Viena no tām filmām kas ir tik pozitīva, tik jauka un mīļa ka būtībā nevar nekam piesieties. Līdzīgi arī kā Mūzikas Skaņas. Stāsts par Beatrisi Poteri, reālu mākslinieci un bērnu grāmatiņu autori, kuras slavenākais tēls ir Pēteris Trusis. Renē Zelvēgere ir burvīga, un viņas tēli tikpat. Iesaku noskatīties pozitīvām emocijām. Pat sagribējās tādu grāmatiņu nopirkt.
Filmu angliski sauc par “Counterfeiters” un tā ir tā pati filma, kas dabūja Oskaru par gada filmu nevalodā (americans… pff).
Neskatoties uz tēmu, filma ir saistoša un sižets ātri iet uz priekšu. Stāsts te ir par kādu ebreju naudas viltotāju, kuru Hitleriskās Vācijas priekšvakarā, apcietina. Protams ātri vien Hitlers nāk pie varas un mūsu “varonis” nonāk koncentrācijas nometnē, kur viņu no drošas nāves paglābj fakts ka … viņš ir naudas viltotājs. Kopā ar daudziem līdzīgiem viņus nogādā vietā kur viņiem ir jāizgatavo lieli daudzumi anglijas un amerikas naudaszīmju lai grautu šo valstu ekonomikas.
Protams liels kredits šai filmai ticis par tēmu, bet es neteiktu ka filma kā tāda ir slikta, pat ja risinātos citā laikā. Man patika, bet nez vai es šo uzreiz ar oskariem apmētātu (tiesa, vai pārējās nominācijas bija labākas?).
Šī filma plauktiņā mētājās jau labu laiku, bet nekādi nevarējām saņemties to noskatīties, jo kopš kad noskatījos “Excorcism of Emily Rose” (piezīme: *crap, tas bija gandrīz pirms 3 gadiem*) man šausmu filmu mānija bija nedaudz pārgājusi. Toreiz tā īsti nevarēju gulēt kādu laiku.
Nu jā, bet beigās padevāmies jo likās – nu šī fien tāda *popsīga* šausmene droši vien būs, holivuda jau neko vairāk par *hack ‘n’ slash* nemāk šajā šanrā.
Bet tā gluži nebija. Patiesībā filma ir diezgan laba spocene ar dažiem pavērsieniem. Stāsts ir par es-neviena-nebaidos stila skeptiķi rakstnieku, kurš apmeklē visādus (it kā) spoku namus un raksta par tiem recenzijas. Līdz viņš nonāk kādā viesnīcā, kur pretēji citiem gadījumiem, viņu nevis kā prestiža glābēju sauc iekšā, bet tieši kategoriski mēģina nelaist.
Filma tiešām interesanta un brīžiem pat visai baisa, bet žanra mūsdienu klasiķiem blakus gluži nestāv (holivudā The Others, āzijā Ringu). No otras puses – kas tad vēl ir bijis pēdējā laikā spocīgs?
Jaunā Džeka Bleka filma. Interesanti bet viņa filmās man vienmēr ir sajūta ka viņš tajās nav tēls, bet pats Džeks Bleks kurš vienkārši laiž luni. Gan jau ka tā arī ir.
Šī filma īsi un kodolīgi sakot ir “Smieklīgs sviests plastmasas pudelē. Ar rozīnēm”. Smējos es daudz un dikti, brīžiem gan vairāk par vislielāko, absurdāko sviestu kādu bija nācies redzēt pēdējā laikā. Man jau patīk viņa filmas – ja es nekādi nespēju saprast kāpēc cilvēki fano par tādu stulbumu kā Džada Apatova filmas, tad Džeku Bleku gan es saprotu.
Filmā darbība risinās ap kādu līdz kliņķim nolaistu VHS video nomu, kurā kādas sagadīšanās pēc izdzēšas ieraksti no visām kasetēm. Tad nu veikala darbiniekam, kopā ar uz nerviem krītošo Džeku Bleku (nav svarīgi kā sauc viņa tēlu, tāpat tas ir VIŅŠ) un viņa jauno draudzeni no veļas mazgātavas *pārfilmē* filmas kuras pieprasa retie filmu nomātāji.
Labais!
Ar romantiskajām komēdijām ir sarežģīti. Pārsvarā tās vai nu ir banāli salkanas, vai arī traģiski nesmieklīgas – visbiežāk abi kopā. Šeit nu gan ir filma kura cenšas tikt vaļā no abiem punktiem, un gandrīz vai tas arī izdodas.
Būtībā tā ir skaista, gudra un jauka filma, kas papildus tam risina tādu kā sižetisku mīklu, turklāt netraucējot filmas ritumam.
Stāsts ir par vīrieti kurš grasās šķirties no savas sievas, un nonāk līdz situācijai kad savai mazajai meitai apsola izstāstīt kā viņš iepazinās ar viņas mammu. Interesanti ir tas ka stāstā viņš izmaina cilvēku vārdus, un gan meitai – gan skatītājam – liek uzminēt kura no iesaistītajām sievietēm rezultātā kļūs par meitenes mammu. Problēma ir tajā, ka loģiski lai kā arī nebeigtos viņa romantiskais stāsts, beigās taču tomēr viņš ar sievu šķirās, bet arī tas nekas – filmai beigās ir jauks pavērsiens kas daļēji noliek dzīvi atpakaļ sliedēs.
Dažbrīd gan man likās ka galvenais tēls rīkojas idiotiski, un loģika nav viņa stiprā puse – bet no otras puses – arī dzīvē nekas nenotiek pēc loģikas principiem.
Iesaku visiem, viena no labākajām filmām šajā žanrā.
Man ienāca prātā tāda doma.
Pēdējā laikā arvien vairāk lasu rakstus par cilvēkiem kuriem rūp sava veselība, vide, daba, pasaules nākotne un citas līdzīgas lietas. Esmu patiesi priecīgs ka šādas domas rodas arvien vairāk cilvēkos. Šo domu vajadzētu izplatīt, popularizēt. Pastāstīt citiem ka ekoloģiski un veselīgi dzīvot nav tikai frīku aizraušanās, bet ka tā ir normāla nākotne, ka tā dzīvot ir viegli un vajadzīgi.
Kā būtu ja mēs visus šos cilvēkus apvienotu vienuviet, lai citiem būtu kur smelties iedvesmas?
Skat jauno Mans Sapnis
Es gan tur protams pagaidām esmu vienīgais, bet es ceru ka jūs man pievienosities.
Katram no mums ir savi pirmsākumi. Es gribu pastāstīt kā es nonācu līdz patreizējai mūzikas gaumei, un galu galā vispār kāpēc es esmu es.
Pirmās manas atmiņas par mūziku (tas kas nākošais pēc miega dziesmiņām) saistās dīvainā kārtā nevis kā daudziem ar tautas dziesmām, eoliku, bītliem vai ko tādu, bet ar lenti kurā skanēja Pink Floyd “Wish you were here”.
Mani vecāki, vairāk jau tētis, vienmēr bijuši mūzikas fani. Daudz esmu dzirdējis stāstus par platēm kas sūtītas no ārzemju radiem, pēc tam pārdzītas lentēs, un pārdotas par lielu naudu vietējā melnajā tirgū. Tētis kādreiz stāstija par Deep Purple Japānas koncerta ierakstu kuru pārdevis par 150 rubļiem. Mūsdienās gan pirāti iziet uz lētumu, bet šeit – albums par visu algu. Toreiz bija citas prioritātes, pirātismā bija dumpinieciskums, nevis skopums un slinkums kā tagad. Toreiz arī mūzikai bija lielāka vērtība. Dažādas eiropiešu radiostacijas kuras padomju vara centās bloķēt, mani vecāki, tāpat kā daudzi citi, centās pārtvert un cauri uzliktajam traucējošajam signālam dzirdēja savu Frank Zappa vai Beach Boys minūti.
“Wish you were here” tiešā veidā mani neietekmēja, tāpat arī ne kasetes otrā pusē skanošais elektronikas albums Magic Fly no grupas Space. Lente jau ap to laiku sen bija konvertējusies kasetē, un mēs – pārvākušies uz citu dzīves vietu. Bet šie skaņdarbi acīm redzot iesēdās kautkur dziļi zemapziņā, vēl no laikiem kad lente skanēja manas mammas istabā kad es vēl nebiju dzimis. Pink Floyd vēlāk vēl atgriezās.
Ap to laiku es sāku klausīties vecāku kolekcijas kasetes, un viena no manām absolūti favorītajām dziesmām bija “Seasons in the Sun”, Terry Jacks izpildījumā. Otrajā vietā droši vien ap to laiku bija “I love rock’n'roll”, ko (daudziem britnijas faniem tas būs jaunums) izpildīja Joan Jet and the Blackhearts.
Nedomāju ka man bija vairāk kā 12 gadi.
Tad sākās MTV ēra un es kopā ar māsu sāku fanot par ko pilnīgi absurdu (maniem klasesbiedriem, kas klausījās Guns’n'Roses, Nirvana un Metallica) – Michael Jackson. Man vācijas onkulis sūtija visādus Popcorn un Bravo un es biju novirzījies no ceļa, kļuvis pār īstu pop fanātu. Toreiz aktuālais albums bija tikko iznākušais HIStory kompilācijas albums un es, pēc visa spriežot biju sestajā vai septītajā klasē. Plakāti, uzlīmes, Turbo un atmiņu klades toreiz bija topā, un es par tēta kasetēm pilnībā biju aizmirsis.
Kasetes atgriezās tad, kad mans onkulis no Vācijas mums atsūtija naudiņu magnetafona (mūzikas centrs, toreiz tas saucās) iegādei, un tur pat bija CD atskaņotājs iekšā. Kā jau īstam gadžet frīkam pienākas, CD atskaņotāju man vajadzēja arī ar visu to ka diskus kā tādus īsti bieži sastapt vēl nevarēja. Vismaz ne lētus.
Drīz vien gan pirātisms jaunajā inkarnācijā sāka plesties plašumā, un mans tētis sāka no tirgus mājās nest visādus *savus* diskus. Tad arī nāca atgriešanās pie Pink Floyd, jo viņa kolekcijā bija iefiltrējies The Wall otrais disks. nezinu kapēc tikai otrais, bet pirātu laikos tā bija normāla parādība ka kautkas trūkst.
“Hey You” bija pirmā dziesma kuras tekstu pārrakstīju pēc dzirdes, tulkoju un klausījos neskaitāmas reizes – iesākot jaunu etapu manā dzīvē – apzināta melomānija. Drošvien nupat kā biju sācis iet vidusskolā un izklausījies visus iespējamos Pink Floyd diskus, kā arī kautkādas Rock Ballads izlases ar Nazareth un Deep Purple. Parādijās jauni draugi – no Kažes aizņēmos vēl nedzirdēto Pink Floyd “Animals”, pie Andreja pirmo reizi dzirdēju Dark Side of the Moon, un pirmo reizi arī sapratu ka esmu Pink Floyd fans.
Uzradās internets. Tas kā es ar internetu iepazinos gan ir cits stāsts, un to lietoju es liekas kopš 1999. gada, kad liels telefona rēķins bija ikdiena. Jebkurā gadījumā interneta uzrašanās nāca kopā ar ar Napster dzimšanu, kas tikai paplašināja iespējas man dzirdēt to mūziku ko es vēlējos. Tiesa atminos ka viena dziesma man nāca aptuveni pusstundu, jo modems man bija 33.3Kbits.
Tas bija laiks kad arī dzima Winamp, un uzradās arī leģendārais Dmitrijs (MyOhMyMp3, Frozen etc). Pirms Dmitrija gan bija viens cits sviestains serviss, nevaru atcerēties kā to sauca – Rinalds vai? Arī pie viņa varēja pasūtīt mp3 diskus ar jelkādu saturu, tiesa visai nožēlojamā kvalitātē, bez nosaukumiem un kārtības. Dmitrijs gan bija kvalitatīvs serviss ar smukiem vāciņiem, gigantisku pieejamo albumu krājumu, un ātru apkalpošanu. Atlika onlainā izvēlēties kādi albumi patīk, un tad pēc pāris dienām par 2.5Ls pie LU galvenās ēkas Dmitrijs piegādāja tev jauno disku. Daudziem no maniem draugiem bija fantastiski apjomīgas, pie Dmitrija iegādātas mūzikas kolekcijas (to not call any names).
Ap to laiku es atkal sāku virzīties nost no ceļa un sāku klausīties visādus dīvainus gabalus, lai vieglāk tos nosauktu es teikšu “VH1″ mūziku. Būtībā 80s crap. Bet tajā pat laikā ar to man paveicās jo pie manis nonāca daži “Rock Classics” izlašu diski, no stila “Best Rock songs of all time” kuros bija pārsvarā septiņdesmitie.
Tad arī es atklāju tādu dziesmu kā “Ziggy Stardust”, kas noveda pie subsekventas fanošanas par agrīno David Bowie, kas vēl ir aktīvā progresā.
Es iestājos LU Filozofijas fakultātē, kurā sapazinos ar t.s. Daugavpilieti, kā maniem draugiem viņu patika saukt, bet būtībā viņa vārds bija Reinis Norkārkls. Viņš bija fantastiski gudrs cilvēks, bet tajā brīdī mani piesaistīja viņa savdabīgā mūzikas gaume. Pateicoties viņam es iepazinos ar Can, Matching Mole, Egg, Soft Machine, Magma, Eskaton, Faust un daudzām citām psihodēliskā roka, krautroka, 60s roka grupām. No tām manā ikdienas playlistē ir palicis labi ja Can, bet es joprojām nesmādētu arī pārējos, ja vien būtu laiks nodoties apreibinoši ilgai narkomānu mūzikas psihoplūsmai (whatever).
Paralēli tam es biju sācis novērtēt arī mana tēta mūzikas gaumi, un konstanti iztaujāju viņu par mūziku kas viņam patīk, jo tā bija sagadījies ka (neskaitot psiho stafu) mūsu gaumes visai daudz pārklājās. Pateicoties viņam es sāku klausīties Jefferson Airplane, Beach Boys. Vēl viņš man ieteica tādu grupu kā Jethro Tull, aprakstot to kā roks ar solistu flautitu, kas man tajā brīdī likās kas pilnīgi absurds, un es pat nemēģināju to meklēt.
Kur es arī kļūdijos, jo tad kad, gadu vēlāk, beidzot noklausījos Aqualung, es sapratu ka Jethro Tull tomēr būs viens no klasiskajiem pavērsieniem manā mūzikas vēsturē.
Jethro Tull pašus agrākos albumus, nu okei – Aqualung un Thick as a Brick, es mēdzu klausīties arī tagad.
Vēl viens izpildītājs kas tobrīd man derdzās bija Bob Dylan, un tajā jautājumā mana gaume saskanēja ar Kaži. Interesanti, bet gadus vēlāk – nu jau tikai kā kādu gadu vai divus atpakaļ – es paklausījos Bob Dylan vēlreiz, un nonācu pie Jethrotulliska secinājuma – esmu kļūdījies. Bob Dylan joprojām ir viens no maniem favorītiem, teiksim tā top 3 mīļāko izpildītāju sarakstā (kur otrs ir Pink Floyd un par trešo vietu kaujas Led Zeppelin un David Bowie, un Bowie zaudē dēļ visa tā ko viņš darīja pēc 70ajiem).
Ak jā, Zeppelin protams arī bija viena no tām grupām kura nāca no mana “best of rock” diska, sākotnēji protams ar “Stairway to Heaven” un vēlāk ar konstantu I,II,III,IV ciklēšanu pa apli, nespējot saprast kurš tad īsti no šiem 4 albumiem ir labāks (un joprojām to nesaprotot). No turienes nāca arī Jimi Hendrix ēra, Big Brother and the Holding Company (that’s Janis Joplin for you, kids) un Cream.
Papildus deva manas mūzikas gaumes mikslī noteikti nāca arī no vienas no manām mīļākajām filmām – Almost Famous – kuras fantastiskais soundtracks un praktiski jebkura filmā redzamā plate tika transformēts manā mūzikas plauktiņā. No turienes arī Guess Who,
Simon and Garfunkel, Yes – kurus kādu laiciņu klausījos.
Nu jau esam nonākuši līdz mūsdienām. Diemžēl jau vairākus gadus nekādus lielus atklājumus mūzikā priekš savas gaumes neesmu veicis, klausos dažādas lietas pa druskai, bet stundām ilgi mūziku vairs neklausos. Žēl ka daudzi no mana mūzikas stāsta elementiem te nevarēja tikt iekļauti, jo procesā piemisās, un galu galā šis raksts būtu vēl daudz garāks ja jums stāstītu par braucienu uz Hurricane, Pink Floyd bootleg kolekcionēšanas māniju, klasisko Audiogalaxy leiputriju, vai visiem tiem piedzīvojumiem/pārdzīvojumiem skolas laikos kas arī protams ietekmēja lietas ko es klausos un kāpēc. Īsi sakot milzīgs paldies maniem vecākiem par visu to, kas esmu kļuvis, jo protams ka tikai ģimene veido cilvēku. Nu labi, pietiks gan tagad.
Kārtējā bērnu fantasy filma, kuras pēdējā laikā birst kā no pārpilnības maisa. Interesanti ka katrā gadā ir kāda konkrēta tēma par ko tiek uzņemts liels daudzums lielo holivudas filmu. Tad tās bija katastrofu filmas, tad vēstures filmas, tad slavenību dzīvju filmas, tad fantasy filmas …
Lemonijs Snikets bija smieklīgs un psihodēlisks, Tilts uz Terabitiju nemaz nebija pasaku filma bet skaista drāma, Pāna Labirints vispār nav bērniem, Nārnija bija īsa un nepabeigta, Zelta Kompass bija visai jauks bet par īsu, Spaidervika Hronika ir smuka un arī par īsu.
Nav jau arī brīnums, īsu pasaku grāmatiņu daudzās daļās mēģināt ekranizēt pa vienai, ar daudzu gadu atšķirību – nav īsti labi priekš skatītāja. Cik tad daudz sižeta ir tādā pasaku grāmatiņā? Nedomāju ka tās bija paredzētas lasīt ar 2-3 gadu starpību. Harijs Poters gan ir nedaudz atšķirīgs, to tur par grāmatu biezumu un filmu saturīgumu sūdzēties nevar.
Lai tur vai kā Spiderwick Chronicles ir visai interesanta filma, un noteikti patiks fantāziju pasaules cienītājiem, nemaz neskatoties uz šķietami daudzajām šī žanra filmām pēdējā gada laikā. Jo tomēr katrā no tām ir kas atšķirīgs un īpašs.
Pirms kāda laiciņa jau atradu vienkārši fantastisko portālu Vimeo kurā līdzīgi kā Youtube ļaudis var ievietot savus video. Atšķirības šeit ir tādas ka video pārsvarā ir ļoti labā kvalitātē (HD) un arī saturiskā ziņā šeit tauta ļoti cenšas. Papildus tam, saitam ir jauks dizains, ātra darbība un visa autoru padarīšana orientēta uz mac lietotājiem. Saskatījos visus tos smukos video klipiņus līdz nenocietos, aizņēmos no Andreja video kameru, un uzfilmēju savu pirmo video. Ceru jums patiks (vajag skaņu).
Atradu vienu visai interesantu portālu kas hostē komentārus. Komentāru sistēmu ar diviem copy/paste var ievietot jebkurā statiskā html lapā, turklāt vienu un to pašu kodu peistojot vairākās lapās sistēma saprot kura diskusija jāliek kurā vietā. Protams viss bezmaksas. Testa kārtā ieliku te Astrologu saitā. Starp citu iesaku pie viņiem biežāk iegriezties, viņiem tur švaki iet.