Viesnīca man gluži vai karaliska, ēdiens labs, cilvēki jauki, mašīnas lielas. Labi ka pirms braukšanas nosvēros, tagad domāju ka stipri būšu mainījies - pats mazākais appetizer te ir lielāks par jebko ko latvijā var dabūt, jo es vēl nevienu porciju te neesmu bijis spējīgs pabeigt līdz galam un katru reizi cenšos pasūtīt kautko maziņu. Un kolu te dod cik lien - dzērienu papildināšana visur ir bezmaksas un glāze ir teju vai litrīga. Vienās brokastīs bijām tādā Denny’s un pirmo reizi ēdu tipiskas amerikāņu brokastis, ar visām biezajām pankūkām un kļavu sīrupu. Šodien Jāņi paņēma desertu kas saucās ‘Death by Chocolate’ (māsai patiktu) un izmēra ziņā likās tā kā ceturtdaļā melones. Vai arbūza. Saldējums cietā šokolādes glazūŗā, ar šokolādes biskvītu un pāŗliets ar šokolādi. Žēl ka nebija fotoaparāta. Apmācība iet raiti, visi visu saprot; iepirkšanās aŗīdzan bija. Te viss ir tik lēts ka jau sāk pierast un arī 589$ projektors liekas padārgs. Nopirku 500Gb cieto disku (ārējo) par kādiem 65Ls (WD). Vispār te ir forši, ja vien nebūtu tik vientuļas tās šoseju ainavas, kas ir precīzi kā Dallasā. Tikai mūsu hoteļu rajons ir tāds smukāks ar zaļumiem un mākslīgiem ezeriņiem. Nekur tālu bijuši neesam, tik ar takšiem (līdz lielveikalam vienā virzienā 20$) pa rajonu pabraukājuši kādā 10km radiusā, un ar kājām līdz tuvējām ēstuvēm, kas te ir kā biezs. TGI Friday’s te ir baigi labais. Ok, signing off, jāiet gulēt.
Arhīvs priekš Maijs,2007
Uzmanību, šis raksts ir kategorijā M, lasītājiem no 21 gada!
Man patīk Japāņu filmas. Man principā ir vienalga par ko tās ir, sižets var būt galīgi kreizī bet man tās patīk tāpat. Tā atmosfēra. Nu redz, vakar skatījāmies šo filmu. Ļoti dīvaina, par piecām dažādām meitenēm no kurām viena ir prostitūta, viena ir bordeļa telefoniste, viena ir māksliniece, tad vēl sekretāre un piektā neko īpaši nedara. Katra no viņām mēģina atrast savu īsto otro pusīti, meklē atbildi uz to vai ir tāds Dievs, un lūdzas lai kāds viņās iemīlētos. Papildus tam filmā notiek visdažādākās negaidītās lietas, sākot no apzinātas vemšanas, pašapmierināšanās lasot svešu dienasgrāmatu un ejakulēšanas sejā, paraleli dziedot “Happy Birthday to you”. Viena no meitenēm naktīs guļ zārkā uz kādas mājas jumta, cita lūdz Dievu lai nomirst viņas priekšnieks (kas arī notiek) utt, bet pats interesantākais ir ka šajā filmā tas viss liekas tik loģiski un normāli, ka filmu es pat sauktu par labu. Un tas pat ne tāpēc ka viņa ir Japāņu - viņa vienkārši ir skatāma, baudāma un tai nekādas īpašās vainas nav, ja vienīgi reizēm problēma atšķirt personāžus (ticiet man, piecas japāņu meitenes vienā vecumā nav tik atšķirīgas). Patiesībā es viņu pat ieteiktu noskatīties - gara un miegaina, tāpēc vēlu nesāciet.
Bet ne parastā. Šajā te :)
Aizvakar vakarā sāka sāpēt zobs, līdz ar to vakar gāju pie daktera. Man no iešanas pie zobārsta vispār ir paniskas bailes, bet interesanti ka bail man ir no tā gaidīšanas procesa, pati labošana man nekādas bailes neizraisa. T.i. kad esmu krēslā, tad jau ir okei. Nu redz, biju uz Stradiņu Stomotaloģijas institūtu, jo tas strādā ilgāk. Izrādijās ka zobam vajag tīrīt kanālu un tas maksās aptuveni 100ls :) Nu redz, cenas liekas arī ir kāpušas. Nu nav tas nekas īpašs, ir man arī vienam zobam 3 kanālus tīrijuši kautkad gadu atpakaļ, iekš ARS - samaksāju toreiz ~35ls kas likās padaudz. Pateicu ka man nav naudas uz sitiena, uzlika zāles uz 2 nedēļām par 15ls (iesk. rentgens). Piezvanīju tikko uz ARS un man teica ka sākot tas kas man vajadzīgs ir no 60Ls, bet jāskatās. Hmm …
Filma ar lielisku sastāvu (lom: Jude Law, rež: Anthony Minghella, mūz: Gabriel Yared un Underworld) par londonas zemās un augstās kārtas satikšanos. Nedaudz pārdomu, attiecību problēmu, metaforu, - jauka mierīgā filma, viena no tām kas plūst kā upe - lēni, smuki un bez krācēm.
Agrāk es mūziku klausījos vienmēr kad vienam kautkur bija jāiet vai jābrauc, it īpaši pa ziemu tramvajā (kad ar tādu vēl sanāca braukt). Klausījos daudz un katru dienu, pa vienam vai diviem albumiem. Bet tad, vienkārši vairs negribējās. Pleijeris kautkur nolikts maliņā. Laikam es sapratu ka palaižu garām pasaules skaņas, arī tās ir mūzika. Bija tādi gadījumi kad atbraucot līdz darbam nopauzēju dziesmu albuma vidū, un izejot no darba palaidu to pašu skanēt talāk. Radās sajūta ka diena pa vidu ir tikai īslaicīgs iestarpinājums, pauze starp diviem cēlieniem. Ņemot vērā ka šī pauze man aizņem astoņas stundas, palika neomulīgi. Tagad vairākus mēnešus klausos kas notiek apkārt. Iespējams mūzika atgriezīsies…
Filma man tika stādīta priekšā kā “baigais sūds”, ko kāds itkā kādam bija teicis. Patiesībā filma bija tīri interesanta, sižets bija saistošs, un ja neskaita dažus absurdus sīkumus, pāris kreisos trešo lomu tēlotājus un jocīgās beigas - filmai pavisam nebija ne vainas. Es teiktu ka “baigais sūds” drīzāk ir Scary Movie 2, fear dot com, hills have eyes un tamlīdzīgi, bet Final Cut ir pilnīgi normāla 6/10 filma. Sižets īsumā - darbība risinās ~50-60 gadus nākotnē kad cilvēkiem ir implantētas ierīces kas dokumentē visu ko viņi redz, ar mērķi pēc nāves uztaisīt filmu par viņu dzīvēm. Protams dokumentētas tiek arī lietas ko ne visi grib citiem rādīt, tāpēc rodas problēmas. Robins Viljamss netipiskā lomā, diezgan labs.
Uztaisīju tādu kā LR forumu/vortālu.Varbūt pat izdosies savākt kādu domubiedru pulciņu. Daudz jau viņu nav, bet var jau pamēgināt :) Izskatās šāds, bet linku pagaidām nedošu - vispirms kas interesants jāsaliek iekšā.
Nu teiksim tā, te nu viņš ir: http://defender.sapnis.com
Vakar birokrātiem atdevām 100ls pilnīgi ne par ko. Daļa bija par kārtējo notāra apmeklējumu, daļa jau atkal valsts kasei. Vismaz tagad tam vajadzētu būt pēdējam maksājumam.
Pēc tam bijām uz kautkāda akustiskā ģitārista koncertu, gribēju precizēt kā to džentlmeni sauc, bet Delfi man spītīgi dod ārā “404 Lapa nav pieejama” kad spiežu uz Kultūras un Izklaides un Bilesuserviss.lv savukārt negrib rādīt neko pirms šodienas. Koncerts bija tīri labs, lai gan es gribētu teikt ka onka ir drīzāk tikai tehniski ļoti liels speciālists, bet viņš nav ne dziedātājs ne komponists. Silti ieteiktu viņam spēlēt kādā grupā, jo koncerts sastāvēja no izcakinātiem koveriem un dažām pašdarinātām show-off kompozīcijām bez ritma vai talanta. Dodu seši no desmit, jo lai arī bišku par gadu, tomēr bija labs šovs.
Kas es tāds par ornitologu ja man pašam nav neviena putna. Make that two! Vakar mūs kļuva par diviem vairāk, un tie nav kovārņi. Tagad mūsu ģimene sastāv no sešiem cilvēkiem: mēs divi, mūsu pagaidu apakšīrnieki Zane un Andrejs, un divi putniņi kurus pagaidām nekā nesauc.
Pēdējie komentāri