Vakarā kad pret Indiešu ēstuvi sāka veidoties boikots, un burgerus arī īsti negribējās ēst, nolēmām pameklēt ko jaunu tepat otrpus tiltam.

Tiesa tas rajons ir bijušais Ebreju geto, līdz ar to tur ir tikai jewish food. Nu tā teikt - neviens tādu nebijām ēduši, var jau mēģināt…

Visai dīvaina paskata viesmīlis ieveda mūs restorānā, cauri dažādām ļoti jocīgi dekorētām istabām un nosēdināja. Atmosfēra kā kapos. Klusums. Blakus liels tikšķošs stāvošais pulkstenis ar čiekuriem. Telpas iekārtojums kā pie vientuļas, nesen mirušas tantes. Senlaicīgi galdi un skapji, rozes vāzēs, uz galda gara balta svece, sienas jocīgas zaļganas tapetes, pārklātas dažādu rabīnu portretu glezām - simtiem gleznu. Visas līdzīgas, vecs bārdains vecis ar drūmu skatienu, bilde pases foto stila.

Fonā klusi skan kautkas, kas bēru mūzikai liek izklausīties pēc disko, drīzāk atgādināja spoku filmu vai jebkādu citu šausmeni. Te vijole, te vienkārši kauktādi spocīgi toņi, te raudoši cilvēki un kautkas tāds. Mēs protams pārbijušies klusējam, jo nopietnais viesmīlis, kas dotajā brīdī nozudis, izskatās pēc tāda kas filmējies adamsu ģimenē un visiem ir sajūta ka šeit smaidīt ir aizliegts, un ka tūlīt kuru katru brīdi tiks ienests zārks.

Pēc ēdienu pasūtīšanas kādu laiku klusi sarunājamies, pēkšņi skaļi stundas sāk sist lielais pulkstenis - deviņi. No virtuves atskan elektriskā zāģa skaņas un daži atceras filmu Hostelis.

Goda vārds tik drumā un dīvainā vietā vēl nekad nebiju bijis. Auksts un kluss. Ēdiens gan bija visai labs, tiesa viss nāca pildīts ar spinātiem - man ta nekas, bet bija daži kurus tas neieprieciāja (kas gan šajā vietā var iepriecināt). Pa kluso, riskējot ar dzīvību, sergej telefonu lietojot sabildēju pāris bildes un ceru te tās drīzumā ievietot.

Ceļamies ap septiņiem, ejam ēst brokastis lejā restorānā. Tur ēdu olu kulteni ar bekonu, dzeru tomātu sulu un pēc tam kādu espresso ja sanācis miegains rīts. Espresso te ir šausmonīgi stiprs un nāk 50ml krūzītēs. Skolnieki mums ir dažādi. Klusie lēnie Igauņi, skaļie un trakie Itāļi, Serbs un Kosovietis un visādi citi interesanti personāži. Pirmo dienu visu vadīju es, otro Sergejs, trešā pa pusei un tad eksāmens. Ārā joprojām ir samērā silts un Krakova ir tīri okei pilsēta.

Šodien brīvā diena, sākotnēji tie kas nav bijuši, plāno doties uz sāls raktuvēm Veļičkā, un es plānoju palikt tepat, bet beigās nomainam mērķi uz Boiņicu, kur ir otras raktuves, un dodamies visi turp. Šīs raktuves ir vecākas, dziļākas un mazāk komercializētas, līdz ar to nezinu kapēc jau divreiz gada laikā esmu bijis tieši Veļičkā. Ar tramvaju aizmaldamies līdz centrālajai vilcienu stacijai kas maldinoši saucas par pili, ar vilcienu kādu pusstundu braucam. Maza smuka pilsētiņa un nekādas sajēgas kurp doties. Vietējie mums parāda kautkādu ceļu, un kopā ar kautkādu poļu pāri beigās atrodam to vietu. Elektronisko tablo nav, bet visai līdzīgi, ar izņēmumu ka mēs paši arī sastādam visu grupu (5) un gidu tur īpaši daudz nav - 2. Raktuves ļoti interesantas, sajūta autentiskāka, ir pat brauciens ar raktuvju vilcieniņu. Protams milzu katedrāles un svētā vakarēdiena te nav, bet katrai no raktuvēm ir savi plusi. Ārpusē paēdam dīvainā puszaņķī kādus kebaveidīgos burgerus un atpakaļ dodamies ar autobusu. Ārā šodien īsts pavasaris, pilnīgi karsts. Pamanu tablo kas saulē uzkarsējies rāda 18.8C. Atgriežamies hotelī un sakārtojam vienu no telpām kurā jau ir galdi. Otra nav sataisīta un atstājam to uz vakaru. Dodamies paēst centrā, atrodam kautkādu indiešu ēstuvi. Smuki un interesanti, pasūtam zupu kuras asums pat rūdītos sakauj. Bet garšīgi un pieēdamies tā ka mājup pa dzestro nakti drizāk veļamies nekā ejam. Hotelī atklājam ka otrā telpā joprojām galdu nav, tāpēc atlik tik līst gulēt. Tāds pieēdies gulēt uzreiz labāk ne, tapēc ierakstu blogā dienas pārskatu.

Viss process šādos braucienos ir līdzīgs, bet tikai tagad sāku saprast ka visa sāls ir detaļās. Rīgas lidostā padzeram mokačino un ieēdam karstmaizes. A terminālis pārveidots, nav vairs picērijas, toties smird pēc tualetes. Mums izlidošana no B1 kas ir pagrabā (tā sanāk). Lidmašina sīks Embraer ar trim rindām, gandrīz kā privātais. Varšavā kā parasti vietējo termināli kontrolē armija - tur ir jautri, pills veču ar automātiem, kontrole nepajokam. Lidojam ar propellernieku kurš nosēžoties Krakovā gandrīz avarē - sanesa asti uz sānu tā ka likās slikti būs - sāka slīdēt uz zāles pusi, bet iztaisnojās un te nu esu un rakstu. Brauciens ar jautru minibusa taksistu atved uz hoteli Qubus - ļoti smuks un stilīgs. Reģistrācijā jau mūsu pasākuma logotipus izlikuši. Tiekam istabiņās, nekas jauns, te jau ir būts. Šoreiz LCD teļļukam ir interesanta fīča - pieslēgts mikrodators ar skype un firefox uz kautkāda embedded linux. Sākumā nets neiet, mēģinam teļļukam atņemt vadu, bet kad neizdodas dabūt adresi un atgriežam to teļļukam - izrādās ka tas arī neiet. Nekas, jau stunda garām, ar tramvaju pa zaķi jādodas uz Roosters vecpilsētā, kur paēdam lielisku steiku rokforas siera mērcē. Atpakaļ gaidot tramvaju ar mums izrunājas poļu bomzīši, katrs runājam savā valodā. Beigās ar iepirktām 5L ūdens pudelēm sadalamies divos takšos, jo sieviete taksī neļauj četriem aizmugurē stūķēties. 8 Zloti un esam viesnīcā. Eeep klaviatūra sako, pārāk sīka. Bai bai!

Kad būšu atpakaļ no Polijas, trešajā martā no skolotāja kļūšu par skolnieku un sākšu mācīties vadīt auto. Vismaz tā ir paredzēts.

Sanāk ka darbā tagad esmu skolotājs un nu jau ne tikai mācu, bet arī ar Sergeju taisam gan mācību materiālus gan eksāmenu. Diezgan interesants skats uz lietām no otras puses - grūtākais ir materiālu izveidot pietiekami garu trim mācību dienām tā lai visu paspējam iemācīt, kā arī eksāmena testa jautājumos izdomāt pietiekami ticamas “nepareizās” atbildes un sadalīt testu tā lai to nebūtu ne par grūtu, ne par vieglu nolikt lielākajai daļai skolnieku,kurus apmācīsim pēc vēl netestēta materiāla.

Maikrosofta saitā atrasts [geju un lesbiešu programmētāju klubiņš](http://www.microsoft.com/about/diversity/programs/dac/gleam.mspx).

Īsi sakot stāsts ir tāds ka mūsu auto ir sabojāts jumts, bet pārējais ir vairāk vai mazāk kārtībā. Pagaidām esošie varianti ir bijuši mainīt jumtu pret citu, to iegādājoties no donora, vai likt stilīgu brezenta jumtu kā šī kompānija piedāvā.

Pirmais variants izgāzās ar to ka mums der tikai jumti no mašīnām pēc 1998 gada, kas paceļ cenu nesasniedzamos tūkstošos, un nevienā eiropas šrotā vajadzīga auto tāpat nav. Otrs variants izgāzās ar to ka “laipnais” CSDD telefona operators man kategoriski atteica jebkādu ar virsbūvi saistītu modifikāciju. Jumtu ņemt nost vai mainīt nav legāli pat ja citās valstīs ir kompānijas kas pārdod komplektus un ar to nodarbojas, pat ja ir tehniskais pamatojums un padomāts par drošību.

Laipni ieteica auto atdot šrotā, paldies viņam par atsaucību. Trešais mistiski vājprātīgais variants ir reģistrēt auto kādā civilizētā valstī kurā nepastāv mūsu fašistiskie ierobežojumi, un ceturtais vēl murgainākais - pārdot auto vietējiem rallistiem par piekto daļu vērtības.

Fantastiska Epnera studijas filma par Ēriku - onku Igaunijas pierobežā, kas dzīvo smagās mašīnas būdiņā, cik nu māk tik gana zirgus, dzer šņabi ar kaimiņiem, sit kanti ciema sievām, iet pirtī, un divsimt kilometrus iet ar kājām pēc pensijas. Lielisks dokumentāls kino, kas vairāku mēnešu laikā seko Ērika un viņa kolorīto paziņu dzīvēm. Iesaku visiem kas nav bijuši briesmīgākajos Latvijas laukos. Veči atceras padomju laikus, sagaida eiropu, un sapņo par lidmašīnām kas lido no maskavas uz berlīni pāri viņu galvām. Vienīgais kas man nepatika bija t.s. teicējs kuram vajadzēja būt vecākam un nedaudz dramatiskākam, šis bija kautkāds pseido akcentā runājošs dīvainis.

Pēdējās dienas televīzija ir pārņēmusi mūsu dzīvokli un godīgi sakot man no šīs jau slikti metas. Urīnvadu problēmas, zvaigžņu lietus un eirovīzija jau sapņos rādas un man liekas drīz vajadzēs to aizliegt laikos 18:00-08:00 un brīvdienās. Citādi neviena filma nav noskatīta, i grāmata aizmirsta. Fu kā nožēloju ka to sērgu pasūtijām.