“мам, посмотри туда, женщина nu tā ar blondiem matiem. ето моя skolotāja. šodien ar meitenēm tikšanās. маяс накшу велак. уз вакариням негаиди”, la niña dijo a la mujer.

something like that was overheard during the daily wait at the local maxima queue. the girl used two languages at the same time. is there an actual language barrier still existing in our society?

meine freunde schreiben blogs in different languages, криеви runā partial lettisch in their slang…

the world is changing. english is the esperanto of the 21st century. did you know that only in a few years, chinese will be the biggest english speaking community?

Treileris bija ļoti daudzsološs, un es, kā Boba Dilana fans, ar nepacietību ilgi gaidīju iespēju šo filmu noskatīties.

Patiesībā tā nemaz nav filma. Varbūt to var nosaukt par fragmentārās Dilana personības fragmentāru attēlošanu visai fragmentārā filmā. Izklausās visai mudžekļaini, un tā arī ir.

Pievienojos kādā recenzijā lasītajam ka filma tiešām veiksmīgi parāda dažādos trakos cilvēkus kāds ir Dilans, bet tai neizdodas veikt nekādu kopsavilkumu, secinājumus vai konkrētu rezultātu. Tur ir tikai gabaliņi no personībām, bet paša Dilana nav.

Filma ir interesants eksperiments, bet skatītājam būtu labi jāpārzin Dilana dzīvesstāsts un jāsagatavojas visai psihodēliskam ceļojumam.

Pamatīgi nostaigājāmies, jo sestdien braucām uz Garkalnes mežiem meklēt pupuķus, zaļās vārnas un meža silpurenes (puķes tādas), tiem putniem gan kādu nedēļu par ātru, bet tas jau nekas. Ja diena smuka, tad jau var staigāt. Pa tiem trakajiem mežiem nostaigājām vismaz kādus 10km, jo gājām vairāk kā pusi dienas. Putni protams vajadzīgie vēl nebija atlidojuši, toties atradām retās un aizsargājamās silpurenes, un visādus citādus interesantus putnus.

Svētdien bijām uz Garciemu (interesanti ka ir Garkalne, Garciems, Kalngale un Garupe - visi vienā rajonā, tā ka visai viegli var apjukt pērkot biļeti).

Tur tādā salīdzinoši lielākā kompānijā izvazājāmies pa mežu, kāpām un pludmali, mēģinājām atrast foršo skatu torni, kas izrādijās bija nozāģēts, un tad meklējām kāpu amfiteātri, kas gan izrādijās ir viss tas kāpu komplekss kopumā un nevis konkrēta vieta. Bet tas nekas. Uztaisijām pludmalē pikniku, pasildijāmies un braucām mājās.

Šodien seja nedaudz deg, un kājas piekusušas.

Šodien braucām garām arsenālam un izdomājām ieiet paskatīties izstādi ar padomju laika bildēm, gleznām un visādām interesantām lietām.

Klusajā telpā, kur, tālumā atbalsojoties, čīgāja padomju skolas kori un uz galda mētājās vecas *Cīņas*, es pēkšņi uz padomju pasauli - iespējams pirmo reizi tā pa īstam - paskatījos kā uz vienkāršu posmu vēsturē.

Kā uz mamutu aiz stikla sienas.

Padomju laiki nomira. Turpat blakus Staļina bronzas statujai.

Interesanti kā tas bija, dzīvot visu mūžu *spēlējot teātri* un tēlojot ka lasi Berijas runas, piedaloties *vienbalsīgajās* vēlēšanās un puķu pasniegšanā mistiskiem ārzemju viesiem …

Ir tādi inderesanta paskata produkti, kurus reizēm ražotājs dēvē par “sojas gaļa” vai kā tamlīdzīgi. Nu redz, bijām pāris tādus nopirkuši lai beidzot pamēģinātu kas tas īsti ir. Atceros pirms daudziem gadiem pie vecākiem kautko tādu ēdu un nekādas dižās atmiņas man ar to nesaistījās, turklāt *public opinion* drīzāk ir negatīvs pret sojas precēm.

Dīvaini - kapēc? Iespējams dēļ tā “gaļa” nosaukumā, jo ja šo produktu ēd ar domu ka tas ir *pilnīgi cits ēdiens*, tad viņš pat ir ļoti garšīgs.

Galvenais to pareizi sagatavot, un ja pirmajā reizē mums sanāca vēl bija ciešama, tad otrā jau bija garšīga un trešajā jau būs pavisam labi.

Tos sojas gabaliņus vajag vārīt buljonā, lai tie uzsūc garšvielas, jo soja pati par sevi ir visai bezgaršīga. Pēc 10 minūšu vārīšanas viņas vajag nokāst un *atūdeņot*, tad apviļāt sakultā olā ar garšvielām, pamērcēt rīvmaizē - un likt uz pannas. Galvenais ka šo ēdienu nevajag ēst vienu pašu, bet iejaucot piemēram rīsu sacepumā vai kādā citā ēdienā.

Garšīgi! Galvenais ka Sojā ir ļoti daudz organismam nozīmīgu vielu.

Depresija esot viena no Hepatīta pazīmēm, tā mēs te jokojām. Bet patiesībā jau depresija nav nekas negaidīts. Atgriesties atpakaļ te kur ir tik nežēlīgi auksti, turklāt tieši kā saindējies ar *crappy food* un nu jau arī saaukstējies - ko tad citu varēja gaidīt. Tad vēl visādas ikdienas problēmas, garlaicīgā autoskola, ikdienas ritms - nu jau es jūtos tā ka neko negribu ne darīt ne redzēt. Pilnīgs apnikums.

Ļoti interesanta dokumentāla filma, kas apkopo dažādas pasaules problēmas un cenšas tās savienot, parādot “the big picture”, ar domu ka nav dūmu bez uguns un mēs paši pie daudzām lietām esam vainīgi. Piedalās daudz interesantu cilvēku, sākot no autora Leonardo Di Caprio, kurš gan pats reti parādās, un beidzot ar Stīvenu Hokingu, kurš nolasa ļoti interesantu runu par pasauli un cilvēkiem.

Sākotnēji biju paredzējis ka filma būs tās pašas Klimata Pārmaiņas tēmas pārgremošana, bet šeit patiesībā ir daudz vairāk un filma ļoti labi iet tandēmā ar The Inconvenient Truth. Abas secībā kuras **ir jānoskatās visiem planētas iedzīvotājiem**, jo kā viens no filmā runājošajiem cilvēkiem saka - Zeme jau izdzīvos. Tā vienmēr pārdzīvo ekoloģiskas katastrofas kurās aiziet bojā vairāk par 95% dzīvības. Un tad tā atjaunojas, un atkal tajā būs zili ezeri, zaļi meži un tīrs gaiss. Bet tajā pasaulē mūsu nebūs. Vai tā ir mūsu vēlēšanās?

Nu … vai kaut kas tamlīdzīgs. Jau otro dienu mani mēģina piespiest uz Macbook Air uzlikt Windows. Protams Windows ir viena liela draiveru problēma, un tā kā orģinālais draiveru disks ir amerikā, tad te ir tikai problēmas.

Kill me now …

Vakar nolēmām aizbraukt uz elefantia salu. Brauciens ar vilcienu šoreiz bija daudz ekstrēmāks jo bija sestdiena un visi devās uz centru. Iekšā tikām ar lielām mocībām jo tik pilnu vilcienu es nekad vēl nebiju redzējis. Mazs vīrinš man visu laiku ar degunu bakstīja mugurā, un karstums bija gluži kā pirtī. Sviedri no manis tecēja straumēm un bija grūti elpot. Kustēties protams nebija iespējams un visi kopā lielajā masā šūpojāmies līdzi vilcienam, brīnoties kā tie kas stāv pie durvīm netiek izgrūsti laukā.

Tad vēl laipns cilvēks pateica ka mēs neesam pareizajā vilcienā un pēc kāda laika nācās pārsēsties citā vilcienā, par laimi nedaudz tukšākā.

Uz salu jābrauc ar kuģi, un tas prasīja gandrīz pusotru stundu laika. Tikmēr varēja novērtēt pretīgās krāsas indijas okeāna ūdeni. Nesaprotu kas viņu tādu padara, bet kontrastā netīrais rīgas jūras līcis liekas kā paradīze.

Nožņaudzos un nenopirku neglīto cepuri no veča kas man uzmākdamies visu laiku nāca pakaļ, ko gan nācās nožēlot, jo karstums atšķirībā no iepriekšējām dienām bija visai dedzinošs - citas dienas sauli aizklāja smogs, kas karstumu padara vairāk pirtik līdzīgu. Saskārāmies ar vairākām biļešu vietām pēc kārtas - sākumā tūristu nodoklis daži santīmi, tad protams par pašu kuģīti, un visbeidzot lielākais joks - ieeja salā Indiešiem 20 santīmi, tūristiem - 5ls. Tādu atšķirību, turklāt oficiāli tarificētu, es vēl nekad nebiju redzējis. Bet tas izrādijās muļķu nodoklis, jo, kā vēlāk secinājām, uz alām varēja aiziet arī nemaksājot, bet ejot apkārt pa kalnu (tā nācām atpakaļ).

Alas ir mūsu ēras sākumā veidotas dažādām Hindu dievībām veltītas svētvietas, ar izkaltām milzu Šivas un citu dievību statujām, sejām, stupām un visādām smukām kolonnām. Salā ir pilns ar mērkaķiem kas nepārtraukti grib kautko atņemt. Vienam no mums tika atņemta ūdens pudele, ko *mankijs* svētlaimē pēc tam arī izdzēra.

Pēc varāku alu apskatīšanas devāmies kalnā, kurā uzkāpt nenormālajā svelmē nemaz nebija tik viegli.

Pēc atgriešanās no kalna devāmies vismaz kādu 5km (2.5 no tiem bija marķēti uz asfalta) gājienā uz slaveno Chowpatty beach, bet gājiens bija visai veltīgs jo pirmkārt - kād *bīčs* var būt indijā? Un otrkārt realitātē tur bija kautkas līdzīgs krustojumam starp tirgu un bērnu rotaļu laukumu, kur cilvēki sēdēja uz paklājiņiem un ēda vakariņas, visi fantastiskas netīrības un drazu iekļauti.

Viens komentētājs te teica ka lasīt esot viens, bet braukt gan negribētu. Es domāju ka tā var teikt tikai cilvēks bez jēgas dzīvē, jo visas lietas - lai cik netradicionālas un atšķirīgas tās arī nebūtu - ir mūsu pasaules sastāvdaļa, un pasaule ir tik milzīga - tā visa ir jāredz. Vai tad mēs esam skudras pūznī, kurām par lidmašīnām virs galvas nav nekāda piekštata?

Vai zināji ka kafiju iespējams pagatavot vienkārši karstā pienā ieberot pulverīti? Tāpar arī tēju.

Ēdieni te ir joprojām neatšifrējami, tikai dažus nosaukumu paveidus esmu sācis apgūt. Viss te ir veģetārs, un bieži ēdienā iekšā ir tāds Paneer, kas ir tāds kā krustojums starp Tofu un Mozarella - siers kubikos, apsepts un mērcē. Ēdienu ēd ar labo roku, kreiso lietot nedrīkst. Ar labo ņem tādu kā pankūku - maizi Naan, un paņem mērci. Principā te viss ēdiens balstās uz šādu principu. Otrs variants ir Pulao - kautkas līdzīgs plovam tikai loģiski ka bez gaļas. Mums te pusdienās ir dažādi ēdieni un tikai vienam klāt ir obligātais “Non veg!” uzraksts kas nozīmē ka tur ir vista. Vēl mēdz būt jērs, bet citas gaļas te ir tabu pat gaļēdājiem.

Brauciens uz Bombejas centru - dīvaini bet vietējie Mumbaju tāpat sauc par Bombeju ar visu to ka nosaukumu mainīja jau 1995.g - bija maigi izsakoties ekstrēms. Vispirms nācās stāvēt divdesmit minūšu rindā, turklāt par velti jo pretēji policista “any counter!” kase mums atteicās pārdot pirmās klases biļetes. Tā - pirmā klase varbūt te izklausās kruta, un es arī sākumā gribēju braukt pie “tautas”, bet patiesībā arī pirmā klase ir kautkas krimināls - cilvēki karājas ārā pa vilciena durvīm, tur ir karsts un visai netīrs un vienīgā priekšrocība ir ka var pakustēties un reizēm pat apsēsties. Vilciens pieturā apstājas uz ~10 sekundēm (skaitijām) jo turpceļā iekšā kāpjot Arnim vilciens sāka braukt, kamēr ieleca Sergejs tas jau kustējās labā skrienamajā ātrumā un kamēr es pieķēros durvju stangai man jau bija jāskrien pamatīgā ātrumā un es pat īsti nesapratu kā es tur iekļuvu jo burtiski ievēlos iekšā.

Redzējām cilvēkus kas brauca uz vilciena jumta vai starp vagoniem (ārpusē) pretēji solītajam sodam.

Bombejā ir plašākas ielas, labāks asfalts un daudz vairāk lielu smuku māju - bet ir sajūta ka kolonizātoriem aizbraucot laiks ir apstājies - daudzas universitātes un bibliotēkas likās pamestas un tukšas, un Bombejas centrālais objekts - Gateway of India - ironiskā kārtā ir oriģināli būvēts par godu pirmjiem kolonizatoriem.

Vēl fascinējoši ka joprojām nekur nav manīti tūristi - pat centrā pie apskates objektiem redējām labi kādus piecus, mūsu hotelī tikpat. Uz ielām neviena. Visi uz mums skatās, bērni svilpj un priecājas, mūs fotografē ar telefona kamerām un ir visai interesanti.

Uz ielām ir droša sajūta, visi - pat nabadzīgie - smaida un izskatās laimīgi. Nekādi apdraudēti vēl neesam jutušies.

Šodien pabeidzu grūtāko - trešo - apmācības dienu, rīt atlicis tikai nedaudz un tad eksāmens.