sestdien (2.12) saakot ar 18:00 visi, kam ir taada veelme un kas mani vismaz vienreiz ir redzeejushi :) gaidiiti uz vafeleem Liepaajas ielaa. paredzeetas arii veel shaadas taadas atrakcijas kaa “simon says: eat the cat” vai “throw baby, catch baby”. P.S. lai mani nepiemekleetu Kazhes postoshais liktenis jubileju daavanu sakaraa - man vajag card reader prieksh CF un citiem foto-datu neseejiem… :)

Barnyard, Elisabethtown, Poseidon, Marie Antoinette, My Super Ex-Girlfriend.

Pirmais kaa jau apspriests - nu sviestains. Bullji ar pupiem, renderis slikts, sizhets parasts un nekaada fana. Govis tomeer dzer pienu? Nu galiigi :)
Elisabethtown - jauka smuka filma, saprotu ko rezhisors ir gribeejis izdariit, bet naacies apgriezt jo tik daudz jau ielikt nevar. Lai satuvinaatu skatiitaajus ar gjimeni un priekshveesturi tiek pateereets par daudz laika un neatliek nekaa pashai celjojuma daljai kura pec manam domam ir brutaali apgriezta. zhel ka taa, tas arii iemesls visparejai kritikai un neveiksmei. citadi ne vainas.
Poseidons - titaaniks bez miilas romaana, haja, veestures pamata un krutiem aktieriem. Iisi sakot parasta action filma, nekaa slikta, bet arii nekaa dizha. cits cilveeks teiktu ‘paredzami’, es teiktu ‘normaali’.
Marie Antoinette - interesanti uznjemta ‘veestures’ filma ar musdienu soundtracku un citiem savdabiigiem elementiem. Sizhets tipiski ‘SofieKoppol’isks - taisna liinija bez augshaam un lejaam, ne kaa mums literatuuraa kaadreiz maacija. Kaa saakaas taa beidzaas un pa vidu arii nekaada satraukuma. Nu kaa Lost in Translation, kuraa saliidzinoshi bija pat vairaak sizhetisku starppunktu nekaa sheit. Iisi sakot fragments iz dziives un smuka aktrise. Bet ne garlaiciigi.
My Super Ex-girlfriend - paarsteigums, negaidiiti jautra komeedija un izklaide pilnaa komplektaacijaa. iesakaams atslaabinoshai atpuutai vakaraa pec darba. nav leetais teenage sviests, bishku virs. droshi vien Umas deelj.

Lielisks raksts par to kā dzīvot veiksmīgu dzīvi, kā arī pašā sākumā smuki parādīts tas ka daudz naudas ne vienmēr nozīmē “being rich” ja tas ar sevi saista konstantu strādāšanu un tērēšanu. Iesaku visiem. Izlasiet.

Nāca miegs. Acis lēnām gribēja vērties ciet, galva palika miglaina un smaga. Nogurums. Tikai gulēt … Pavēru acis un ieraudzīju veci. Viņš sēdēja pretī, tērpies zilās flīša garajās apakšbiksēs kuru gali bija iebāzti vilnas zeķēs. Kājās viņam bija gaišas botas un mugurā parasta gaiša treniņjaka. Vecim klēpī bija klasiska tirgus tipa vēdersoma ar nekārtīgi pašpiešūtiem atstarotāju gabaliem. Viņam nebija matu un seja bija koši sarkana. Vecis ēda vafeles. Blakus somai klēpī bija laimas maisiņš ar garajām citronu vafelēm. Ar sarkanajiem strupajiem pirkstiem vecis ņēma vafeli, ar slaidu loku notēmēja to pret muti - un iebāza to visu līdz galam tur iekšā. Plašām žokļa kustībām vecis gremoja vafeli, ačteles piemiedzis, ar plašu smaidu sejā. Veča zods bija nedaudz mērkaķim līdzīgs, iespējams viņš bija attāls buša radinieks jo arī to viņš atgādināja. Tikai sarkanāks, plikgalvaināks, netīrāks un ar vafeli mutē. Vienu pa vienai viņš tās stūķēja mutē, plaši un aktīvi sagremojot tās. Acis pievērtas baudā, sakumpis, sēž man pretī. Uz to laiku es jau biju pamodies. Diemžēl zolitūdes stacija bija klāt, un abiem ar Noru nācās izkāpt kur beidzot varējām sākt smieties.

Samits. Šodien bija iespēja braukt ar vilcienu, bet pusceļā pārdomāju un devos uz autobusu galapunktu. Interesantāk taču! Pa ceļam redzēju cilvēkus kas naivi gaidīja pieturās, jo autobuss šodien iet pa citu maršrutu, un zolitūdē pietur tikai divās vietās - līdz pagriežas uz Jūrmalas gatvi. Viena lielākā kļūda šīsdienas transporta organizēšanā ir šāda - kāpēc neviens nevarēja skaidri pateikt ka visi autobusi iet pa vienu maršrutu? Nu pārdaugavā vismaz. Visi autobusi brauca pa melnsila ielu, caur āgenskalna tirgu, uz centrālo staciju. Nē - katram bija jāapraksta maršruts. Tieši tāpēc pieturās stāvošie pārsteigti ieraudzīja 53. un nekāpa iekšā. Un tie nabadziņi kas zolitūdē gaidīja uz priedaines ielas, tie vispār tā arī mājās palika droši vien.

Vēl pārsteidzoši ka no rīta vēl nekas nekur nebija bloķēts un braukt uz darbu ar auto var! Autobusa vadītājs teica ka slēgšot kalnciema ielu tikai vēlāk, kad TIE brauks. Īstenībā brauciens bija jautrs, konduktore ar šoferi pie manis konsultējās kur braukt, jo šie jau to maršrutu nepārzin :)

Ielas gan tukšākas bet dzīvība visur - kā redzams, nekur neviens brīvdienas neievēro. Čaka iela vispār kā parasti. Vienīgās blokādes ko redzēju ir ap vecrīgu. Citur viss normāli.

Šķavis

Diētiskā kola un mentos (krutāk) 

Es nesen domāju par dzīvi un tās priekiem un bēdām. Kad cilvēks nomirst, viss viņa dzīves bagātīgais piedzīvojumu saturs - no kura lielai daļai pat nav liecinieku - aiziet tam līdz. Man reizēm uznāk šādas domas. Daži saglabāšanās nolūkā raksta memuārus, bagātākiem cilvēkiem raksta biogrāfijas, mūsdienās raksta blogus - bet tāpat, neviens sveša cilvēka dzīvi nekad neuztvers ar tās īstajām emocijām, pārdzīvojumiem un priekiem. Tas viss ir zudis. Reizēm ir tādas lietas par kurām varētu nožēlot ka tās neviens nekad neuzzinās - dažādas atmiņas un mirkļi iz dzīves kas eksistē tikai apziņā. Es nespēju pieņemt ka tas viss ir veltīgs. Ne jau tikai cilvēka darbiem ir sekas; Īstenībā viss ir gudrāk kā izskatās. Redziet kas ir nāve. Ko mēs par to vispār zinām? Tāpat kā dzīvi, arī nāvi neviens nekd neizzinās nepiedzīvojis. Nāve ir kā neskaidrs dzīves mērķis. Cilvēks dzīvo zinot ka pienāks vecums un tad viss beigsies. Zinot aptuvenu gala punktu ir iespējams veiksmīgāk izplānot dzīvi, sadalīt to posmos. Ja nebūtu nāves, cilvēkam nebūtu nekāda mērķa. Nebūtu pēc kā tiekties. Tas ir kā lasīt bezgalīgi garu grāmatu bez nodaļām. Nāve ir kā grāmatas nodaļa, atzīme, checkpoint. Nekas šajā dzīvē nav bez sekām, visam ir sava jēga. Redzot cik daba visapkārt ir saistīta, cik ļoti mēs esam atkarīgi pat no visriebīgākajiem parazītiem un slimībām - viss liecina tikai par cilvēka dzīves turpinātību. Cilvēks ir tik emocionāli nestabila radība, ka tam ir nepieciešami iemesli dzīvot. Tieši tāpēc dzīves jēgas jautājums ir mūždien bijis aktuāls, tieši TĀPĒC šai pasaulē eksistē reliģijas. Dzīvei rodas jēga. Un lai cik tuvu lai mēs nenonāktu dzīves sistēmas atrisināšanai, vienmēr parādās nākamās durvis. Bet lai kādā formā tā arī nebūtu, dzīvība turpinās!

It’s official - patenti ir ārpus kontroles. Šodien ziņās izlasīju ka austrālijā kāds cilvēks pieteicis patentu ‘ritenim’ (jebkurš apaļš objekts kas rotējot ap savu asi piedalās cita objekta pārvietošanās procesā, nu vai kaut kā tā). Tad katru nedēļu uzrodas kāda mistiska mikrokompānija kuras vienīgais bizness ir pamatojoties uz patentu iesūdzēt kādu mega kompāniju, vai pat trīs-četras. Šodien Microunity iesūdz AMD par kautkāda patenta pārkāpšanu visos AMD produktos, un pieprasa to ražošanas pārtraukšanu, un protams soda naudas izmaksu. Pirms pāris nedēļām tā līdzīgi iesūdzēja Intel un saņēma 300′000′000$ kompensācijās. Tikko vēl Alcatel iesūdzēja Microsoft par “paatrināto video spēlēšanu interneta vidē” patenta pārkāpšanu, kā arī jocīgs tips no Oregonas štata pieprasa miljonus no Acer, Toshiba, Gateway, HP, IBM utt. utjp. par Laptopa ekrāna atvēršanās eņģu patenta pārkāpšanu. Īsi sakot visi pelna naudu interesantos veidos šodien. Patentu likumos ir pamatīgs caurums, pilnīgs ārprāts. Kā šie cilvēki spēj saņemt patentus par lietām kurām reāli viņi nav pirmizgudrotāji is beyond me.

Šodien skatos uzraksts: “Piens un Augļi - tā ir mīlestība”. Pirmais kas man ienāca prātā ir vēdergraizes un caureja. Piens un augļi :) Vēl interesants uzraksts uz autobusa “Man patīk izklaidēties, bet ne pārāk daudz”. Nu ko tas vispār nozīmē? Lūdzu dodiet piemērus, es gribu zināt ko tik absurds apgalvojums vispār nozīmē. Tipa “man patīk dzert šņabi klubā, bet tikai otrdien, ceturtdien un sestdien, bet ne pārējās dienās”. Ko nozīmē “man patīk izklaidēties”? Ir kādi cilvēki kam nepatīk? Es izklaidējos skatoties filmas, lasot grāmatas un tiekoties ar draugiem. Kad tas ir pārāk daudz? Pārāk daudz kam - filmai vai kādam citam mistiskam vērtētājam? Pilnīgs sviests :)

Pirmā filma action, skolā atceros visi fanoja, bet es tā arī nebiju redzējis. Sižets sākumā liekas interesants, arī spriedzes ainas jauki uztaisītas, bet uz beigām - nu tur pat Roger Ebert un visi pārējie vienbalsīgi saka - ja kāds saprot filmas varoņu motivācijas un patiesās lojalitātes, lai droši dod ziņu. Arī es beigās nesapratu kas īsti notiek :)

Scarface savukārt atstāja krasi dalītas emocijas. Pirmkārt jau Al Pacino lieliskā aktierspēle nav noliedzama. Tiešām pārliecinoši un spēcīgi. Sižets, lai arī pārāk atgādina Blow (kas protams ir jaunāka filma) tomēr pieņemams. Bet pretīgais astoņdesmito sintīpops un aktieru frizūras/apģērbi vienkārši ir grūti panesami šai filmā :) Turklāt mani nekādi nepārliecināja pārējo aktieru sniegums, biju šokēts ka tur spēlē arī Mišele Pfeifere, bet nu tie tomēr ir salīdzinoši seni laiki. Skatīšos Godfather triloģiju lai turpinātu novērtēt Pačino. Cik labi ka plauktā ir DVD Collectors Set šādiem gadījumiem :)