sapnis

Kad gaismiņa uzausa, sākām skatīties apkārt un izdarījām svarīgako – ieslēdzām GPS. Tur man bija labas kartes, katrai pilsētai visas ielas, un visas iestādes – labākais – arī visi hoteļi. Izvēlējāmies vienu kas pēc  Lonely Planet likās pieņemams, un devāmies turp.

Hoteli atradām mazā iekšpagalmiņā, tam nebija durvju, visa uzņemšanas telpa un atpūtas stūrītis – tā arī tur bija pieejami. Vienīgais cilvēku nekādu. Zvanīju uz visiem telefoniem, un turpat redzēju viņus zvanam. Neviena cilvēka. Pagaidījām, un devāmies uz nākamo. Tur naktssargs mūs ielaida istabiņā, nomazgājāmies un palikām pagulēt. Pēc pāris stundām devāmies uz autoostu, hotelī atstājot lielās somas. Pa ceļam apskatījām pāris ļoti smukus un klusus tempļus. Izrādijās ka autoosta ir visai lielu gabalu prom, bet mūs uzņēma ļoti uzstājīgs velorikša. Tiesa gan braucot ar velorikšu ir tāda tizla “baltais saimnieks” sajūta, un darījām tikai lai izmēģinātu šo transporta veidu. Nu protams jau – braucējam mūsu naudiņa ir svarīgāka par mūsu iekšējiem kompleksiem.

Read the rest of this entry »

Man patīk lielās lidmašīnas. Tās tik liegi un mierīgi pārvietojas, ka es mierīgi varu iet gulēt un pilnīgi nestresot. Pēc auto avārijas, kurā mēs jaunajā gadā apmerām pāris kūleņus, man no visiem ātrajiem transporta līdzekļiem, t.sk. lidmašīnām, ir nelielas bailes, un katra sīkā kustība izraisa tādu kā ķermeņa pretreakciju. Tizli, bet to nevar kontrolēt. Jācer ka pāries.

Nosēdāmies Bangkokas internacionālajā lidostā. Pirmā lieta – samainīt dolārus pret Batiem, sameklēt vietējo parasto autobusu, tikt līdz rezervētajai viesnīcai. Pirmajai dienai mums viesnīca bija rezervēta, lai normāli pēc lidojuma varētu atpūsties, samaksājām lielu naudu – 35Ls. Viengtai, man liekas, visā šai pilsētas daļā bija dārgākā viesnīca. To izvēlējos jo atrašānās vieta bija ļoti izdevīga – blakus slavenajai Khao San tūristu ielai, desmit minūšu gājienā no pilsētas galvenajiem tempļiem un lielās pils, un ļoti tuvu upei, kas nozīmē ātru un lētu transporu.

Read the rest of this entry »

Visai laigi un mierīgi, par laimi maniem saspringtajiem, paranoiskajiem nerviem, mazā Finnair lidmašīnīte pieskārās mitri pelēkajam RIX skrejceļam … mēs esam atgriezušies. 

Pirms brauciena vairāki draugi šaubīgi skatījās un teica, ka tik ilgi no mājām prom būt ir par daudz, un ka to grūti būs izturēt.

Patiesībā jau 3.5 nedēļas nav nekas daudz, jo ceļā satiktajiem backpackeriem vidējais (!) standarts ir seši mēneši. Mums protams termins Gap Year Latvijā ir tikpat neko neizsakošs kā Mullberry tēja, tapēc izbaudījām 3.5 nedēļas cik vien varējām, un neko īpaši nesūdzējāmies, lai arī palikt gribējās ilgāk, un pretēji šaubām – ne sekundi ne mazāk kā varējām. 

Latvijā ir pelēks. Vakardien sajutos kā tādā Haruki Murakami romānā, diena ritēja bez pulksteņiem, gluži kā iesprūdusi Jet Lag laika želejā. Gāju uz veikalu ar sajūtu ka esmu zem ūdens, viss notika kā palēninātā filmā, bez skaņas, bez komentāra, bez stresa. Tas labi. Šodien esmu darbā un cenšos atcerēties kas man īsti te ir jādara. 

Ceļojuma aprakstu varbūt nemaz nerakstīšu, ja vien kādu īsu atskaiti formā “komentārs pie bildēm” kuras gan jau kādu dienu šonedēļ ielikšu publiskai apskatei, lai cien. lasītājiem rastos kāds vizuālais pavadījums lasītajiem twitterojumiem par fantastiskajām vietām kur pēdējo mēnesi bijām.

Bet esam atpakaļ – gluži kā Indoķīnā patīk teikt – same same … but different.

P.S.: Rekur maršruts zilajā krāsā: 

Svētdien divos dienā mēs ar Noru izlidojam uz Helsinkiem, no kuriem tālāk dodamies un Taizemi, lai tur ar visādiem vietējiem transporta līdzekļiem tiktu uz Laosu. Atpakaļ būsim 28. Oktobrī, pēc nedaudz vairāk kā trim nedēļām. Ja vien nenotiks kas īpaši sensacionāls, blogu domāju neapdeitošu, un centīšos turēties tālāk no jebkādas tehnoloģijas vai civilizācijas, bet lai citiem sirds mierīgāka – mēģināsim ar SMS apteidot Twitteri:

Nedodu nekādu garantiju ka mums izdosies Twitterī ko ierakstīt, vai ka tas notiks bieži, bet lai nebūtu visiem jāsūta īsziņas, iegrāmatojiet sekojošo adresi:

http://twitter.com/normis

“Kaut nu viņš neuzzin kas es patiesībā esmu. Tas nepārvērtīsies no karietes par ķirbi, kā pasakā” aptuveni tādas frāzes dzirdēju šorīt pa radio, Chevrolet Captiva reklāmā.

He. Ķirbis.

Chevrolet Captiva patiesībā ir Daewoo Winstorm, ražots Korejā (Dažus Daewoo modeļus ražo arī Krievijā zem Chevy brenda), un ar Chevrolet tam ir tik daudz sakara tik Optima Līnija produkcijai ar ēdienu – vai – ķirbim ar karieti.

Īsts Amerikāņu Chevrolet SUV izskatās šādi:

Attīstiju savu pirmo filmu. Tehniski pirmā filma iznāca ārā bez attēliem, bet tas bija dažādu sīku sakritību dēļ, un daļēji es ar to biju reķinājies. Šī savukārt bija pirmā filmiņa kuru tīstiju ar cerību ka kautkas sanāks. Protams pieļāvu lērumu kļūdu, konkrētāk žāvēšanas procesā, kas rezultējās ar totāli noputekļotu filmu, bet clone tool ir izgudrots, un tas ātri vien ļāva bildes novest līdz skatāmam rezultātam. Te nu ir tās dažas, kuras te ātrumā iedabūju Flickrī:

Daugava no Vanšu tilta, ikrīta velobrauciens. Gluži kā komentēja viens Flickr lietotājs pie citas manas tilta bildes – “It pays to get up in the morning” (and bike to work). Baigā migla bij torīt.

Garkalnē mēs nokļuvām pa ceļam savā Gaujas pārgājienā, kas bija saistīts ar Gaujas applūstošo teritoriju izpētes projektu. Gājām kopumā 13.5Km, lielāko daļu pa pļavam, brikšņiem un krūmiem – totāli nogurdinoši, bet ļoti smuki.

Procesā, plānojot teritoriju turpmāko apgaitu, un sortējot kartes.

Pati gauja.

Būtībā biju nedaudz vīlies optiskajā skenējuma kvalitātē, bet pēc resaizošanas – nemaz tomēr tik slikti nav.