Vakar sanāca lielā kāre uz auzu cepumiem. Ta nu izdomāju paņemt talkā Ulmaņlaika recepšu grāmatu, un ķerties pie lietas.

Patiesībā viss ir vairāk kā vienkārši. 100g sviesta, 100g cukura, 1 ola - samīca visu kopā, sakuļ lai cukurs izkūst. Piejauc naža galu sodas, divas karotes miltu, divas karotes sadrupinātu riekstu un protams kādus 200g auzu pārslu, visu labi sajauc lai veidojas tāda blīva ķepīga masa - tad liek tējkarotes izmēra čupiņās uz pannas un krāsnī iekšā. 185C tik ilgi kamēr maliņas tumši brūnas paliek.

Mmm … garšīgākie cepumi pasaulē.

Šo filmu skatījos lidmašīnā, un tur viņai arī ir īstā vieta. Filma stāsta par situāciju kurā tiek nogalināts ASV prezidents, un vairāk būtībā arī neko citu. Tā sastāv no 23 minūtēm notikuma, kuras tiek atkārtotas vairākas reizes, katru reizi no cita personāža skatpunkta, itkā pievienojot vairāk sižeta detaļu un nedaudz atklājot kopainu. Būtībā izklausās interesanti, bet ši nav nekāda Bābele, šeit vairāk laika tiek veltīts viena un tā paša skata atkārtošanai, sižets tiek papildināts pavisam minimāli, un fināls sagādā tikai vilšanos, jo beigās nekā jauna arī neuzzinām.

Kārtējā banku laupīšanas filma, un kārtējo reizi pēc itkā-patiesa stāsta. Filmas veidotāji pat iet tik tālu ka paziņo ka viņu storijs pirmo reizi publiski ataino notikumus septiņdesmitajos gados londonā, kad interesantā veidā tika nozagts visai liels daudzums mantības no bankas seifiem. Interesantākais šajā stāstā ka neviens pazudušās mantiņas meklēt īpaši nevēlas, jo bankā pārsvarā turētas privātas ar bandītiem saistītas lietas, kuru īpašnieki negrib atklāt ka tās viņiem bijušas.

Filma jau saistoša un aizraujoša, bet paredzu ka līdzīgi kā ar visām pārējām pēdējo gadu filmām šajā stilā - arī šo pēc pāris mēnešiem nevarēšu atšķirt no Italian Job vai Inside Man.

P.S.: te kārtējo reizi spēlē krutais Džeisons Stethems, kurš gan, pretēji vispārējam kultam, man īpaši labs aktieris neliekas.

Šī filma ir viena no tām, par kurām recenzijas nav jāraksta. Lai arī patīkami skatīties, un viņa ir visai jauka - tomēr tā ir viena no simts līdzīgām filmām - romantiskajām komēdijām. Šī gan izceļas ar to ka viņai galvenajā lomā ir Katherine Heigl, kas man visai labi simpatizē. Vairāk arī īpaši neko par šo filmu nevar pateikt. Meitene kas palīz organizēt visu paziņu kāzas, pati ir aizmirsusi par savām attiecībām, un klusībā sapņo par savu priekšnieku, kurš beigās apprec viņas māsu, un galu galā izrādas ka patiesā mīlestība ir tepat blakus. Bet jauki

Turpinot iesākto tematu. Es vēlētos paskaidrot savu patreizējo uzskatu šajā jautājumā.

Nav jau tā ka es pilnībā noliedzu iespēju ka eksistē augstāks saprāts, radītājs vai visuresošā vara - kā lai to arī katrs nesauktu.

Es tikai uzskatu ka tās eksistencei nav jābūt konfliktā ar pastāvošo evolūcijas teoriju. Pieņemsim ka cilvēks ir nonācis šeit evolūcijas ceļā attīstoties sākoties no niecīgas mikrodaļiņas. Taču nav jau izslēgts ka process ir ticis vai nu uzsākts, vai ietekmēts - mākslīgi (kas lai arī nebūtu vārds “mākslīgi” tik globālā izpratnē).

Tulkojot kādu komentētāju no kāda reliģiskā saita, kur tika diskutēta vakar aprakstītā serotonīna teorija - “Dievs ir radījis visu. Tai skaitā arī DNS un serotanīna receptorus. Tik pat labi, serotonīna receptoru skaits varētu būt Dieva veids kā atdalīt izredzētos no nolemtajiem”.

Kāpēc ne?

Vakardien beidzot pievienojāmies eiropar komūnai tā pa īstam, jo pirmo reizi izskrējām apli pa savu suburbisko rajonu īsti vāciskā Jogging stilā.

Noskrējām 2.05Km, kas pirmajai reizei nemaz nav tik slikti, it īpaši ja ņem vērā ka skrējis es ļoti sen nekur nebiju. Vēl tikai pietrūkst Nike+ skriešanas komplekts, bet tas vēlāk - ja mēs nepadosimies pēc pirmās reizes ;)

Dīvaina filma, ar pavisam nomaskētu Christian Slater galvenajā lomā. Viņš tēlo t.s. kluso tipu kautkādā kompānijā, un kā jau parasti klusie tipi - arī šis vēlas nogalināt visus kolēģus. Tas viņam protams nesanāk, jo to paspēj izdarīt cits klusais tips.

Tā kā šī izrādās ir mazbudžeta (relatīvi) filma, tad tai varētu piedod daudzās kļūdas un vairāku aktieru vājos sniegumus, bet kopumā filma visai interesanta, lai arī beigas atstāja iespaidu ka scenārija autoram vai nu pārstāja maksāt, vai arī viņam apnika domāt sižetu un šis teica “fuck it” un pabeidza visu tā kā ar nazi nogriezts.

Protams “he was a quiet man, he always kept to himself” ir visai stereotipisks izteikums par masveida slepkavām, un te nu ir viena filma kas balstās praktiski tikai uz šo vienu frāzi. Ja tas ir kāds studentu projekts - tad okei, bet principā filma nu tā - visai dīvaina, lai arī brīžiem pat smieklīga.

Ir pagājuši jau vairāk kā divi mēneši kopš mans organisms nav redzējis gaļu. Nevarētu teikt ka es savā dzīvē redzu jebkādas pārmaiņas, ja neskaita atšķirīgo ēdienkarti, un brīžiem apgrūtināto ēšanu ārpus mājas. Vakar gribējām, sazin kādas fiksās idejas pēc, ieprovēt veģetāro burgeri Hesburger iestādē, taču mums par lielu sarūgtinājumu apkalpojošais tipāžs noņurdēja ka ne Veģetārā ne Laša burgera nav. MacDonalds vismaz vienmēr ir gatavi pasniegt FishMac, taču es parasti nekāds burgeru ēdājs neesmu un tas mani diži nesatrauc.

Īsi sakot ar manu veselību viss ir kārtībā. Es jau redzu kādu agresīvi noskaņoto kas tūlīt man paredzēs drīzu nāvi vai ko tamlīdzīgu, bet es palieku pie uzskata, ka pareizi sabalansējot ēdiernkarti var ļoti labi iztikt arī bez gaļas.

Serotonīns ir viela kas saistīta ar smadzeņu emocionālās puses stimulēšanu, tāpat smadzeņu serotonīna receptorus stimulē ar antidepresantiem lai nomāktu vienvirziena negatīvo domāšanu. Serotonīns ir atbildīgs par veselu uztveri, atvērtu skatījumu uz lietām un pozitīvu domāšanu. Ir pētījumi kas liecina ka serotonīna veidošanos var stimulēt ar šokolādes (kakao) ēšanu, kā arī ka tas lielā daudzumā atrodams Valriekstos un Tomātos (ir pētijumi ka tieši Dzeltenie tomāti ir ļoti veselīgi arī citos jautājumos).

Serotonīnam gan ir arī viens interesants blakus efekts, kas varētu nepatikt visiem Jaunā Laika, tfu Jaunā Viļņa Jaunās Paaudzes biedriem un citiem reliģiskās dogmas pakļautībā esošajiem. Kā izrādās mazs serotanīna daudzums ir tieši saistīts ar to ka cilvēks kļūst reliģiozs un spirituāls (skat arī manis augstāk minētos efektus).

Ienāca prātā paskatīties vai joprojām eksistē paraleģendārie wordart un clipart mēsli Microsoft Biroja 2007 pakotnē. Un lo and behold - tik tiešām, pilnīgi neizmanīti tie joprojām ir pieejami Wordā. Pēc gadiem un gadiem apsmiešanas, parodēšanas un nirgāšanās - šie dizainu bojājošie sūdi tur vēl ir.
Microsoft, die, bitch!