Man tiešām patika. Filma par ieroča lomu amerikāņu dzīvēs. Dažādi stāsti, savijušies ap vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Stāsti bez sākuma un bez beigām. Mūsdienu stils - fragments iz dzīves. Direktors kas cīnās skolēnu labā, bet aizmirst ģimeni. Meitene kas strādā pie vecātēva ieroču veikalā. Māte, kuras dēls nogalina klasesbiedrus un nošaujas. Viņa brālis kura meiteni nogalina veikala aplaupītājs. Only in america.

Pirmais kadrs filmā jau norāda uz filmas turpmāko gaitu, tā ir lēnīga, sapņaina un visu laiku velk lejup, gluži kā dzirnakmenis kaklā. Varbūt tās ir pārspīlēti dumjās kļūdas kuras pieļauj šīs filmas tēli, bet filma nekādi nevēlējās man pieķerties. Tai nav nekādas vainas, patiesībā tā ir laba un smuka, bet tai kaut kā trūkst. Izbeidzot neliela putniņa mocības filmas sākumā, galvenais tēls neviļus norāda uz pamatdomu, atbalsojot tās ievadu. Iespējams tas ir mans iekšējais gars kas konfliktē ar šādu psihoģiju, bet arī novirzoties no personiskā - tomēr filma ir taisna kā līnija kuras beigu gals ir bedrē. Visu cieņu operatoram, mūzikas autoriem un režisoram, bet es nelieku vairāk kā septiņi. Dēļ visur esošā bezcerības gara.

Vakar gan bija viena mistiska diena. Sapirkāmies centreksā barību priekš zīlītēm, aizgājām līdz spicei nopirkt kādas sadzīves lietas un pīrādziņus. Tad mūs paņēma Liene un Ziņģis lai aizvestu līdz Jūrmalas CSDD un tad atpakaļ. Brauciens bija konkrēti mistisks, es paspēju novērot saulrietu un krēslas dzīvi ceļmalās līdz mēs jau bijām atpakaļ.

Šis tuvojas, un jāsāk ar informācijas papildinājumu.

Norises laiks: 31.12.2006 no plkst. 20:00

Vieta: Priedaines 13-57; Ieejas durvis no terases, pašā kreisajā malā. Lai tiktu iekšā jāspiež uz koda 57 un jāgaida kamēr atver durvis.

Transports: 53. autobuss no katedrāles. 8. autobuss no centrālās stacijas. Jāizkāpj pieturā “Priedaines Iela”. Orientieristi var braukt arī ar vilcienu, bet paņemiet kartes un kompasus. Autobraucēji tuvojoties pa Ulmaņa gatvi no centra puses iegriež iekšā starp SKY un K-rauta un tad tik taisni lidz pat adresei.

Prasības: Katrs paņemiet kādu tilpumu dzeramā šķidruma, un kautko nelielu iekožamu (tautā zināms kā “groziņš”), pamatpārtiku protams piedāvāsim, bet dubults neplīst :)

Daudz nepierakstītu filmu. Ice Age 2 - man nepārāk, pirmā filma bija interesantāka un jautrāka. Volver - nezinu kas tajā režisorā tāds perverss, bet filma lieliska un ierindojas gada top3 sarakstā. Tiešām jauka, nedaudz pat Amēliska filma. All the Kings Men - neesmu pagaidām redzējis veco filmu, bet šī veidota pēc grāmatas, neredzot filmu. Man patika, daudz pārdomu, interesantu ideju un nedaudz ieskata (pseido)vēsturē. Filma droši vien skatāma vientulībā, jo vairums to varētu uzskatīt par garlaicīgu. Dēļ bagātīgā domu graudu skaita un labā operatora darba, arī tuvu topa virsotnei, bet ne gluži trijniekā.

Pagaidām Top3 man šogad ir Babel; Black Dahlia un Volver. Bet es īsti vēl neaceros gada sākuma filmas, paskatīšos un varbūt būs top 5 tomēr :)

Ātrā atskaite, faktu pieraksts. Ziemassvētki tika pavadīti lieliski. atvaļinājumu sākām jau trešdien, skatījāmies dailes teātrī (izremontētajā) ziemassvētku koncertu, kurš gan nepatika tiem kas bija gaidījuši rūķus un eglītes, bet citādi bija labs. Ceturtdien devāmies pie Noras ģimenes palīdzēt sataisīt ēst un visādi citādi. Ziemassvētkos vispirms palikām tur, vakarā devāmies pie maniem vecākiem. Dāvanas šogad gan sadāvinājām gan saņēmām lielus lērumus. Mūsu mazā, mežā cirstā eglīte gan mājās visu laiku palika viena, līdz pat vēlam vakaram, kad beidzot atgriezāmies mājās un devāmies gulēt. Nākamajā dienā braucām uz Saldu pie Noras vecvecākiem, un vakarā atgriezāmies lai nosvinētu kopā ar draugiem, pasākums izvērtās burvīgs, sacepām piparkūkas un ābolkūku, saspēlējāmies Latvijas spēli un beigās Sīci un Zani neizlaidām ārā, bet piespiedām palikt līdz rītam. Tad visādi citādi izklaidējāmies un braucām pie Ķeņģu ģimenes, lai būtu liecinieki Katanas Bruņinieku spēlei. Pēcāk divatā devāmies pie Ausmas tantes un vakarpusē atgriezāmies mājās lai noskatītos filmu.

Šodien sapņoju ka biju atradis lenti ar Frenku Zappu un spēlēju to uz lenšu atskaņotāja. Tā protams ir kombinācija no sarunas par lentēm un tā ka vakar iepostēju video ar Zappu. Bet sapnī es pamodos no sapņa un atcerējos ka pirms gadiem desmit mēs ar vecākiem izmetām kaudzīti ar lentēm. Lentēm kuras vecāki bija rakstījuši laikā kad nebija interneta, mūzikas veikalu vai draugu ar milzīgām kolekcijām mazās kastītēs. Savulaik mans tētis bija pārdevis igauņiem savu no anglijas atsūtīto Deep Purple Live in Japan plati par gandrīz divām mēnešalgām. Iedomājieties mūsdienās tādu veltīšanos mūzikai. Sēdēt naktīm pie daļēji bloķētajām radiostacijām, mēģinot saklausīt vārdus kādai no nezināmā izpildītāja dziesmām, rakstot tos uz papīrīša lentes kastītes aizmugurē. Cita vērtību skala. Vai šodien kāds no mums ir gatavs riskēt? Kur nu vēl dēļ mūzikas. Mūzikas pirātisms šodien pamatojas uz skopumu un slinkumu un nekāds risks reāli nav iesaistīts. Man nevajag atpakaļ dzelzs priekškarus, naidu un nabadzību. Es gribu atpakaļ jūtas un mīlestību, cilvēciskumu un uzticību. Pasauli kurā ir vērtības. Vērtības kuru dēļ riskē un ziedojas. Es gribu mūziku kuru mīl.

http://youtube.com/watch?v=8ISil7IHzxc

Nabaga Zappa, viņš pat nemaz nebija tik melns kā viņu mālē.

Papildus katru dienu redzamajām pīlēm, zīlītēm, zvirbuļiem un sīļiem - šodien mums pie mājas pretī parādījušies vēl divi dzīvnieciņi. Pirmais ir zaļā žubīte, otrais - ūdens strupaste (water vole). Pieķēru kā šī peldēja grāvī. Izskatās šādi: