Vispirms skatījamies Bena Afleka filmu “Gone, Baby, Gone” ar viņa brāli Keisiju galvenajā lomā. Filma man patika ar to ka visi personāži, it īpaši fona lomas bija ļoti realistiski un situācijas bija attēlotas gandrīz dokumentalā stilā. Visi ielu cilvēki un narkomāni patiešām lika domāt ka viss notiek realitātē. Filma man nepatika ar to ka viss kas tajā risinājās bija ar negatīvu auru, viss gāja uz galu, visam nebija nekādas nākotnes un nevienā brīdī neradās kautkāda cerības sajūta. Protams arī realitātē tā mēdz gadīties, bet šī filma brīžiem likās pilnīgi “pointless”. Galvenā personāža draudzene piemēram vispār filmā neko nedara, tikai eksistē kautkur fonā, un nav pat īsti skaidrs viņas uzdevums ne tikai filmā bet arī viņas pašas dzīvē. Interesanti bija pavērsieni sižetā, kas nācās gluži negaidīti, bet kā zināms - ne jau neparedzamība vien nosaka filmas kopējo kvalitāti. Bija skatāma, bet viena no tām kas aizmirsīsies jau pēc nedēļas.

The Nines bija kas pavisam atšķirīgs, un pirmajās aptuveni deviņās minūtēs man pēkšņi sāka likties ka šī filma cenšas būt Linčiska, kas arī tā turpinājās visā garumā. Vēlāk noskaidroju ka arī citiem skatītājiem ir bijusi tieši tāda pati doma. Filmas ideja man līdz šim brīdim nav īsti skaidra, ir tikai dažas neapstiprinātas teorijas, jo sižets šeit ir visai vājprātīgs un miglā tīts. Pat ko es dodu visvairāk acis ir aktieru tēlojums, kas ir vienkārši fantastisks. Iesaku pirms skatīšanās nelasīt recenzijas un neskatīties IMDB aktieru sarakstu - tā būs interesantāk. Filma no stila “Lost Highway” vai “Mulholland Dr.” tikai papildus klāt nāk centieni veidot kādu jēgu, kas gan par nelaimi man pagāja garām.

Mani parasti saista dažādas distopijas filmas un grāmatas (1984, Blade Runner, Laika mašīna utt) tāpēc arī šīs filmas treileris izraisīja interesi. “The Last man on earth” bija teikts treilerī un tik attēlots kā Vils Smits brauc ar jaunu mašīnu pa tukšām Ņujorkas ielām. Skaisti.

Beigās filma izrādijās visai viduvēja zombiju filma. Nu jā, tehniski tie nebija zombiji, un viņa bija nedaudz labāka par tādu vidējo Resident Evil stila filmu, bet kas mani pievīla bija mūsdienu standartiem neatbilstošā datorgrafika kas izmantota zombiju atveidošanai, kā arī visai standartiskais sižets. Visu cieņu tiem kas uztaisīja tukšas NY ielas, tie cilvēki bija labi pastrādājuši, bet liekas personāžu atveidotāji bija nedaudz nokavējuši kautko un sameistaroja visu pēdējās minūtēs.

Jau daudzus gadus pasaulē klīst interesantas dolāru banknotes kuras savā būtībā ir viltotas, bet tas darīts tik perfekti, ka visa pasaule sacelta kājās lai noskaidrotu kas to darījis, dažos momentos pat radod valstu konfliktus. Šis banknotes sauc par “supernote“.

Den ganzen Beitrag lesen…

Mīļa filma par jauniešu dzīvi, ar savdabīgiem elementiem, smuku skaņas celiņu un pavisam labām galvenajām lomām. Tāda ko angliski mēdz dēvēt par “feel-good movie”, tāda kas liek sajusties silti un pie sevis pasmaidīt. Lai arī tā pavisam noteikti ir gada labākā filma kura ar vienu kāju ir komēdijas žanrā, neuzskatu ka viņai vajadzētu dot oskaru par pašu-pašu.

Šodien pirmo reizi pēc lielā pārtraukuma uz darbu braucu ar velosipēdu. Temperatūra nedaudz zem nulles, asfalts klāts ar plānu sarmas kārtiņu kas patīkami kraukšķ, izņemot vietas kur ienaidnieks sētnieks sakaisījis sāli. Tajās vietās neiet neviens - ne es ar riteni, ne cilvēki kuriem rūp savi apavi. Aukstais gaiss nedaudz kož vaigos kad uzmanīgi ripinos lejā no vanšu tilta, ik pa brīdim pametot skatu pa labi uz oranžīgo debesmalu.

Bet kas ir pats interesantākais, es atkal varu novērot dzīvi rīgas ielās un aizmirst par miegošanos vilcienā vai tantes lamāšanos trolejbusā.

Šodien piemēram redzēju BMW Z4 roadster ar izsistiem sānu stikliem un izzagtu magnetafonu. Un pēc pārsimt metriem - Audi ar izsistu stiklu. Vēl redzēju pusnojaukto Hokeja/Sporta ēku (uz sitiena neatceros kā sauc) starp Tērbatas un Barona ielām. Cik jauks rīts!

Tad, kad iesāka atzīt, ka skaistais ir skaists,
Pamanīja, ka pastāv neglītais.
Tad, kad iesāka atzīt, ka labais ir labs,
Pamanīja, ka pastāv nelabais.
Esošais neesošs kļūst, kā nav, tas gūst esamību.
Grūtais un vieglais viens otram priekšnosacījums.
Garais un īsais viens otram dāvā veidu.
Augstais un dziļais viens otram salīdzinājums.
Skaņas un toņi cits citu noskaņā saista.
Agrāk un vēlāk viens otram ir turpinājums.

- Dao

Get off the drugs, John. Bez pretpoliem nav eksistences.

Šī ir viena pavisam atškirīgā stilā veidota filma. No vienas puses multene, bet no otras puses man viņa izraisīja līdzīgas izjūtas kā skatoties Dogville. Nerodas tās krāsainās izjūtas kā skatoties multeni, drīzāk atmiņā palicis ka skatījos savdabīgi filmētu filmu. Sižets ir saistošs, lai arī brīžiem komplicēts tajā ziņā ka nekad neesmu drošs kura Irānas valdība dotajā brīdī ir pie varas, kuri ir “sliktie” un kuri “labie” un patiesībā ne tikai dotajā brīdī bet vispār. Filmas ideja ir tajā ka mūsdienu pēc-revolūcijas Irāna apspiež sievietes un diezgan stipri ierobežo cilvēku tiesības kā mēs tās pazīstam rietumu pasaulē, par pozitīvo piemēru rādot agrāk populāro komunismu. Protams tas ir ļoti strīdīgs jautājums, bet tas ir skats kādu redz Irāniete un viņas ģimene, līdz ar to tas ir svarīgākais no skatiem. Patiesi iespaidīgākais ir ka šī filma ir pašas Marjane Satrapi veidota autobiogrāfija, balstīta uz viņas zīmējumiem. Man ļoti patika, un bez šaubām viņa dabūs Oskaru, jo lai arī Ratatouille bija labs, tomēr šī multene ir cits līmenis un pat varēja tikt nominēta kā Best Foreign Language film nevis multene.

No projekta “Nesmēķējošā klase 2008″ izstājušās 94 klases

t.i. 35% neizturēja vienu mēnesi. citi komentāri lieki

Spriešot pēc viņa IMDB profila, šis cilvēks konkurē ar Ed Wood kā visu laiku sliktākais režisors. Viņa primārā nodarbe ir datorspēļu ekranizācija, un izskatās ka, lai arī pilnīgi visas viņa filmas ir novērtētas uz četri vai sliktāk - viņš no kļūdām nemācās un turpina darīt iesākto. Labs piemērs - Dungeon Siege (Viduslaiku RPG ar zombijiem utt) ekranizācija ar Jason Statham (manās acīs viens no sliktākajiem mūsdienu aktieriem) galvenajā lomā un slikti izveidotiem datorgrafikas tēliem, kas pat dažās ainās sadaloties poligonos un raustoties.

Atonement ir sarežģīts vārds, tas aptuveni nozīmē Dieva piedošanu, grēku atlaišanu, kā arī upurēšanos kas to izraisa. Filma ir patiesi lieliska, skaista un interesanta. Ja pirms filmas skatīšanās es domāju ka viss ir izstāstīts Treilerī, tad zinu ka kļūdijos, jo patiesībā tā ir daudz vairāk. Es vēl nezinu vai viņa ir labākās filmas oskara cienīga, bet nojaušu ka pārējās nominētās filmas ir tālu no tās. Filma ir stāsts par mazu meiteni kas kautko redz no guļamistabas loga, un saprot to savā veidā, izraisot daudz cits citam sekojošus notikumus kas stiepjas gadu desmitu garumā.