sapnis

Fakti:

- minētā personāža suns nogalina kaķēnu

Versijas:

- anonīmi “aculiecinieki” apgalvo ka kaķis apzināti “izbarots” sunim
- īpašnieks apgalvo ka nevienam nezināmi “jaunieši uzmetuši” kaķi sunim

Reakcijas:

- daži Blogeri tiek apvainoti Dannes “apvainošanā” nesagaidot policijas spriedumu
- Tiek izteikta kritika par “nežurnalistisko” uzvedību Tribīne.lv un Blogosfērā

Mans viedoklis:

- blogs ir personīga viedokļa izteiksmes vieta, publiska dienasgrāmata. “Satversmes 100.panta pirmais teikums noteic, ka “ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus”"

- pat ja kāds vēlētos uzskatīt blogu par mediju (kas tas nav): “Termins “preses brīvība” tiešā veidā ir formulēts likumā “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”, kura 1.pants noteic, ka “Latvijas Republikā jebkurai personai, jebkurām personu grupām, valsts iestāžu un visu veidu uzņēmumu un organizāciju institūcijām ir tiesības brīvi paust savus uzskatus un viedokļus, izplatīt paziņojumus presē un citos masu informācijas līdzekļos, saņemot ar to starpniecību informāciju par jebkuru tās interesējošu jautājumu vai sabiedrības dzīvi”.

- es uzskatu ka bloga pamatmērķis ir brīvi izpaust savas domas, viedokli un komentēt apkārt esošo. šis ir viens no svarīgākajiem instrumentiem ar kura palīdzību parastais pilsonis ir spējīgs plašākam lasītāju lokam darīt zināmu savu viedokli. noņemot nost šādas tiesības, mēs paliktu par ierobežotu sabiedrību, ieslēgtu konkrētu nosacījumu sienās, bez spējas izteikties, un paust savu personību. Mēs neesam vienādi, un katram no mums ir savs viedoklis par notiekošo.

Braukt ar riteni uz darbu daudziem liekas tāls un neiespējams mīts. Vienmēr man jautā nosaukumā minētos jautājumus, un skatās uz mani kā uz ko pārdabisku. It īpaši protams ziemā vai draņķīgā pavasarī. Pēdējos gadus es gan izvairos braukt laikā kad braukt ir vienkārši nepatīkami, tas vairāk notika “trakajos jaunības gados” (smejos, protams). Piemēram reize kad vajadzēja mājās riteni atvest, ko protams darīju uz viņa braucot, bet gaisa temperatūra bija ap mīnus divdesmit, un sala ciet brilles.

Tagad tie laiki ir garām un es uz darbu braucu visai civilizēti.

Pirmais grūtais slieksni ko jāpārkāpj, ir no rīta saņemties un tomēr nolemt par labu ritenim, jo reizēm samiegojies paskatos pa logu, un liekas tik vēss ārā, pārņem tāds slinkums. Bet izejot ārā uzreiz jau saproti ka pa logu viss izskatās savādāk un laiks pateisībā ir tīri normāls.

Vēsākās dienās grūti ir arī pirmie 500-1000 metri, kad liekas – nu tā, ir pārāk auksti, un jāuzvelk vēl kāda jaka. Patiesībā tas ir māns, pēc tā paša viena kilometra asinsrite jau ir uzņēmusi apgriezienus un paliek tik silti, ka labāk jaku tieši novilkt – lai nesāktu svīst. Pat ziemā kad ir nedaudz virs nulles, ir jāpārvar mānīgais priekštats un jāvelk plānākā rudens jaciņa, par spīti liecinieku lielajām acīm un šaubīgajiem komentāriem.

Tālāk kad ķermenis ir sasilis, tad jāuzmanās un nedrīkst ļauties vienai no manām vājībām – sekot kādam citam velosipēdistam. Parasti ka jāds ar lielu joni pabrauc garām, dabiskais reflekss ir viņu apdzīt vai vismaz spītīgi turēties līdzi – no tā nekāda labuma nebūs, un tas tikai lieki nogurdina.

Es turu mierīgu tempu, it īpaši tad ja mēs braucam uz darbu divatā ar Noru – viņa arī ir malacis, un ja ārā nelīst mēs abi vienmēr savas 40 minūtes braucam tieši ar riteni, nevis piesmakušajā transportā. Ātrums parasti ir 18Kmh, jo braukt kautvai ar 22Kmh nav nekādas jēgas – ietaupīsi 5 minūtes, bet kāda atšķirība – lēnāk braucot nesasvīst un ir daudz patīkamāk.

Braucot vienu un to pašu maršrutu katru dienu tas var palikt apnicīgi, tapēc bieži mainam braukšanas veidu un izbraucam cauri kādam liekam pagalmam, vai nomainam virzienu pavisam – ar riteni tā nav problēma, turklāt lai pa kuru ielu mēs nebrauktu – darbā nonākam vienā un tajā pašā laikā. Braucam parasti pa trotuāriem, izņemot ielas kur satiksme nav intensīva un ir šauri, cilvēku pārblīvēti trotuāri.

Darbā ierodoties a velo sajūta ir pilnīgi atšķirīga nekā atbraucot ar autobusu, ķermenis ir možs un prāts svaigs, autobusā es parasti jūtos miegains un sasēdējies, turklāt tur godīgi sakot nav ko elpot.

Pēc ierašanās es parasti ieeju tualetē nedaudz apskaloties un nomainīt T-kreklu. Bieži vien gan tas nav vajadzīgs, bet nu galu galā pašam daudz patīkamāk.

Ziemā un rudenī, kad skolnieki tiek vesti ar automašīnām, un autobuss brauc gandrīz pusotru stundu – es ierodos darbā kā parasti – 40 minūšu laikā. Turklāt tas ir daudz lētāk, veselīgāk, videi draudzīgāk un – godīgi sakot – loģiskāk. Brauc arī tu!