sapnis

Raksti - Receptes - Foto

Mēnesis: August, 2008

Analogais foto

Man te nesen mēģināja piesiet bumbas par to, ka es itkā esot vienmēr bijis pret analogo fotogrāfiju. Pē kādi meli. Nāksies paskaidrot.

Es esmu praktisks cilvēks. Nenoliedzami digitālie fotoaparāti mūsdienās maksā tikai pavisam nedaudz vairāk par analogajiem, turklāt bildītes tiek iegūtas uzreiz, nekādas filmiņas nav jāpērk, un fotogrāfijas var ražot tādos apmēros kādi analogās foto ziedu laikos pat prātā nevarēja ienākt. Digitāli tas ir lēti, ātri, vienkārši un pieejami. Turklāt atkarībā no autora, aparāta un situācijas – arī ļoti kvalitatīvi. Atliek vien pastaigāt pa lielajiem, nopietnajiem foto portāliem un paskatīties ko tik ar digitālu aparātu nevar sataisīt.

Bet.

Nenoliedzami analogajā fotografijā ir tāds šarms, kuru ar digitālo fotogrāfiju nepanāksi, jo tas rodas tieši tur kur analogajai foto ir “trūkumi”. Pirms pogas nospiešanas ilgāk padomāsi par kompozīciju, par to vai vispār aina ir kadra vērta. Pēc tam gaidīsi vairākas dienas, pat nedēļas, pirms tiešām savu bildi ieraudzīsi. Nav jau brīnums, ka daudziem šķiet ka ar analogajiem aparātiem tiek radītas ekskluzīvi kvalitatīvākas bildes. Patiesībā jau liels nopelns ir tieši minētajai uzmanīgajai pieejai, kā arī tam, ka ar analogo foto visticamāk ņemties sāks tikai entuziasts, nevis randoms tīnis tusiņā. Es runāju par mūsdienām, protams, kur tīnim vieglāk bildēt ar telefonu.

Mūsdienās analogais foto iespējams ir tāds kā evolūcijas solis. Solis kuru izvēlas “pēc” tam kas iepaticies fotografēt vienkāršajos veidos, nevis kā agrāk – kur digitālā fotogrāfija nāca pēc analogās. Jā – gluži kā tas, ka ir cilvēki, kuri izvēlas automašīnas labot paši, savā garāžā, neskatoties uz to ka tas ir ķēpīgāk, ilgāk un iespējams pat dārgāk, arī līdz analogajai foto ir jānonāk. Šeit vajadzīgs entuziasms.

Es pats vēl nezinu vai esmu tāda veida entuziasts vai nē. Manā jaunajā Nikon F3 (cik nu jauns, ražots astoņdesmitajos drošvien) izfotografēti tikai ap 20 kadriem, un rezultātus vēl neesmu redzējis. Process jau man patīk, bet ņemot vērā, ka jaunas aizraušanās man reizēm ātri apnīk, es vēl nezinu cik ilgi šī eksperimentēšana ies. Ta jau manīs pēc pirmās filmiņas attīstīšanas.

Kas notiek???

Jā, interesanti. Būtībā notiek daudz un dažādas lietas, bet blogā rakstīt slinkums. Daļēji tādēļ, ka kopš vakardienas guļu mājās ar kautkādu gripai līdzīgu vīrusu un jūtos visai draņķīgi. Citādi jau būtu uzrakstījis par to, ka man ļoti patika Prāta Vētras koncerts, ka noskatījāmies Sous Le Sable (par ko Kaže visai labi uzrakstīja), par to ka piebeidzām seriāla 24 pirmo sezonu, par to, ka man ir viens liels noslēpums par kuru es nestāstīšu līdz kādai piektdienai, un par to ka īsi pirms nolikšanās ar vīrusu man no ebay atnāca Nikon F3 (dievīga manta). Apmēram tā. Dzeru zāļu tējas, ēdu medu, sviedrējos, klausos Goran Gora, cenšos gulēt un domāju par ķiplokmaizēm.

iPhone Latvijā pēc 2 nedēļām

Manas prognozes par pieejamību – tiks pievests ļoti mazs daudzums ko rezervēs momentā, vai arī reālais pieejamības datums kavēsies. LMT izgudros jaunu tarifu plānu iFormula vai ko tamlīdzīgu, un mēnesī būs jāšķiras ne mazāk kā no 20ls pie nosacījuma ja telefons maksās 100ls (solītie 199$) t.i. mazcenas variants. Plānā tiks iekļautis konkrēts 3G megabaitu daudzums. Par pilnu cenu telefons vai nu nebūs pieejams, vai maksās astronomiskas summas.  

Tā protams ir fantastiska spekulācija, jo ar šo jomu neesmu saistīts, un prognoze balstās tikai uz citu valstu pieredzi.

Neviens nenogalināja elektro-auto

Ir tāda filma “who killed the electric car?”. Būtībā stāsts par to kā lielās naftas kompānijas nav ieinteresētas lai tauta atteiktos no parastās degvielas. Īsti nezinu, vai pie lietas ir tas ka naftas kompānijas atradušas veidu kā uz to pelnīt, vai arī vainīgi ir Japāņi, kuru automašīnas lēnām pārņem ASV (un pasaules) tirgu, un kuriem tās lielās naftas kompānijas tā īsti netraucē, bet … elektro auto lēnām paliek par realitāti. Foršākais ka šie auto neizskatās pēc neiespējamiem konceptauto, ar nereāli futūristisku dizainu. Tie ir pavisam reāli auto, kurus var nopirkt jau tagad, vai varēs nākamgad. 

Dotajā brīdī amerikā jau ir nopērkams supercar Tesla, kas spēj ar vienu uzlādēšanos nobraukt virs 300km un ātrumu 100Kmh sasniedz zem četrām sekundēm. 

Tāpat par plāniem elektrificēt savas automašīnas ir paziņojis Daimler-Chrysler (Mercedes un Smart ražotājs):

Daimler’s chief executive was quoted as saying that an “electric Smart [was planned] for 2010,” and he continued by asserting that an electric Mercedes model would be arriving “the same year.”

Šodien izlasīju par jauno Mitsubishi MiEV, kas tiks laists tirdzniecībā jau nākamgad (pagaidām Japānā). Šis mazais auto uzlādējas sešās stundās, sasniedz 100Kmh 9 sekundēs un izskatās šādi:

Tāpat par elektrificēšanos ir paziņojuši arī MINI ražotāji (2009), Hyundai (2009), AMP (2009), General Motors (2010), Nissan, loģiski Toyota un daudzi citi.

Vēl palasīšanai, Wired domas par nenovēršamo automašīnu elektrifikāciju.

Īstā pizza napoletana

Balstoties uz mūsu draugu ceļojumā gūtajām zināšanām, vienu National Geographic rakstu, wikipedia ierakstu, kā arī oficiālo Pizza Napoletana biedrību, vakardien izdevās radīt picu tik tuvu īstai Itāļu picai cik vien iespējams. Uzreiz atzīšos, ka Itālijā bijis neesmu, un autentiskumu varēju novērtēt tikai pēc bildēm un tā, ka man viņa garšoja labāk par citām ko biju taisījis. 

Nosacījumi īstai Neapoliešu picai ir sekojoši – mīklu veido tikai no augstākā labuma miltiem (cik labus varēja nopirkt, tik bija), sāls, rauga un ūdens; mīca tikai ar rokām (nekāda ruļļa); veido ne lielāku kā 35cm diametrā un ne biezāku par 3mm. Pārklāj ar samīcītiem (loģiski bez mizas) īstiem konkrētas šķirnes itāļu tomātiem (Itāļu gan man nebija), pārlej ar olīveļļu kas sajaukta ar svaigu baziliku un ķiploku, pārklāj ar sagrieztu mozarella sieru, un cep uz akmens, līdz 300C sakarsētā krāsnī ne ilgāk kā divas minūtes. Manā krāsnī gan nekūrās nepieciešamā ozola malka, bet tas nekas. Toties bija viss pārējais. Otrai picai papildus tika uzlikts nedaudz tomātu pesto, un kaltētie tomāti. Šī pica bija garšīgāka nekā pirmā, un noteikumi īpaši netika pārkāpti. Te ir rezultāts: 

Couchsurfing guide: Kā kaučsērfot?

 

Vairāki cilvēki ir jautājuši kas tā īsti ir par Couchsurfing padarīšanu, un kā tas viss strādā. Nu redz, te es centīšos nedaudz apstāstīt par šo tēmu.  

Couchsurfing ir web projekts kurā iespējams reģistrēt sevi, savu “dīvānu” un nodarboties ar “dīvānu mainīšanu”. Tu piedāvā vietiņu savā dzīvoklī/mājā/dārzā citiem ceļotājiem, apmaiņā pret ko, tu vari izmantot citus dīvānus jebkur pasaulē. Un tas viss bez maksas un brīvprātīgi.
 
Protams nav obligāti jālaiž pie sevis katrs gribētājs, vienmēr ir iespējams atteikt, un izvēlēties tikai cilvēkus, kuri tev liekas interesanti. Patiesībā, ja savā profilā būsi sarakstījis visu par sevi, visticamāk pie tevis nemaz nepieteiksies cilvēki ar krasi atšķirīgām interesēm. Bieži vien man raksta cilvēki ar “Hey, I see we have common interests, can I stay with you for one night?”. Galu galā ja vēlies pauzi no šī visa, uzliec ka dotajā brīdī pie tevis palikt nevar, vai arī ir variants “coffee” kas nozīmē ka pie tevis nevar nakšņot, bet tu labprāt satiktos un parunātu ar cilvēku, vai parādītu viņam kādas interesantas vietas. 
Lielākajai daļai sērfotāju pietiks ar mazu dīvāniņu, vai pat piepūšamo matraci. Viņi nav īpaši prasīgi, bet tas nenozīmē ka pret viņiem būtu slikti jāizturas. Viņu pieredze atspoguļosies atsauksmē, ko viņi atstās tavā profilā. Atsauksmju sistēma arī ir viens no drošības līmeņiem šajā portālā, lai tu vienmēr varētu paskatīties ko citi ir teikuši par šo cilvēku. 
Otrs drošības līmenis ir Verifikācija, kur cilvēks pierāda savu identitāti un dzīves vietas adresi (tiek paņemts ziedojums no kredītkartes, un atsūtīta vēstule ar kodu tev uz mājām). Līdz ar to ja īpaši baidies no aizdomīgiem hipijiem kas tev pa nakti izdzers alu no ledusskapja, apstiprini tikai viesus kuriem ir verifikācijas cipars lielāks par 1 (maksimums ir 3) un kuriem ir daudz labu atsauksmju. Verifikācija nav obligāta, bet tomēr patīkamāk ir ka esi pārliecināts par cilvēku pie kura paliec (vai kurš paliek pie tevis). 
Kā pieteikties? Vienkārši ej uz http://couchsurfing.com un reģistrējies. Ievieto savas un sava dīvāna foto, apraksti visu par sevi iekš profila, un uzstādi ka tavs dīvāns ir pieejams (couch available: yes). Ja vēlies izmēģināt pēc iespējas ātrāk – liec Definitely. Neaizmirsti norādīt cik cilvēkus vari pie sevis uzņemt, kādās dienās, un uz cik ilgu laiku. Apraksti visu ar ko šiem ceļotājiem vajadzēs rēķināties (ka tev ir suns, ka ir tikai viena istaba, ka esi tālu no centra – visu kas var noderēt).
Kas notiks tālāk? Cilvēks kas vēlēsies nakšņot tavā pilsētā, tevi sameklēs caur “Couch Search”,  apskatīsies tavu profilu, uzspiedīs uz “Couchsurf with Jānis Piemērs” un tu saņemsi vēstuli. Tu varēsi apskatīties šī cilvēka profilu, izdomāt vai viņa izvēlētajos datumos tu būsi mājās, un atbildēsi “jā, protams, tu vari palikt pie manis. es eju uz darbu 8os un nāku mājās 17tos, ja tev ar to nav problēmas, dod ziņu un es atsūtīšu savu adresi”. 
Jā – tavu precīzu adresi neviens nezin, pirms tu esi nolēmis to kādam iedot. 
Pēc tam kad adrese iedota, laiks norunāts, un pienākusi tā konkrētā diena – visticamāk vai nu tev cilvēks atsūtīs SMS jo nevarēs precīzi tevi atrast, vai arī klauvēs pie durvīm. Man ir bijuši visādi varianti un piedzīvojumi šajā jautājumā. 
Ierādi savam viesim viņa guļvietu, centies piedāvāt arī kādu gultasveļu, ja vien iepriekš neesi konkrēti sarunājis ka cilvēks gulēs guļammaisā. Parādi visu ko viņam var vajadzēt, un vai nu laid gulēt, vai parunājies, pastāsti par Latviju, Rīgu – iesaki interesantas vietas. Es bieži vien esmu kopā ar saviem viesiem kautkur braucis, bet tas ir atkarīgs no situācijas un cilvēkiem. Esmu vedis uz Lido, Jūrmalu, cienājis ar Lāču rupjmaizi, kefīru, kvasu, Kārums sieriņiem, auksto zupu un visādām interesantām Latvijai raksturīgām lietām. Izmanto iespēju izglītot šos ceļotājus, lai viņiem par tevi un Latviju paliek labs iespaids, jo tikai šādi Couch Surfing sistēma arī tev varēs būt noderīga – iedomājies sevi viņu vietā. 
Kad pats vēlēsies ceļot šādā veidā, vienkārši ej uz Couch Search un meklē sev vajadzīgajā pilsētā cilvēkus kuriem ir “couch: yes”. Tur ir tāda poga “list surfers in a new window”, kur parasti atradīsies pāris simtu hostētāju. Uzraksti vairākiem kuru profili tev liekas interesanti, un tad jau redzēs ko teiks. Pieteikties ieteicams kādu nedēļu-pusotru pirms braukšanas, jo man pašam reizēm ir pieteikušies cilvēki iepriekšējā dienā, kad man jau pašam laiks saplānots, vai citi couchsērferi pieteikušies. 
Protams bieži vien atrast kādu brīvu vietiņu nav viegli, jo sistēma ir visai pieprasīta, it īpaši populārās tūristu pilsētās. Es varu tikai ieteikt laicīgi plānot un daudz meklēt ;)

Couchsurfing

Bijām uztaisījuši nelielu pauzi, bet nu pie mums atkal ir “fully booked” un teju katru dienu kāds interesants cilvēks ciemojas. Pēdējo reizi pirms pauzes pie mums ciemojās Christiane no Kvebekas (Kanādā). Atveda mums īstāko kļavu sīrupu! Piektdien pie mums bija Ana no Portugāles, kuru mēs aizvedām uz Tērvetes dabas parku. Pirmdien pie mums bija četri Poļi (trīs no tām bija Polietes), kuri mums uzdāvināja grāmatu “Why Poland”, kas ir fantastiski smieklīgi, jo vienreiz braucot cauri Polijai tieši spriedām par to vai nez vispār eksistē Lonely Planet Polijas variants, jo iespaids ir tāds ka tur ir tikai liels lauks ar šosejām (un “skup paļet” reklāmām). Protams tik traki nav, un Polijā ir arī ļoti skaisti reģioni, pārsvarā tieši dienvidu daļā. Šodien bija jābūt futbola cienītājiem Vāciešiem, bet viņi no manis nobijās un nav devuši ziņu, līdz ar to nākamā pie mums brauks Anna no ASV. Pēc tam iespējams pirmdienas vakarā nakšņos Laurence no Beļģijas, bet tas vēl nav apstiprināts. 

Raibi mums te iet, bet CS ir vienkārši fantastisks izgudrojums! Tik daudz interesantu cilvēku iepazīt, tik daudz par pasaules kultūrām uzzināt no “tiešajiem avotiem” … 

Katram ar vienu brīvu kaktu istabā iesaku pievienoties, protams gan ne jau tikai lai izmantotu CS pakalpojumus pašam, bet arī lai palīdzētu citiem, un iepazītos ar jauniem draugiem.

The Soviet Story

Lasīju The Economist filmas recenziju, un pamanīju vienu interesantu faktu. 

Russian historian Aleksander Dyukov has said he wants to kill the Latvian director of the Soviet Story, a documentary on Soviet era atrocities, and to burn down the Latvian embassy

Ar šādiem komentāriem un attieksmi lieliskais krievu “vēsturnieks” tikai apstiprina filmā izteikto domu par agresiju ar kādu padomju savienība risināja problēmas. Vai nav fantastiski?

“The film’s aim is to expose modern Russia’s blindness to the criminal history of the Soviet Union” un vēsturnieks atbild ar agresiju un blindness. Viņš būtībā ar savu darbību apstiprināja filmas pamata ideju.

P.S.: labs citāts no komentāriem: 

You describe the author of the movie as “a passionate Latvian nationalist”. You SHOULD see this movie. And you will see that there is nothing about Latvia. And there is absolutely nothing about russians as a nation. 

Skype windows 4 beta

 

Bildē zemāk redzams jaunais Windows skype. Blakus – mans MacOS skype. Windows bilde ir samazināta vairākas reizes. Kapēc Windowsiskais Skype aizņem 5x vairāk vietas, piedāvājot tikai to pašu vien funkcionalitāti? (Uz Mac Skype ir arī funkcijas kuru uz Win Skype nemaz nav)

Man būtībā bez čatošanas ir arī citas lietas ko darīt, čata klients nav nekāds fotošops kuram darbības laikā jāvelta ekskluzīva uzmanība.

 

 

 

Uz Laosu

Indoķīna, mūsdienās saukta par Dienvidaustrumāziju, vienmēr ir bijis mans sapnis. Nezinu kapēc tieši šis reģions, bet jau kopš bērnības atceros ka esmu bijis fascinēts skatoties filmas par Vjetnamu, Kambodžu un Laosu. 

Jau esmu rakstījis par to ka man personīgi nesimpatizē ceļošana tūrisma grupās, tapēc izvēlējāmies ceļot paši, ar vietējo transportu, kājām, velosipēdiem un mopēdiem.
Biļetes jau ir nopirktas, un pēc nedaudz mazāk kā diviem mēnešiem, uz gandrīz mēnesi mēs pazudīsim džungļos.