A childs play
Daļu vakardienas pavadījām rotaļlietu veikalos, jo Noras krustmeitai vajadzēja izvēlēties dāvanu. Mūsdienās nu gan ir daudz mantiņu, visādi mūziku spēlējošie, runājošie, braucošie un spīdošie. Katra no mantām attīsta kādu konkrētu spēju – koordināciju, atmiņu, uztveri, kustības utt. Visas mantas izmēģināju un izspēlējos gluži vai traks, mazam bērnam (gads) dāvanu nav viegli nopirkt, turklāt tās labākās mantas arī ļoti dārgi maksā (desmitos latu).
Beigās nopirkām tādu kā cepumu burku ar seju – spiežot uz deguna tas saka “yummy” un tam pa sānos izvietotiem dažādas formas caurumiem var ielikt atbilstošas formas klucīšus, kurus tas tad nosauc vārdā (angliski gan).
Īsi sakot baigais fans, lai gan lielveikals mani nogurdināja ne pa jokam. Kopš esam bez mašīnas, ļoti reti tādos nonākam.
Interesanti, bet neskatoties uz to ka manā bērnībā nebija mantu kas attīstītu konkrētas spējas, turpretim amerikā tādas jau ir sen – negribētu gan teikt ka rezultātā kādi no bērniem ir attīstītāki par pārējiem. Tāds filozofisks jautājums protams, negribu izvērst diskusiju, bet manuprāt neatkarīgi no apkārtējās vides un ietekmējošiem faktoriem, rezultāts ir gandrīz vienāds tāpat. Cilvēks bez mantām un uzmanības bieži vien izaug par normālu cilvēku, gluži tāpat kā bērns ar speciālu skolotāju un superrotaļlietam.
