmu iesaku visiem, un dodu tai piecas zvaigznes, kas no manas puses ir ļoti dāsni (Top 10). 

Ondskan (Evil) ir Zviedru filma par kauslīgu puisi, kuru vecāki pārvieto uz internātu. Tajā viņam jāsaskaras ar ģedovšinas tipa pārvaldes sistēmu, kurā ar kaušanos īsti panākt neko nevar, turklāt vēlreiz tikt izmestam no skolas viņam īsti nav plānos. Filma nedaudz atgādina Dead Poets Society, kas ir līdzvērtīgi fantastiska filma. Ondskan ir daudz brutālāka, bet ļoti skaista un spēcīga filma. 

Helvetica ir dokumentāla filma par šo visur esošo fontu (šriftu), kas Windows lietotājiem pazīstams kā Arial (Helvetica tika izstrādāts piecdesmitajos, bet kad Microsoft, atšķirībā no Apple, nevarēja atļauties fontu licenzēt lietošanai Windows vidē, tie vienkārši izveidoja praktiski identisku fontu ko sauc par Arial). Filma ir ļoti viegli uztverama filma par šī fonta vēsturi, izmantojumu dizainā, transformācijām, un dažādu laiku dizaineru viedokli par to. Man, kā cilvēkam kam ar šīm lietām gandrīz ikdienā nākas saskarties, filma likās ļoti tuva un iedvesmojoša. Bet es domāju ka jebkuram šo filmu būtu viegli skatīties, jo tā atvērs acis un parādīs visur esošās lietas nedaudz citā gaismā. Vai tu piemēram zināji ka praktiski visu lielo Amerikas kompāniju logotipi ir Helvetica fontā? Un ka to tu ik dienas sastopi neskaitāmus desmitus reižu?

Nevarētu īsti teikt ka es redzēju vētru – vienīgais pa dienu uz Maxima ejot bija tāds stiprs vējš – bet toties smuki sasniga, un tikko bijām pastaigāties pa rajonu.

Ja tev šķiet ka esi redzējis vairāk par 50 filmām, viedokli par kurām tu esi spējīgs izteikt vērtējumā nulle līdz piecas zvaizgnītes, silti iesaku doties uz www.movielens.org, reģistrēties, un to arī izrarīt. Tad, ja tev kādreiz iznāk ar mani kopā skatīties kādas filmas – uzaicini mani par “buddy”, un turpmāk mums būs vieglāk saprast vai izvēlētā filma der mums visiem, vai arī tikai piemēram man.

Ļoti interesants rīks, sabalsoju jau gandrīz astoņus simtus filmu. Protams, bija arī daudz filmu kuras esmu redzējis, bet nespēju tās šobrīd novērtēt. Protams – Robocop man savā laikā (pirms gadiem 10) patika tīri labi, bet šodienas acīm droši vien tā filma šķistu uz kādām trim zvaigznītēm. Vai citādi. Bet es to nespēju iztēloties, jo vienkārši pārāk vāji atceros sižetu, un emocijas kā zināms ar laiku mainās attiecībā pret vienām un tām pašām lietām. 

Galvenais kapēc vispār ir jāreģistrējas movielens sistēmā – tur tev ļoti labi noteiks filmu gaumi, un ieteiks jaunas, neredzētas filmas – īpaši piemērotas tev. Protams sistēma nav perfekta, bet ar tādu skaitu vērtējumu kā man, strādā jau visai labi. Kad es pēdējās dienās ko skatījos, pie sevis mēģināju filmu novērtēt pirms apskatījos Movielens paredzēto vērtējumu. Pārsvarā tas sakrita, ja vien vakardien par Donnie Brasco viņš bija paredzējis ka man patiks uz 4.5, bet patiesībā filma bija maksimums 4. 

Bet tie ir sīkumi – ej nu, reģistrējies un paskaties pats.

Tā būtībā arī noslēdzās mūsu ceļojums.

Atgriežoties Bangkokā pāris dienas nodzīvojām futūristiskos lielveikalos, kas mūsu Alfu un Spici padara par tādiem Maxima X analogiem, gan izmēra, gan tehniskā ziņā. Lielveikals kur papildus padsmit kinozālēm ir arī IMAX, Opera, Teātris, Lielākais okeānu muzejs Āzijā un vēl bowlings … Pāris reizes bijām uz kino, nopirkām rīsu tvaicējamo aparātu un visādus āzijas gardumus līdzi vešanai. Nopirkām papildus rokas bagāžas somas tam visam, un devāmies uz lidostu.

Daži vispārīgi ieteikumi:

Read the rest of this entry »

Protams, ka mums tūrisma firma bija sasolījusi ka autobuss brauks labi ja četras stundas, un apskatoties kartē tas likās pilnīgi ticams, bet kā jau šeit gadās – viņa bija aizmirsusi pieminēt mazsvarīgu faktu, ka autobusam labpatiksies ekonomijas dēļ uzņemt arī cilvēkus kas brauca uz Pataiju un citām salām, kas protams neatrodas gluži šosejas malā. Līdz ar to beigās pie prāmja ieradāmies vairāk kā astoņas stundas vēlāk. Izsēdināja mūs pie kautkādas ēstuves, un teica lai paēdam kamēr pusstundu jāgaida prāmis.

Read the rest of this entry »

Brauciens uz Bangkoku notika naktī, tapēc īsti neko par to pastāstīt nevaru, ja vien to ka neviens pats autobuss Taizemē nav īsti ērts, neskatoties uz cenu. Līdz ar to pārmaksāt neiesaku. Agri no rīta, melnā tumsā, izkāpām Bangkokā kādā no autoostām. Totāli samiegojušies abi ar Noru vienkārši sekojām Leontīnei, kurai likās ka viņa zin kur jāiet uz lokālo autobusu, lai nebūtu jāmaksā uzmācīgajiem taksistiem. Kā rezultātā gan mēs izskraidījām autoostas teritoriju kādas trīs reizes, prasījām virzienus ļoti daudziem cilvēkiem, no kuriem lielākā daļa, pat personāls, rādija atšķirīgus virzienus. Beigās kāds sargs apžēlojās un aizveda mūs līdz pieturai, kas bija totāli citur nekā bija licies.

Read the rest of this entry »

No rīta pamodāmies un uzreiz devāmies iečekoties savos jaunajos bungalo. Nu skaisti! Neko īpaši neuzkavējāmies, bet devāmies apskatīt iespējas izbraukt ar piepūstu traktora riteņa kameru pa upi – tas skaitās viens no pamata Vang Vieng atrakciju elementiem. Daudz cilvēku staigāja T-kreklos ar uzrakstu “I was tubing in Vang Vieng”. 

Nomas kioskā bija jāsamaksā ne pārāk daudz naudiņas un jāizīrē hermētiskā soma fotoaparātam un drēbēm. Tā kā bijām pirmie, bija jāpagaida kamēr uzradīsies vēl kādi cilvēki, jo TukTuks ar diviem vien nekur nebrauks. Pēc pāris minūtēm uzradās divi cilvēki – melnais puisis un baltā meitene (nerakstu afroamerikāņu, jo kā vēlāk noskaidrojām, ne ar  Āfriku ne ASV viņam nekad nav bijis saistības – viņa dzimta nāk no Kolumbijas). Uz rokas mums ar marķieri uzrakstīja numurus, lai varētu pēc tam kontrolēt ka atdodam pūsli, un lai mēs varētu saņemt atstāto ķīlas naudu. Skatoties kā melnajam džekam kautko raksta uz rokas, nedaudz dīvaina sajūta pārņēma, gluži kā vecajos sliktajos laikos.

Read the rest of this entry »